Melnā nāve, reizēm saukta arī par melno mēri, bija viena no nāvējošākajām zināmajām pandēmijām cilvēces vēsturē. Tek lēsts, ka tajā dzīvību zaudēja 75 līdz 200 miljoni cilvēku. Izplatoties Vidusjūras reģionā un Eiropā, buboņu mēris nogalināja 30 –60 procentus Eiropas iedzīvotāju.
Par mēra uzliesmojumu Londonā 1665.gadā atsevišķi vari lasīt šeit ---> https://spoki.tvnet.lv/vesture/Lielas-Londonas-mera-epidemijas-sausmas/834526
Mēris Eiropā ieradās no vairākām pusēm. Agrāk zinātnieki uzskatīja, ka mēris Eiropā ienāca tikai no Melnās jūras un izplatījās virzienā uz ziemeļiem.Tagad atrasts cits mēra baktērijas variants, kas norāda, ka melnā nāve ieradās Eiropā arī no ziemeļiem caur vācu Hanzas pilsētām vai Skandināviju. Tomēr, kā mēris varēja sasniegt Eiropu no ziemeļiem joprojām nav skaidrs. Stāsta, ka 1348.-1349.gadā kāds kuģis ar mēra slimniekiem ieradies Jitlandē un no turienes infekcija izplatījusies tālāk. Cits stāsts vēsta par kuģi ar inficētajiem, kurš 1349.gadā ieradies Bergenā. Zinātnieki lēš, ka mēris nogalēja apmēram trešo daļu Skandināvijas iedzīvotāju.
Mērim bija četras attīstības stadijas. Sākumā slimība sākās pēkšņi ar augstu temperatūru, drebuļiem, sāpēm krustos un muskuļos. Tad sekoja sauss klepus, stipras galvassāpes, ģībšana. Slimniekam vairs negribējās ne ēst, ne dzert, un bija milzīgs nespēks. Nākamajā stadijā - inficētais cieta no nemitīgas vemšanas un caurejas. Slimnieka ķermenis ātri atūdeņojās un viņš nemitīgi izjuta slāpes. Tomēr, pat padzeroties nebija glābiņa, jo organisms uzņemto šķidrumu uzreiz izvadīja. No pastāvīgajā slāpēm un sāpēm slimnieks varēja zaudēt prātu. Trešajā stadijā - ja slimniekam bija buboņu mēris, uz viņa ķermeņa sāka parādīties lieli iekaisumi padusēs un cirkšņos. Tie drīz radīja olu lieluma augoņus. Plaušu mēra slimniekiem bija čīkstoša elpa, un viņi vēma asinis ar melnu gļotu pikučiem. Dažiem slimniekiem ar straumēm pa degunu tecēja asinis. Ceturtajā stadijā - sāpīgie, ar šķidrumu pilnie augoņi pārplīsa, un no tiem iztecēja asinis un smirdīgas strutas. Ap slimnieku izplatījās puvuma un iekaisuma smaka. Stiprais drudzis kratīja slimnieka izvārgušo ķermeni, līdz nāve pielika ciešanām punktu. Tikai retos gadījumos slimnieks atveseļojās.
Melno nāvi izplatīja blusas, ko pārnēsāja žurkas vai citi mazi grauzēji, kas bēga no dabas katastrofām Centrālāzijā. Mūsdienu zinātnieki netic uzskatam, ka infekciju pārnēsāja dzīvnieki, bet lielākā daļa ir vienisprātis, ka ar mēri inficēti grauzēji ieradās biezi apdzīvotos apgabalos Eiropā, kad Centrālāzijā bija notikušas lielas dabas katastrofas. Piemēram, vēsturnieki zina, ka Ķīnas un Mongolijas teritoriju ap 1330.gadu piemeklēja sausums, bet tajā pašā laikā Huanhe upe izgāja no krastiem un savās ūdens masās aiznesa līdzi miljoniem cilvēku. Tikai dažus gadus vēlāk Ķīnu satricināja "pazemes pērkons", un ceļotāji stāstīja par milzīgu zemestrīci, kurā "pazuda veseli kalni un to vietā radās milzīgas aizas". Daudzo katastrofu rezultātā apkārt sāka klejot lieli siseņu bari, kas apēda ražu. Tajā pašā laikā katastrofu skartos apgabalus atstāja grauzēji, piemēram, melnās austrumu žurkas, lai dotos uz rietumiem meklēt pārtiku. Bēgošo dzīvnieku kažokos dzīvoja asinsūcējas blusas, kas vēlāk palīdzēja izplatīt nāvi un šausmas lielā daļā Eiropas. Blusu asinīs bija melnās nāves sēkla - baktērija Yersinia pestis. Katastrofas Āzijā turpinājās apmēram desmit gadus. Kad mēris beidzot pierima, tur bija nomiruši ap 20 miljoniem cilvēku. Ar kuģiem un pa Zīda ceļu infekcija ātri izplatījās no austrumiem uz rietumiem, sasniedzot Melno jūru un Tuvos Austrumus.
Mēra izplatīšanā tika vainoti ebreji un par to viņus dzīvus sadedzināja uz sārta. Viduslaikos Eiropas iedzīvotāji nezināja, kas izraisa mēri, tāpēc ticēja fantastiskiem izskaidrojumiem un ļaunām baumām. Viens no izplatītākajiem mītiem vēstīja, ka jūdi saindējuši daudzas akas ar mēri, lai kaitētu kristiešiem. Dienvidvācijas un Itālijas teritorijā sākās plašas jūdu vajāšanas. Viņus sagūstīja un spīdzināja tik ilgi, līdz nomocītie "atzinās", ka saindējuši ūdeni. Tad viņus dzīvus sadedzināja uz sārta. Franču abats un hronists Žils Lemisē kļuva par liecinieku jūdu vajāšanām: "1349.gadā jūdus sagrāba, saķēdēja un iemeta cietumā, lai kur viņi atrastos. Par iemeslu kalpoja stipras aizdomas, ka viņi cenšas iznīcināt kristiešus, izmantojot indi, ko slepenībā ielējuši akās, avotos un strautos, lai kristieši to iedzertu." Vācijā 1349.gada augustā tika iznīcināta jūdu kopiena Maincā un Ķelnē, tajā pašā gadā Strasbūrā tika nogalināti aptuveni 2000 jūdu. Divus gadus velāk Eiropā bija iznīcinātas 60 lielas un 150 mazas jūdu kopienas.
Daži cilvēki uzskatīja, ka mēris ir Dieva sods. 1347.gadā mēris prasīja savu pirmo upuri Eiropā. Melnās nāves ierašanās sakrita ar zemestrīcēm un cunami, kas galvenokārt skāra Grieķijas, Kipras un Itālijas pilsētas.Pārbiedētie cilvēki iztulkoja mēri un dabas katastrofas kā Dieva sodu un drošu zīmi, ka pastardiena ir tuvu. Vēl pārliecinātāki par pasaules gala tuvošanos viņi kļuva, kad zemestrīces pēcgrūdienu dēļ baznīcu zvani sāka šķietami zvanīt paši no sevis. Ļaužu uzskatu par Dieva sodu nostiprināja arī fakts, ka mēris dažkārt pagāja garām veselām pilsētām vai reģioniem. Piemēram, daži ciemi Anglijā izspruka cauri sveikā, bet visas kaimiņu pilsētas gandrīz pilnībā izmira. Arī lielā daļā Centrāleiropas ļaudis tika cauri ar vieglu izbīli, turpretim vairākas Itālijas pilsētas zaudēja pusi savu iedzīvotāju. Par atsevišķiem regioniem vēstures avoti sniedz ļoti skopas ziņas. Par mēra izplatīšanos Livonijā (mūsdienu Latvijā un Igaunijā) 1351.gadā raksta tikai hronists Hertmanis no Vartbergas, minot, ka šajā gadā "bija liela mirstība". Tiesa, jauns melnās nāves vilnis Livoniju sasniedza jau 1420.gadā. Pēc tālaika mācīto vīru domām, mēra nevienmērīgā plosīšanās rādīja, ka Dievs sargā dievbījīgos un soda visus, kas ir vāji savā ticībā. Mūsdienu pētniekiem joprojām nav izdevies noskaidrot, kāpēc mēris izplatījās tik nevienmērīgi.
Cilvēki sāka nemazgāties un nemainīt drēbes, lai mīkstinātu Dieva dusmas, veicinot mēra baktērijas izplatību. Lai mīkstinātu Dieva dusmas, katoļu baznīca mudināja dzīvot askētiskāku dzīvi bez dzeršanas, izlaidības un kauliņu spēles. Desmitiem tūkstošu cilvēku devās svētceļojumos, lai atgūtu Dieva žēlastību, bet citi pievienojās flagelantiem - sevis šaustītājiem, kas lūdzoties klīda pa Itāliju, Franciju un Vāciju. Patiesībā dievbījīgie svētceļnieki un flagelanti kļuva par bīstamu infekcijas avotu visur, kur vien parādījās. Paši to neapzinādamies, viņi aiznesa mēri no pilsētas uz pilsētu. Flagelanti, kas sevi šaustīja līdz asinīm, lai mīkstinātu Dieva dusmas, dzīvoja netīrumos un putekļos. Tie, kas pievienojās flagelantiem, nedrīkstēja mazgāties trīsdesmit trīs ar pusi dienas. Netīrība, brūces, asinis un parazīti bija ideāli apstākļi Yersinia pestis attīstībai. Vēl ļaunāk ar higiēnu kļuva, kad baznīcas tēvi slēdza publiskās pirtis, uzskatot, ka tās cilvēkus iedvesmo dzeršanai un izlaidībai. Viduslaikos ļaudis vispār ar lielām aizdomām raudzījās uz mazgāšanos un personīgo higiēnu: pēc tālaika ārstu domām, mērim palīdzēja izplatīties mitrums. Lielas atkritumu kaudzes uz ielām, neaprakti līķi un šaušalīgi slikta higiēna sagādā Yersinia pestis baktērijai ideālus apstākļus.
Asins nolaišanu ārsti uzskatīja par efektīvu ārstēšanas metodi cīņā pret mēri. Mēra epidēmijas laikā (1347-1350) ārsti ticēja teorijai, ka slimības izraisa līdzsvara trūkums starp tā sauktajiem ķermeņa četriem galvenajiem šķidrumiem: asinīm, gļotām, dzelteno žulti un melno žulti. Ierasta ārstēšanas metode bija asins nolaišana, kad pacientam nolaida "slimās gļotas", lai ķermenis varētu radīt jaunus, veselus šķidrumus. Cits līdzeklis pret nāvējošo slimību bija caurejas līdzekļi, kam vajadzēja iztīrīt no ķermeņa kaitīgās vielas. Izmantoja arī stiprus dzērienus, lai sasirgušais varētu slimību izsvīst. Izplatīts līdzeklis bija novārījums no saberztām olu čaumalām, alus, sīrupa un noteikti augu ziedlapiņām. Dažkārt pacientiem parakstīja urīna dzeršanu. Kad nelīdzēja parasti ārstēšanas līdzekļi, izmisušie slimnieki ķērās pie burvestībām. Viena no šīm metodēm paredzēja gulēt blakus dzīvai vistai, kas pārņemtu cilvēka slimību. Tie, kas vēl nebija saslimuši, centās pasargāt sevi no slikti smakojoša gaisa, kuru mācītie vīri uzskatīja par infekcijas avotu. Šim nolūkam izmantoja stipru parfīmu vai kaklā pakārtus mazus trauciņus ar smaržīgām zālītēm. Cita metode ieteica nosēdināt slimnieku pie kloākas, lai mēra slikto gaisu izdzītu vēl sliktāk smakojošais kloākas gaiss. 
Mēra epidēmija nogalināja ceturto daļu Eiropas iedzīvotāju. Ne ārstiem, ne baznīcas tēviem nebija brīnumlīdzekļa pret melno nāvi. Dažu gadu laikā slimība nogalināja no ceturtās līdz trešajai daļai Eiropas iedzīvotāju. Vēsturnieki aplēsuši - kad melnā nāve aprima ap 1351.gadu, tā bija aiznesusi kapā 35 miljonus eiropiešu. Lielākā daļa domāja, ka mēris ir atslābinājis tvērienu, tomēr tas atgriezās un plosījās Eiropā vēl vairākas reizes. Viena no pēdējām epidēmijām Zviedrijā izplatījās 18.gadsimta sākumā. Stokholmā, Gēteborgā un Malmē dzīvību zaudēja trešā daļa iedzīvotāju. Šī epidēmija skāra arī Baltijas jūras austrumu piekrasti, ieskaitot Latvijas teritoriju, kur tā ieguva nosaukumu - lielais mēris.
Arī mūsdienās mēris joprojām turpina nogalināt cilvēkus. Kā jau rakstīju, Eiropā pēdējās mēra epidēmijas plosījās 18.gadsimta sākumā, ieskaitot Baltijas jūras reģionu. 19.gadsimta 50.gados pasaule piedzīvoja vēl vienu globālu melnās nāves epidēmiju. Slimība sākās Juņnaņas provincē Ķīnā un ātri izplatījās tālāk, jo daudzi infekcijas pārnēsātāji pilsoņu kara apstākļos devās bēgļu gaitās. 90.gados mēris sasniedza ostas pilsētas Guandžou un Honkongu. No turienes tas pa kuģu ceļiem izplatījās uz citām pasaules daļām. Eiropā panikas pārņemtās atbildīgās iestādes 1897.gadā tikās, lai spriestu, ka nobremzēt melnās nāves uzvaras gājienu. Šajā reizē eiropiešiem paveicās - mēris pagāja garām, bet Āzijā, Āfrikā, ASV un Latīņamerikā tas prasīja miljoniem dzīvību. Precīzs mirušo skaits nav zināms, bet tikai Ķīnā un Indijā vien dzīvību zaudēja 12 miljonu cilvēku, iekams epidēmija 20.gadsimta 50.gados norima. Mēris uzglūn vēl mūsdienās. 1994.gadā Indijā pēc spēcīgiem plūdiem sākās jauna epidēmija un 300 000 cilvēku panikā bēga no šī apvidus. Ātra varas iestāžu rīcība apturēja infekcijas izplatību, nomira tikai 52 cilvēki. Pēdējos desmit gados atbildīgās iestādes ir reģistrējušas ar mēri saistītus nāves gadījumus ASV, Brazīlijā, Lībijā, Ķīnā, Indonēzijā un Peru.
Interesanti ka tas kas mūsdienās ir viegli ārstējams kādreiz bija nepārvarams šķērslis. Un tā laika cilvēku domāšana atbilst primāta prātam.
Retais, labais raksts spokos. Like
Mērim bija arī plusi - pilnveidojās pilsētu plānošana, nodrošinot kvartālu izbūvi un visādu atkritumu savākšanu vienkopus, papildu uzmanība tika pievērsta higiēnai, ierobežojot blusu un žurku izplatību, dezinfekcija un medicīnas līmeņa paaugstināšana, attīstījās tiesības, mantinieku trūkuma dēļ plašākas tiesības mantot ieguva sievietes, sastingušās cunfšu un ģilžu sistēmas krakšķēdamas gruva, dodot iespēju jauniem, uzņēmīgiem amatniekiem un tirgotājiem iespraukties finanšu darījumos un brīvā arodu piekopšanā. Kopumā mēris ir lielisks piemērs, ka dabai ir nospļauties par mūsu iedomību, konservatīvismu, aizspriedumiem, slinkumu, māņticību un stulbumu. Ja negribi attīstīties, tad neesi vajadzīgs!
Rezumē-Ne tikai visos karos vainīga reliģija,bet pat pie slimību izplatības šie krietni piestrādājuši 
Mēris patiesi bija Dieva sods, ko sev uzsūtīja cilvēki paši. Nav arī jāmeklē mēra izplatības avots kaut kur ārpus Eiropas, tas bija pašā Eiropā. "Attīstītajiem" Eiropiešiem, kā jau Autors minēja, nebija pirtis - tās tika slēgtas. Vēl viena lieta - "attīstītajā" Eiropā tajā laikā nebija arī mazmājiņas un attīstītie eiropieši nokārtoja vajadzības aiz tuvākā stūra, vai dzīvojamās telpās. Šīs divas lietas arī bija iemesls mēra pandēmijas sākumam. Tajā pašā laikā "atpalikušo" Krieviju mēris gandrīz neskāra, jo Krievijā, kā jau galīgi "atpalikušā" zemē, bija pirtis un mazmājiņas.
