Kodēšana
Kodēšanu izmanto arī ārstniecības praksē un tā ir ieguvusi plašu rezonansi Kā ārstniecības metode. Šo metodi izmanto bioinformatīvajā medicīnā, un attieksme pret to nav vienāda. Vieni psihologi pret to attiecas pozitīvi, citi – brīdina par tās bīstamību.
Alkoholiķu un narkomānu pieaugums liek pievērsties kodēšanas metodei, jo daudzi rezultāti ir pozitīvi. Te ir ļoti svarīgi, kas kodē un ar kādu mērķi. Kas tad ir kodēšanu? Jebkuru informāciju, kas sasniedz cilvēka apziņu vai zemapziņu, var skatīt kā energoinformatīvo kodu. Par mērķtiecīgu kodēšanu var uzskatīt ideoloģiju, politiku, reliģiju. Enerģētiskā saikne ar biosfēru notiek pastāvīgi caur fizisko ķermeni, tas ir biopolu.
Mērķtiecīga kodēšana enerģētiskā līmenī praktiski ne ar ko neatšķiras no programmēšanas (atšķirība ir tikai dziļumam, cik tā nokļūst zemapziņā), un to var panākt ar iedvešanu, hipnozi, kā arī ar zombēšanas tehnoloģiju, bet tikai ar vienu tās ķēdes daļu. Iedarbība ir uz zemapziņu, bet gala rezultāts ir atkarīgs no enerģētiskās iedarbības spēka.
Kodu var ievadīt divos veidos: enerģētiski (retāk) un verbāli vai abus kopā (biežāk). Tas ir saistīts ar to, ka pirmo variantu zina tikai retais, bet otro ir mācījušie psihoterapeiti. Bet tirgus ekonomikas straujas attīstības apstākļos, pēc šīs metodes cenšas darboties daudzi.
Zombējošās sektas
Kad krita PSRS, tad pavērās jauns lauciņš ticības darbībā. Atjaunojās ne tikai klasiskās ticības, bet sāka darboties arī sektas. PSRS cilvēks bija zaudējis savu nākotni – komunismu (ko arī varam uzskatīt par reliģiju), tad tā vietā bija vajadzīgs meklēt ko citu. Tad satiekam labu cilvēku, kurš mums piesakās palīdzēt. Hipnoze, “smadzeņu skalošana” vai fiziskā spēka pielietojums pirmajā etapā parasti netiek pielietots. Daudz biežāk pielieto psiholoģiskās kodēšanas paņēmienus. Pirmais – uzvedības kontrole, kas ir pēc stingra grafika, ka bieži saistīts ar emocionālo (retāk – fizisku) spriedzi. Tāds grafiks var būt tikšanās, nepietiekošs miegs un ēdiens, jo tam nav laika. Transa metodikās, kā tas ir raksturīgs, piemēram, sektai Jaunajā paaudze, tā jau ir tieša iejaukšanās un manipulācijas ar psihi. Viņi paši ieslēdz sevi meditācijā, pašhipnozē, veic elpošanas vingrinājumus, izmaina smadzeņu darbības procesus.
Savā veidā šis paņēmiens tiek pielietots, iedvešot, ka pasaule ir ļauna, kas liek viņam atrasties nepārtrauktā naidā ar to. Valsts ir slikta, bet netiek nosaukti konkrēti cilvēki.
Ja mēs šodien skatāmies uz Krieviju, tad tā ir milzīga sekta, kur tiek zombēta tauta, lai izveidotu nepieciešamo pasaules modeli. Galvenais mērķis – cilvēku ekspluatācija tādā vai citādā veidā, pakļaujot savām personiskām interesēm.
Krievijā diezgan bieži jādzird par slepkavībām, kas saistītas ar sektām. Ne katrā gadījumā var konstatēt, ka nāves cēlonis saistīts ar sektu, tomēr daži gadījumi ir baisi – esmu aicināts Krievijas plašsaziņas līdzekļos komentēt gadījumus, kad māte nogalinājusi savu bērnu, bija arī gadījums, kad sektas vadītāji centās piespiest cilvēku nodarboties ar zoofiliju,” viņš stāsta.
Zombēšana nozīmē personības iznīcināšana un gatava šablona ievirzīšana viņa psihē. Patiesībā, tā ir slepkavība, pārvēršana zombijā un viņu izmantošana kā biorobotus bez savām domām un sava viedokļa. Un ir skaidrs, ka šāda daudzlīmeņa tīkla veidošana ir noteikts drauds sabiedrībai un nacionālai drošībai. “Tās bieži vien pat nav oficiāli reģistrētas, taču par tām tiek saņemts ļoti daudz sūdzību – palīdzību lūdz jauno sektantu ģimenes locekļi, kuri baidās zaudēt savus tuviniekus,” sarunā ar portālu “Delfi” stāsta Latvijas Totalitāro sektu apkarošanas komitejas līdzpriekšsēdētājs, biedrības “Antisekt” vadītājs un psiholoģijas doktorants Viktors Jolkins.
Vairāk par 1000 biedriem katrā ir Latvijas harismātisko līderu organizācijā, piemēram, “Jaunajā paaudzē” un Jehovas lieciniekos. Šādam biedru skaitam tuvojas arī Latvijas mormoņi.
Precīzu sektu un to dalībnieku skaitu Latvijā nezina neviens, jo daļa “draudžu” nav reģistrētas un informāciju par biedru skaitu organizācijas iesniedz pašas. Tomēr biedrība “Antisekt” centusies skaitli precizēt pašu spēkiem, ņemot vērā sanākšanas vietu aizpildītību. “Tas, protams, neatspoguļo datus precīzi, tomēr sektās un līdzīgās organizācijās Latvijā ir apmēram 1 līdz 1,5% iedzīvotāju,” norāda Jolkins.
Viņš norāda, ka ir dažas personības iezīmes, kuru dēļ cilvēki var nonākt sektās – piemēram, fatālisms, izteikta ticība liktenim, dažādām sakritībām, ticība, ka no cilvēka paša maz kas ir atkarīgs, vēlme nepieņemt lēmumus, atbrīvoties no atbildības. Tomēr pašlaik Krievija pati atgādina milzīgu un varenu sektu, kurā nozīmīgu vietu ir ieņēmuši Krievijas pareizticīgo baznīca.
Žurnāliste Sandra Veinberga raksta: “Kristīties krievu jeb austrumu ortodoksālajā baznīcā un kļūt ar īstenu pareizticīgo ar šo brīdi kļuva par karjeras priekšnoteikumu nr. 1 (tieši tāpat kā komunistiskās partijas biedra karte Padomju Savienības laikos). Krievu politiskie karjeristi saprata laika prasību – Pareizticīgo baznīca ir, un būs tuvākais Vladimira Putina vadītā krievu neonacisma balsts un sabiedrotais.
Pareizticīgais un labējais ekstrēmists ar komunistiskiem uzskatiem, rakstnieks un publicists Aleksandrs Prohanovs uzsver, ka tā būšot Krievija, kurā ik uz soļa ir pareizticīgo baznīcu kupoli un atomelektrostacijas. Pret Staļina masu iznīcināšanas metodēm viņš izturas iecietīgi un uzskata tās par nepieciešamām akcijām pasaules kara cīņu gaitā un kosmosa iekarošanas procesā”.Jā, interesanti, ka 90. gadu sākumā varas vīri ļoti daudz ēku atvēlēja sektām (vēl tagad bijušajos kinoteātros savu mājvietu ir atradušas sektas). Sagadīšanās vai apzināta “smadzeņu skalošana”?
Visa dzīve ekrānā
Vēl nesenā pagātnē visiespaidīgākais ietekmētājs bija viens – televizors. Tagad ir iespēja veidot komunikācijas kampaņas abos cilvēku iemīļotākajās iekārtās – TV un internetā. Protams, paliek vēl radio un citi plašsaziņas līdzekļi, bet tie atpaliek, jo jaunā paaudze vairs nav grāmatu lasītāju paaudze, bet gan krāsaino bildīšu cienītāji, kas uzauguši, skatoties ekrānā. Liela iedzīvotāju skaita primārais uzziņu avots arvien ir televīzija, kas piepildīta arī ar Krievijas varas kontrolētajiem kanāliem, kuri skatāmi arī Latvijā.
Mūsdienu informatīvās vides loma kā iedarbības faktors uz apziņu pastāvīgi pieaug, šodien televīzija un citi plašsaziņas līdzekļi ir varenākais ierocis, cīņā par cilvēku prātiem. Televīzija un citi mediji zināmā mērā atsvešina cilvēkus vienu no otra, jo nav vajadzīga personīgā komunikācija, bet reizē tam ir dominējošā loma dzīves stila un tēla veidošanā. Nozīmīgas izmaiņas formējas jau vērtību sistēmas skalā saistībā ar to, ka televīzijas ekrāns ir varens instruments audiovizuālās informācijas pārraidei (attēls + skaņa).
Cilvēki daudz vairāk redz milzīgo pasauli, bet daudz mazāk sevi. Iluzorā sadzīve otrā ekrāna pusē savienojas ar dzīvi reālā vidē. Tieši tāpēc cilvēki bieži vairāk uztraucas par seriāla varoņiem, nekā par saviem radiem un paziņām. Un nebūs pārspīlēts, ja apgalvosim, ka televīzija visvairāk manipulē ar cilvēka apziņu. Tas nozīmē, ka manipulācija ar psihi jau ir tādā līmenī, kur starp manipulāciju un programmu iestrādāšanas robežas praktiski izzūd. Un vēl vairāk, vairākas no televīzijas programmām, līdzīgi kā datorspēles, ir psihotropa iedarbība, kur samazinās spēja domāt individuāli, tas ir savu uzskatu formēšana uz atsevišķiem jautājumiem un pasauli kopumā.
TV ir visvarenākais līdzeklis masu pārliecināšanai, masu kultūras izplatībai un galu galā – cilvēku uzskatu formēšanas līdzeklis vajadzīgajā virzienā.
Tādā veidā var teikt, ka televīzijas mūsdienu pasaulē spēks ir tik liels, ka tā nav tikai informācijas avots, lai veidotu pasaules personīgo sistēmu, cik šo uzskatu un pārliecību konstruktors, programmējot domāšanas veidu, uzvedības modeļus, kurus cilvēks uztver kā savus, nejūtot, ka ir nonācis manipulācijas varā.
Kur nu vēl, – slavenais 25.kadrs. Kinematogrāfā uz ekrāna projecējas 24 kadri sekundē, bet 25. kāds nonāk zemapziņā. Ir izpētīts, ka šis kadrs ne tikai ietekmē cilvēka darbību, bet arī ir kaitīgs veselībai, jo tam ir spēcīga psiholoģiskā iedarbība, bet masveidīga izmantošana “netradicionālās” reklāmas tehnoloģijās var draudēt visas nācijas psihiskai veselībai.
Jauna reliģija? Kāpēc gan ne? Televizors ir kļuvis par ģimenes svētumu, pat sava veida altāri – tieši no tā brīža, kad pārvērtās par varenu un daudzfunkcionālu izklaides centru ar neierobežotām iespējām, kas pastāvīgi pilnveidojas. Ja sākumā tas bija jaunumu avots un spēja atslēgties no ikdienas, noskatoties kādu filmu, tad tagad TV – bez pārspīlējumiem ir reālās dzīves aizstājējs miljoniem cilvēku. Tad kāpēc viņu neuzskatīt par jauno masu reliģiju?
Patērētāju sabiedrība, kurā mēs pašlaik dzīvojam, ir sabiedrības turpinājums, ko gadsimtiem vadīja reliģija. Tā vietā, lai lasītu Bībeli, kas ir pareizi, kas nē, televīzijas reklāma instruē mums to pašu. Ja no iepriekšējās reliģijas bija iespējams kaut kā izolēties, tad ar TV reliģiju šis numurs neies cauri. Mums, nav kur paslēpties, jo televīzija tiek translēta, gan pa dienu, gan pa nakti un ir simtiem kanālu, ko vari skatīties (ieskaitot) reliģiskos.
Ārsts-praktiķis Vadims Fedorovičs neslēpj realitāti:
“Mēs visi esam zombiji. Tas nav jautājums. Jautājums tikai, kurā pakāpē. Un lai tiktu ar to galā, cik mēs esam brīvi no notiekošā, kas un cik uz mums izdara spiedienu un cik mēs spējam tam pretoties, jo esam informēti. Tam ir jānovērtē visu zombēšanas sistēmu no apakšas līdz augšai…” Tas mūsdienās ir ļoti aktuāls jautājums. Vai būt par idiotu, kas darbojas kādu kretīnu interesēs, kas ir izstrādājuši iedarbības metodes un sistēmas. Ja tas nāk no augstākiem spēkiem, tad ko nu tam padarīsi, bet ja neliela grupa pustraku neliešu ir nolēmuši mums likt strādāt savā labā, tad piekrītiet, ka tas ir ļoti aizvainojoši. Jums ir labi gēni, lieliska izglītība, normāla dzīve un skats uz nākotni…, un tad kādi garā vāji nolemj, ka viņiem ir tiesības jūs izdrāzt. Ne jau atklātā cīņā, bet gan no aizmugures, slepeni… Tas laiks ir pagājis, kad mēs to varējām neņemt galvā, bet tagad ir laiks izvērtēt pašiem…”
Un tālāk viņš runā, kas notiek, kad cilvēks tiek zombēts:
“Jūs esat atnākuši pasaulē ne jau tāpat vien. Jums ir ieprogrammēts mērķis šajā pasaulē. Un jūs to izpildīsiet. Tas ir uzstādījums, no kura jūs nevarēsiet izvairīties. To var nosaukt par sūtību, bet tas vēl nav liktenis, vai nolemtība. Ja notiek zombēšana, jūs novirzāties no sava ceļa un kļūstiet tikai par struktūras elementu un aizejiet par svešu ceļu, kas nav domāts jums. Tā arī neuzzinot savu sūtību”.
Ja nebūtu karš un okupācija…
Ja nebūtu karš, un nenotiktu Krievijas okupācija Latvijā, tad būtu turpinājusies attīstīties Latvijas valsts, kas jau bija sasniegusi ļoti augstu līmeni gan izglītībā, gan kultūrā, gan uzņēmējdarbībā un daudzās citās jomās. Tas zombētājiem būtu bijusi īsta traģēdija, jo jau tajā laikā tika izstrādāta tāda izglītības sistēma, kurā galvenais faktors bija savas sūtības atrašana un pašrealizācija. Tāpēc šos cilvēkus un valsti vajadzēja likvidēt un iznīcināt. Tādi bija Jūlijs Aleksandrs Students, Pauls Dāle, Pauls Dauge un daudzas citas tā laika personības. utt. Apcerē “Inteliģence, raksturs, personība”, P. Dāle uzsver, ka valsts un tautas jauncelsmes uzdevumi, garīgās kultūras pacēlums sabiedrībā prasa izglītot un sagatavot cilvēkus ar gaišu skatu, lietu un apstākļu skaidru un pareizu izpratni, lielu ticību gara vērtībām un nacionālajiem ideāliem. Spraigas jauncelsmes laikmets prasa aktīvas, radošas personības ar stingru, noteiktu raksturu un augstu inteliģenci. J.A. Students attīsta fundamentālu tēzi: cilvēks savā darbībā ne tikai rada kultūras pasauli, bet tās apguvē un kopšanā izveido savu gara kultūru.
Tālab audzināšana, izglītība, mācības, pašaudzināšana, pašizglītība, tālāk izglītība ir kultūras darbs, kas vērsts vērtību virzienā. Atsevišķa cilvēka dzīves mērķis ir piepildīšanās, t.i., savu gara dāvanu izveidošana līdz pilnībai. Vienalga kādā virzienā cilvēks darbojas – mākslā, zinātnē, filozofijā, politikā, izglītībā, audzināšanā, amatā, tehnikā, saimnieciskā darbībā – ja tikai to dara saskaņā ar vērtībām un savu aicinājumu, viņš iet dzīves celsmes ceļu. Individualitātes izkopšana līdz iespējamai pilnībai sagatavo audzināšana, nodrošinot gara un ķermeņa, dvēseles un miesas saskaņu un harmoniju. Latvija pārspēja jau daudzas Eiropas valstis. Savulaik Latvijas plānos bijis sevi pieteikt kā spēcīgu lidmašīnu ražotāju Ziemeļeiropā. Rūpnīcā VEF izcilais konstruktors Irbītis radīja kaujas iznīcinātāju „VEF I – 16″. Tika izgatavoti trīs šī modeļa prototipi un bija paredzēts sākt to sērijveida ražošanu. 1940. gadā veica izmēģinājuma lidojumus, taču pēc padomju okupācijas tie tika pārtraukti. Bija izveidoti arī rasējumi un projekts vieglajam iznīcinātājam „VEF I – 19″, kas tehniski būtu daudz pārāks modelis. 1939. gadā tika sākta VEF aviācijas rūpnīcas būve Ropažos, kurai bija paredzēts savs lidlauks un izmēģinājumu poligons. Šai rūpnīcai bija perspektīva kļūt par ievērojamu aviorūpniecības centru Ziemeļeiropā, diemžēl vēlākie notikumi šos nodomus izjauca. (laikmetazimes.lv). Tie ir tikai daži fragmenti, par ko mums šodien skolā nemāca. Atkal ir jautājums: “Kāpēc? ” Varbūt, lai apzināti grautu mūsu pašapziņu?
