Saules sistēmas boss - Jupiters.5

Taču pagaidām, kaut arī Jupiters ir lielākais debess ķermenis Saules tuvumā, līdz zvaigznei tam ir tālu. Toties spīd tas pie debess juma ar visu sparu: tad, kad tas atrodas vistuvāk Zemei, tas ir trešais, spožākais debess ķermenis pie Zemes debesīm. Neskaitot babiloniešus, laiku Jupitera pētīšanai tērēja šumēri (viņi planētu sauca par Kišaru), indieši (Brihaspati), protams, grieķi (Faetons, vēlāk – Zevs). Inkiem Jupiters tika saukts par Pirva (tulkojumā - "klēts”, "noliktava”). Daļēji tāpēc, ka tas bija svarīgs lauksaimnieku kalendāram, daļēji tāpēc, ka inki pazina dažus Jupitera pavadoņus, kurus eiropieši atklāja tikai teleskopu laikmetā. Astronomiskos novērojumus inki veica ļoti rūpīgi. Tam palīdzēja arī skaidrais, augstkalnu gaiss. Modernie astronomi lielāko daļu no pavadoņiem atklāja tika pēdējā desmitgadē, kad teleskopu jauda kļuva pietiekama, lai tādā attālumā atklātu objektus ar diametru 2-4 kilometri. Jupiters pa lielākai daļai sastāv no ūdeņraža un hēlija, uz tā virsmas nepārtraukti plosās vētras. Vienu no tām var saskatīt pat vienkāršākajā teleskopā, tas ir tā sauktais Lielais Sarkanais Plankums. Kas attiecas uz fantastiku, tad šeit planēta ieņem savu, cienīgu vietu kopā ar citām Saules sistēmas planētām.

Atšķirībā no visām šīm planētām Jupiters ir tikai gāzes pika, izkliedēts ārpusē, sašķidrināts dziļāk un saspiests līdz neiedomājamam blīvumam centrā. Stingru robežu starp šiem "stāvokļiem” nav, vienkārši substance, no kā sastāv planēta, pakāpeniski kļūst blīvāka.

Pirmo reizi ieniruši Jupitera atmosfērā, Zemes cilvēki novēro daudz noslēpumaina: milzīgas mirāžas, kas vedina domas uz Solaris pusi, dīvainus trokšņus, kas vai nu tikai izliekas esam pārslodžu dēļ, vai arī ir īstenībā. Un pats iespaidīgākais: kolosālas akmens atlūzas, kas "karājas” biezajā atmosfērā – komētas, pavadoņi un citi debess ķermeņi, ko Jupiters ir "apēdis” miljardu gadu laikā. Vēl pirms "Ceļa uz Amalteju” Strugacki pētīja zvaigžņu kuģa katastrofas tēmu gāzes giganta gravitācijas laukā. Runa ir par pirmo, nepabeigto šī garā stāsta variantu ar nosaukumu "Šausmīgā, lielā planēta”.

Tik milzīgai lietai kā Jupiters jau nu noteikti ir jāatrod kāds pielietojums. Labi, ja to nav iespējams kolonizēt, tad varbūt to var izmantot kaut kā citādi? No kosmosa Jupiters izskatās visai skaisti: dažādu krāsu joslas virzās attiecībā viena pret otru, gandrīz nesajaucoties, tikai šur, tur radot virpuļus. Jupitera atmosfēras plūsmu krāsa ir atkarīga no to dziļuma: Pašu joslu iekrāso gāzes, kas ceļas no planētas dzīlēm. Dažādos augstumos atrodas dažādas gāzes. Gaišzilās un baltās joslas ir pašas dziļākās – turklāt, to krāsas ir optiskas staru lūšanas rezultāts, realitātē to "krāsotājs” drīzāk ir dzeltenīgs. Lielākā planētas daļa novērotājam ir nokrāsota oranžos un brūnos toņos, šo joslu augstums, acīmredzot, ir norma. Bet sarkanā krāsa (kā Lielajā Sarkanajā Plankumā) nozīmē, ka šis ciklons ir nedaudz "piepacelts” virs atmosfēras pamatlīmeņa.

Tā patiešām ir planēta - milzis. Jupitera tilpumā varētu ievietot 1000 zemeslodes! Pēc ķīmiskā sastāva planēta ir līdzīga zvaigznēm. Tā sastāv galvenokārt no gāzēm - ūdeņraža un hēlija un tikai planētas centrālajā daļā atrodas karsts, izkusis, no silikātiežiem un metāliem sastāvošs kodols. Spiediens un temperatūra Jupitera dzīlēs ir tik lieli, ka gāze atrodas sašķidrinātā stāvoklī, bet vēl dziļāk – metāliskā stāvoklī. Planētas atmosfērā sastopams arī metāns un amonjaks. Jupiteram ir visspēcīgākais magnētiskais lauks no visām milzu planētām. Tas ir 10 reižu spēcīgāks nekā Zemes magnētiskais lauks un tā polaritāte sakrīt ar ģeogrāfisko polu izvietojumu. Jupiteram ir milzīga magnetosfēra, kas planētas nakts pusē stiepjas daudzu miljonu kilometru attālumā līdz pat Saturna orbītai.

Jupiters strauji griežas, veicot vienu apgriezienu ap asi 10 stundās, tādēļ planēta ir ievērojami saplacināta pie poliem. Uz tās redzamas paralēlas, dažādu krāsu mākoņu svītras, starp kurām īpaši izceļas liels atmosfēras veidojums - Sarkanais plankums. Mākoņu joslas kustas ar atšķirīgu ātrumu, tāpēc uz to robežas rodas virpuļi. Joslu izskats un nokrāsa visu laiku mainās. Uz Jupitera ir auksts - temperatūra mākoņu segas līmenī ir -130°C.

Jupiteram ir 16 pavadoņi un gredzens. Gredzens ir plāns un caurspīdīgs. To veido neskaitāms daudzums atsevišķu daļiņu. Četri lielākie Jupitera pavadoņi attālumu secībā no planētas ir Jo, Eiropa, Ganimēds un Kallisto. Tie ir lieli Saules sistēmas objekti, kas varētu pretendēt uz planētas statusu, ja vien neriņķotu ap Jupiteru. Jo ir neparasts pavadonis. Uz tā darbojas vairāki vulkāni, kas izverd sēru un sēra dioksīdu. Jo ir pats vulkāniski aktīvākais debess ķermenis Saules sistēmā. Tā dzīlēs ir daudz sēra, bet citu pavadoņu sastāvā ir daudz ledus un ūdens. Pavadoņa Eiropas gludo ledus virsmu klāj plaisu tīkls. Iespējams, ka tās dzīlēs atodas sķidra ūdens okeāns. Ganimēds ir vislielākais pavadonis Saules sistēmā. Tas pārspēj izmēros divas planētas: Merkuru un Plutonu. Savukārt Kallisto ir no vienas vietas noklāts ar krāteriem.