Saldi dzīvot nedrīkst aizliegt!2

Ar biškopību nodarbojās arī Senajā Grieķijā. Sengrieķu filozofs Dēmokrīts, kas arī nodzīvojis ilgu mūžu, atzinis, ka „iekšiene esot jāapsmidzina ar medu, bet ārpuse ar eļļu”. Savukārt sengrieķu ārsts, medicīnas pamatlicējs Hipokrāts ieteica medu lietot gan tīrā veidā, gan kopā ar ūdeni vai vīnu. Viņš uzskatīja, ka medus ir barojošs un piešķir sejai labu izskatu, turklāt tam piemīt atindējošas un ārstnieciskas īpašības.  Aptuveni 2000 gadus atpakaļ Dioskorids savā grāmatā “Materia medica” rakstīja, ka ir sekmīgi pielietojis medu, ārstējot kuņģa un zarnu saslimšanas, sadziedējis brūces. Medum bija liela autoritāte sengrieķu antīkajā medicīnā. Pitagors savos darbos ir rakstījis, ka medum piemīt dažādas ļoti vērtīgas terapeitiskas (dziednieciskas) īpašības. Arī Hipokrāts dažādu saslimšanu ārstēšanai veiksmīgi ir pielietojis medu. Viņa darbos (460.-370. g. p.m.ē.) tiek runāts par cilvēka dzīves pagarināšanu ar medus palīdzību, par tā aizsardzību no lipīgām vainām. Viņš iesaka lietot medu aknu, kuņģa, strutojošu brūču gadījumos. Pirmsākumus zinātniskajai biškopībai ir licis Aristotelis (384.-322. g. p. m. ē.). Dabas zinātņu pamatlicējs Aristotelis pētīja bišu bioloģiju un ieteica medu pret acu slimībām, taču neticēja, ka medus tiek vākts no ziediem. Aristotelis piedāvāja arī pirmo rakstu attiecībā uz medus produkciju. Viņš uzskatīja, ka medum piemīt īpaša iedarbība, kas tikai labvēlīgi ietekmē cilvēka organismu. Senie grieķi tik ļoti cienīja medu, ka medus bite tika attēlota uz viņu naudas zīmēm gandrīz 6 gadsimtus. 

Arī Romas impērijas laikā biškopība nebija aizmirsta. Senlaiku gardēži lietoja medu un uzskatīja to par savu recepšu galveno sastāvdaļu. Romieši izmantoja medu pat kā naudas veidu, jo daudzi cilvēki nodokļus maksāja medū. Plīnijs Vecākais(23.-79.g) darbā „Dabas zinātņu vēsture” rakstījis par biškopības uzplaukumu Romā un ieteicis medu ne tikai kakla sāpju un brūču ārstēšanai, bet arī pret halucinācijām, traku suņu kodieniem un indīgām sēnēm, kā arī rakstīja, ka zivju eļļa ar medu ļoti labi dziedē brūces. Romiešu ārsti Dioskorīds (1.gs.) un Klaudijs Galēns(2.gs.) medu uzskatīja par zālēm, turklāt tādām, kam jābūt visu citu zāļu sastāvdaļai.  Senajiem romiešiem arī bija zināmas medus dziednieciskās un konservējošās īpašības. 

Medus daudz ražots un lietots arī Arābijā. Arābi to lietoja gan kā saldumvielu, gan kā zāles, piemēram, sajaucot medu ar dārgakmeņiem. Ievērojamais arābu ārsts, zinātnieks un dzejnieks Ībn Sīna (Aviacenna) darbā ”Medicīnas kanons” ieteicis medu lietot jauktu ar citiem ārsniecības līdzekļiem un arī tīrā veidā. Viņš esot teicis :”Ja vēlies saglabāt jaunību, tad katrā ziņā ēd medu!”   Savos medicīnas rakstu krājumos ir viņš ir pieminējis daudzas receptes, kuru sastāvā ietilpst bišu medus. Viņš ir rakstījis: “Medus stiprina dvēseli, dod možumu, palīdz pārstrādāt pārtiku, atvieglo atkrēpošanos, vairo apetīti, saglabā jaunību, atjauno atmiņu, asina prātu”. Brūču dziedēšanai viņš ieteica medus gabaliņu apvārtīt miltos un pielikt brūcei, mainot ik pēc 12 stundām, līdz tā pilnībā sadzīst. Arī Korānā ir rakstīts par medus dziednieciskajām īpašībām. Senajā Palestīnā bites mājoja uz klinšu sienām, un karstā laikā pa tām tecēja medus, tāpēc Palestīnu dēvē par “zemi, kur tek medus un piens”. Grieķu ceļotājs Strabons (63. g. p.m.ē. – 24. g. m.ē.) apraksta lielo medus daudzuma patēriņu Arābijā. Arābi uzskatīja medu par Dieva dāvanu un dēvēja to par eleksīru.

 Senie ķelti medu izmantoja, kā maiņas līdzekli savstarpējās attiecībās. Senie ģermāņi cienīja medus dzērienus, ko pagatavoja no medus un aromatizēja ar dažādiem augiem. Reģionos, kur aukstajā klimatā neaug vīnogas, nebija cita vīna , kā medus dzēriens. Medus tiek pieminēts Beovulte, Bede Wagner, Kenterbery vēstījumos. Ziemeļu valstu mitoloģija stāsta, ka Valhallā (varonīgo cīnītāju pēcnāves vietā) plūdušas medus upes. Medus ir nektāru nektārs - viens no pašiem dabiskākajiem dzērieniem, ko jebkad ir radījis cilvēks. Medum pievienoja daudz un dažādas garšvielas, kuras nomāca fermentācijas procesā radušos smaržu. Teiciens “medus mēnesis” ir cēlies no skaļajām precību dzīrēm, kuras ziemeļu zemēs ilga, kamēr izbeidzās medus un alus. Tika uzskatīts, ka medus veicina auglību un dēlu dzimšanu. Cilvēki ticēja, ja jaunlaulātie mēnesi vai vienu mēness ciklu pēc kāzām dzers medus dzērienus, tad pirmdzimtais būs dēls. To var pamatot arī zinātniski. Medus saldums un skābums var iespaidot mātes organisma vidi, kas, savukārt, var iespaidot jaundzimušā dzimumu. Cita paraža bija dzērienu dzert no viena kausa. Kausu deva no rokas rokā. Pirms dzeršanas katrs teica tostu un lūgšanu. Medus ir arī Etiopijas nacionālais dzēriens. Tur medum ir nosaukums Tei.

Piektajā gadsimtā pirms mūsu ēras Hērodots rakstīja par plašajām zemēm, kur vēlāk apmetās slāvu tautas. Viņš pieminēja arī medu kā norēķināšanās līdzekli. 10. gs., kad tika nodibināta Kijevas valsts, daudz straujāk sāka attīstīties biškopība. Tika veikti tirdzniecības darījumi ar grieķiem. Biškopība ļoti strauji attīstījās, izplatoties kristietībai, jo reliģiskajos rituālos bija nepieciešams liels daudzums bišu vaska. Nododot vasku baznīcai, varēja saņemt grēku atlaišanu. Imperatorei Jekaterīnai II personīgā zīmoga attēlā bija redzamas bišu šūnas ar bitēm. Kijevā līdz 1917. gadam medus tika pārdots aptiekās, kā oficiāli atzīts ārstniecības līdzeklis. 

16 gs. kastīliešu mūks Frajs Bernardo de Laredo grāmatā „Modus Faciendi”, kas bija domāta farmaceitiem, apraksta, cik augstas prasības tika izvirzītas medum, ko lietoja medicīnā. Tika ieteikts medu bez straujām kustībām iegūt no pilnīgi baltām šūnām, jo tam bija jābūt vistīrākajam no vistīrākajiem mediem. Viena no viduslaiku izglītotākajām sievietēm- Trotula de Rudžēro izmantoja medu un bites kosmētikas pagatavošanai. Lai lūpu krāsa būtu noturīga, to gatavoja no biešu sulas, rožu ūdens un medus. Līdz pat 19. gs. katram farmaceitam vajadzēja prast izgatavot rožu melitu jeb rožu medu, kur medus saldums bija apvienots ar Aleksandrijas rožu aromātu.

Apmēram 6000  gadu pirms mūsu ēras, kad Baltijas valstīs klimats kļuva siltāks, bites parādījās arī Latvijas teritorijā. Latvieši vienmēr ir veikli tirgojušies gan ar medu, gan citiem biškopības produktiem. Tirgojušies un lietojuši arī paši. Varbūt būtu vērts arī mums pamēģināt? Nevar būt, ka viss, ko cilvēki zin par medu, ir muļķības. Nenoliedzami tā ir laba alternatīva rafinētajam cukuram un mākslīgajiem saldinātājiem. Saldi dzīvot neaizliegsi!