No 1885. līdz 1908. gadam Beļģijas karalis Leopolds II pārņēma varu pār Kongo un pasludinot to par savu personīgo īpašumu, nosauca to par Kongo Brīvvalsti. Viņš guva milzīgu peļņu eksplautējot vietējos iedzīvotājus piespiedu darbos, ziloņkaula un jēlgumijas ieguves industrijā. Iegūtā nauda tika izmantota lielu būvniecības projektu finansēšanai Beļģijā. Lietas ātri izgāja ārpus kontroles. Leopolda skarbā politika likt cilvekiem strādāt briesmīgos apstākļos noveda pie 10 miljoniem nāves gadījumu dažu gadu laikā. Dzīve Kongo Brīvvalstī bija īsts murgs tur dzīvojošajiem, un viss tikai viena naudaskāra monarha biznesa interešu apmierināšanai.
Šausminoši fakti par genocīdu Kongo Brīvvalstī15
Kongo kartografēšanas laikā tika iznīcināti 32 ciemati. Lai izveidotu Kongo Brīvvalsti, Karalis Leopolds nolīga britu pētnieku Henriju Mortonu Stenliju. Stenlijs jau bija izpētījis un kartografējis lielāko daļu Kongo upes apkārtnes, un viņam bija pieredze ar vietējiem iedzīvotājiem, kas tur dzīvoja. Stenlijs nebija ļauns, ienākot šajā valstī viņam, nebija citu nodomu, kā tikai pētīt. Taču viņa vīriem un vietējiem bija ļoti atšķirīgas kultūras un viņi nesapratās. Šīs nesaprašanās pārvērtās bailēs vienam no otra, un pēc tam arī nežēlīgā vardarbībā. Reiz ekspedīcijas laikā septiņas ciltis apvienojās un konfrontēja Stenliju. Viņi bija redzējuši kā Stenlijs kaut ko raksta savā dienasgrāmatā. Viņi bija pārliecināti, ka tas ir kāds burvestību veids. Vietējie pavēlēja Stenlijam sadedzināt viņa dienasgrāmatu, pretējā gadījumā viņš un viņa vīri tiks nogalināti. Stenlijs atbildēja asi. Viņš sāka šaut uz katru vietējo, ko ieraudzīja. Līdz ekspedīcijas beigām viņš bija nodedzinājis 32 vietējus ciematus. Tomēr viņa vīri bija vēl ļaunāki. Vīri no pakaļējās kolonnas kļuva mežonīgi unn sāka nolaupīt un izvarot afrikāņu sievietes vai slīcināt vīriešus līdz nāvei par vismazākajiem traucējumiem. Tas bija Kongo brīvvalsts sākums. Leopolds II nolīga šos vīrus, lai tie pārvērstu šo teritoriju par darbavietu u un viņi to izdarīja, paverdzinot cilvēkus. Viņu nežēlība bija tikai sākums Kongo Brīvvalsts iedzīvotāju ciešanām turpmākajos gados.
Visa populācija tika paverdzināta. Kad karalis Leopolds ieguva likumīgas tiesības pārņemt kontroli pār Kongo, viņš sāka domāt kā to izmantot peļņas gūšanai. Stenlijs bija ziņojis par ziloņkaula tempļiem un jēlgumijas atradumiem. Leopolds nolēma ar to pelnīt naudu. Divas trešdaļas valsts viņš pārvērta par savu privāto zemi. Tur dzīvojošie cilvēki bija spiesti strādāt viņa labā. Sākumā viņš šiem cilvēkiem deva peniju par katriem iegūtiem 500 gramiem jēlgumijas. Bet tad viņš pārtrauca šiem cilvēkiem maksāt vispār. Tā vietā viņš izdomāja, ka gumijas iegūšana būs nodoklis, kuru visiem cilvēkiem, kuri dzīvoja uz viņa zemes ir jāmaksā. Šiem cilvēkiem nebija ne jausmas, ka viņu zeme ir pārdota, un tagad viņiem bija jāstrādā piespiedu darbs, lai tikai varētu dzīvot uz tās. Viņu kvotas bija milzīgas. Vidusmēra cilvēkam bija jāstrādā 20 dienas mēnesī tikai tāpēc, lai izpildītu savu jēlgumijas ieguves kvotu, un viņiem par to netika maksāts. Vispirms viņiem būs jāizpilda savas kvotas. Tad, kad atliks laiks, viņi varēs iet strādāt citus darbus, par kuriem viņiem maksās.
Strādnieki, kuri neizpildīja savas kvotas tika nogalināti un sadalīti. 1890.gados Leopolds saprata, ka gumijas ieguve ir labs peļņas avots. Viņš pārdeva vairāk gumijas, nekā spēja iegūt. Kongo iedzīvotājiem tās bija sliktas ziņas, jo tas nozīmēja, ka viņu kvotas pieaugs un gumijas ieguves nodokļa izpilde kļūs gandrīz neiespējama. Un tā bija problēma, jo nespēja izpildīt savas kvotas varēja būt sodāma ar nāvi. Strādniekiem blakus stāvēja afrikāņu karavīri, kas uzraudzīja šo noteikumu izpildi, taču tas radīja risku beļģiem. Šie karavīri, ņemot vērā, ka bija vienas ādas krāsas ar strādniekiem, varētu apžēlot savus upurus vai izšķiest savu munīciju kam citam. Tādēļ beļģi izdeva likumu: katru reizi, kad tika nogalināts kāds strādnieks, afrikāņu karavīriem vajadzēja nogriezt un atnest viņu roku. Karavīri pildīja savas pavēles, jo viņiem bija bail no tā, kas notiks ar viņiem, ja viņi to nedarīs. Arī viņiem bija jāpilda savas kvotas: jāpiepilda grozi ar nogrieztām upuru rokām. Pēc sirmgalvja nogalināšanas misionāra acu priekšā kāds afrikāņu karavīrs paskaidroja, kāpēc viņš tā rīkojies. "Neņem to tik ļoti pie sirds," karavīrs teica misionāram. "Viņi mūs nogalina, ja neatnesīsim gumiju. "Komisārs mums ir apsolījis, ja mums būs daudz roku, viņš saīsinās mūsu dienesta laiku. Es jau esmu atnesis krietnu daudzumu roku, un es paredzu, ka mans dienesta laiks drīz būs pabeigts."
Strādniekus brutāli sita. Ne katrs strādnieks, kurš neizpildīja savu kvotu, tika uzreiz nogalināts. Dažādi komisāri to risināja dažādos veidos. Daži bija apmierināti ar darbinieku roku nogriešanu, bet citi komisionāri strādniekiem piesprieda nežēlīgus miesassodus. Ciema iedzīvotājiem ap kaklu tika aplikti vairāki diski, lai viņu uzraugi varētu sekot līdzi viņu kvotu izpildei. Ja strādniekiem nedaudz līdz tam pietrūka, viņi saņēma 25 sitienus ar pātagu. Nežēlīgākajos gadījumos viņi varēja dabūt pat 100 sitienus. Šie sitieni tika veikti ar spēcīgu, no nīlzirga ādas izgatavotu pātagu, kas varēja ātri salauzt ādu. Dažkārt upuri nomira. Kad uz Kongo sāka ceļot citi eiropieši un redzēja, kas šeit notiek, viņi bija šokēti par redzēto.
Miljoniem cilvēku nomira no slimībām. Viens no nāves cēloņiem Kongo Brīvvalstī bija slimība. Beļģi nerūpējas par saviem strādniekiem un slikti viņus baroja, bieži vien sagādājot viņiem tikai tik daudz pārtikas, lai izdzīvotu. Bieži vien strādnieki tika baroti ar puvušu gaļu, pēc kuras ieēšanas vīriem kļuva slikti. Darba apstākļu dēļ izcēlās mēris. Lai iegūtu gumiju, vīri bija spiesti strādāt teritorijās, ko bija apsēdušas cecemušas, kas izplatīja slimības. Visļaunākā bija Āfrikas tripanosomiāze jeb miega slimība - slimība, kas bieži vien bija nāvējoša. Tā izplatījās no strādniekiem uz ciema iedzīvotājiem un pa visu valsti. Dažās vietās ar to saslima trešdaļa iedzīvotāju. Šī slimība iznīcināja milzīgu skaitu cilvēku. Pēc vienas no aplēsēm, Kongo vien tā nogalināja 500 tūkstošus cilvēku.
Ciemati tika nodedzināti lidz ar zemi. Kad vesels ciemats neizpildīja savu kvotu vai atteicās maksāt gumijas nodokli, iekšā tika iesūtīti karavīri. Kad armija iesoļoja ciematā uzreiz sākās cilvēku slepkavošana un dedzināšana. Tas notika ļoti bieži. Kāds zviedru misionārs ziņoja, ka kopš viņa ierašanās tuvākajā apkārtnē vien ir nodedzināti 45 ciemi. Dažus ciematus iznīcināja bez iemesla. Slepkavošanas notika arī tad, ja ciemata iedzīvotāji bija izpildījuši kvotas. Īpaši liela nežēlība tika vērsta pret sievietēm - viņām ap kaklu aplika ķēdes un pēc tam aiz tām viņas vilka ārā no ciemata. Reiz kāda ciemata iedzīvotāji nespēja piegādāt iegūto gumiju saviem komisāriem, jo tuvējā ciematā plosījās karš un doties ceļā būtu pārāk bīstami. Tur kāds misionārs rakstīja komisārsam ciema iedzīvotāju vārdā. Misionārs rakstīja, ka radušies sarežģījumi un gumiju piegādāt nav iespējams, viņš arī lūdza apžēlot ciemata iedzīvotājus. Bet komisārs uzreiz uz ciemu nosūtīja kareivjus un tie apslaktēja tur dzīvojošos un pašu ciemu pārvērta pelnos.
Sievietes un bērni tika spīdzināti. Zvērības Kongo Brīvvalstī tika rīkotas ar nolūku iebiedēt cilvēkus, lai tie bez ierunām strādātu. Beļģi negribēja nodarboties tikai ar vietējo masveida slepkavošanu. Viņi gribēja, lai viņi strādātu viņu labā un bez atalgojuma. Beļģi izmantoja psiholoģisko teroru, kā līdzekli vietējo motivēšanai. Dažās vietās tas nozīmēja darīt briesmīgas lietas ar strādnieku ģimenēm. Sievietes bieži tika nolaupītas ciemos, kas nepiegādāja pietiekoši daudz gumijas. Viņas tika turētas gūstā, līdz ciema galvenais varēja izpildīt savu kvotu. Un pat tad, sievietes bieži turpināja turēt gūstā. Kad kvota tiks izpildīta, ciema vīriem nācās atpirkt savas sievas, atdodot nolaupītājiem savus mājlopus. Šai nežēlībai nebija robežu. Reiz kāds afrikāņu karavīrs ar savu pulku tika nosūtīts uz ciemu, kas nebija izpildījis savu kvotu. Viņa komandieris (beļģis) bija viņiem licis visiem vīriešiem nogriezt galvas un pakārt tās uz ciema palisādēm, lai parādītu piemēru, kas notiek, ja nestrādā pietiekami. Bērnu un sieviešu līķus viņiem lika salikt ciema vidū krusta formā.
Uzraugi kanibalizēja savus strādniekus. Tika izmantots arī kanibālisms. Beļģi par savu strādnieku uzraugiem nolīga Zapiņu cilti, kas bija īpaši nežēlīga, kanibālu cilts. Ja, strādnieki nedarīja savu darbu un neizpildīja kvotas, tad viņi gluži vienkārši tika apēsti.
To visu darīja humanitārā organizācija. Iespējams, pats baisākais fakts no visiem. Karalis Leopolds II neigāja Kongo kā iebrūkošas armijas virspavēlnieks, bet gan kā labdarības organizācijas vadītājs. Viņš nodibināja grupu, ko sākotnēji sauca par Starptautisko Āfrikas asociāciju. Viņi bija humanitārā organizācija, kas apsolīja uzlabot dzīvi Āfrikas iedzīvotājiem, un tādēļ viņi saņēma ziedojumus no visas pasaules. Lielākā daļa cilvēku, kuri ziedoja Starptautiskajai Āfrikas organizācijai, domāja, ka viņi palīdz finansēt sabiedriskos darbus Kongo un pielikt punktu verdzībai Austrumāfrikā. Taču patiesībā šī organizācija, ko cilvēki finansēja, bija tur, lai izmantotu un gūtu peļņu uz Kongo iedzīvotāju rēķina.