Rudā lapsa0

Rudajai lapsai ir visplašākais areāls uz sauszemes dzīvojošo plēsēju vidū?
■ Lapsa spēj pārvarēt 2 m augstus šķēršļus?
■ Desmitajai daļai no visām savvaļas rudajām lapsām ir sudrabains kažoks?



Zoodārzā

Rudās lapsas apskatāmas zoodārza ārpilsētas bāzē "Cīruļi". Šeit var vērot gan lapsu ģimenes dzīvi un mazuļu audzināšanu, gan uzzināt, ka lapsas ir lieliskas kāpelētājas.

Ar rudo lapsu tuvāk iepazīties iespējams arī, zoodārza izbraukuma dzīvnieku grupai viesojoties skolās un bērnudārzos.

Izplatība savvaļā

Rudās lapsas areāls (gandrīz 70 miljoni km2) ir plašāks nekā jebkurai citai uz sauszemes dzīvojošajai plēsēju sugai. Rudās lapsas izplatība ietver gandrīz visu ziemeļu puslodi – tā sastopama Kanādā, Aļaskā un gandrīz visās ASV, Eiropā, Ziemeļāfrikā un gandrīz visā Āzijā, ieskaitot Japānu. Rudajai lapsai ir apskaužamas pielāgošanās spējas un plašs barības spektrs, tā bez grūtībām iedzīvojas arī cilvēka biezi apdzīvotos rajonus. Rudās lapsas nekas neapdraud. 19. gs. suga tika introducēta arī Austrālijā un Folklendu salās.

Dzīves vide

Apdzīvo visdažādākās vietas – mežus, tundru, prērijas, tīreļus, tuksnešus, smilšu kāpas, kalnus, lauksaimniecības zemes un pilsētas. Priekšroku dod jauktiem, mozaīkveidīgiem biotopiem, piemēram, mežam ar krūmājiem, mežmalām, pilsētu parkiem. Sastopamas, piemēram, Londonas, Parīzes, Stokholmas centrā, par Rīgu nemaz nerunājot. Kalnos dzīvo līdz 4500 m virs jūras līmeņa.

Katrai lapsai ir sava teritorija, tajā izmanto vairākas alas, kuras atsavina iepriekšējiem saimniekiem (piemēram, āpšiem, citur areālā – murkšķiem, trušiem) vai izrok pašas. Lielāko – galveno alu izmanto dzīvei ziemā, dzemdībām un mazuļu audzēšanai. Ieejas tuneļi ir līdz 10 m gari un ved uz midzeņa kameru 1–3 m zem zemes virsmas. Alai var būt tikai viena ieeja, vai arī vairākas – līdz pat 19. Teritorijā izkaisītās citas, mazākās alas izmanto negaidītās situācijās un kā barības glabātuves. Vienu un to pašu galveno alu var izmantot vairākas lapsu paaudzes.

Barība

Rudās lapsas ir visēdājas, izmanto ļoti daudzveidīgu barību, kāda vien pieejama ļoti plašā sugas areāla dažādajās vietās. Lapsas barībā reģistrēti ap 300 dzīvnieku sugu. Pamatbarība ir grauzēji, bezmugurkaulnieki un augļi. Barības objekti lielumā var būt no 0,5 cm gariem kukaiņiem līdz 1,5 m augstajai Japānas dzērvei. Bezmugurkaulnieki – kukaiņi, gliemji, sliekas, vēži. Augu barība – mellenes, āboli, plūmes un citi augļi. Parastākie medījumi – peles, strupastes, zaķi, truši, uz zemes perējošie putni (un arī to olas), abinieki, sīki rāpuļi un zivis. Lapsas var pievarēt briežu mazuļus – Skandināvijā lapsu uzbrukumi ir galvenais jaundzimušu stirnēnu mirstības cēlonis. Lapas barojas arī ar maitu, pilsētās rakņājas cilvēka atkritumos, ēd no pagalmos atstātām suņu bļodiņām.

Lapsa ik dienas apēd 0,5–1 kg barības. Rudajām lapsām salīdzinājumā ar ķermeņa izmēru ir relatīvi neliels kuņģa tilpums – vienā reizē tās var apēst barības porciju, kas ir aptuveni 10% no to ķermeņa svara (tas ir maz, salīdzinot ar vilkiem un suņiem, kas var aprīt 20%).

Lapsu asā dzirde ļauj tām atrast sīkus zīdītājdzīvniekus garā zālē. Medībās palīdz spēja skrējienā sasniegt 72 km/h. Spēj arī pārlēkt līdz 2 m augstus šķēršļus. Barību galvenokārt meklē krēslā, bet apdzīvotās vietās – naktī.

Lapsas medī vienatā. Barību meklējot, vienā naktī var veikt 8 km. Kad barības daudz, veido rezerves nebaltai dienai – barību glabā 5–10 cm dziļās bedrītēs. Parasti veido daudz sīku glabātuvju – drošībai, lai neiznāktu zaudēt visus krājumus vienā reizē, ja krātuvi uzietu cits dzīvnieks. Lapsām ir ļoti izteikta īpašuma izjūta, savā barībā tās nevēlas dalīties ne ar vienu (izņēmumi ir tikai tēviņi, kas piedāvā barību mātītēm riesta laikā, un, protams, mātes, kas baro savus mazuļus).

Dzīves cikls

Lapsas dzīvo ģimenēs un pa vienai. Parasti monogāmas, bet iespējama arī poligāmija, sezonas laikā gan mātītēm, gan tēviņiem iesaistoties ar vairākiem partneriem. Vienā alā var dalīties vairākas lapsu mātītes, kas pārojušās ar vienu un to pašu tēviņu. Pastāv iespēja, ka pārim mazuļus audzēt palīdz jaunas mātītes no pāra iepriekšējo metieniem, kas pašas nevairojas.

Dzimumgatavību sasniedz 10 mēnešu vecumā. Apaugļotā olšūna implantējas dzemdē 10–14 dienas pēc sekmīgas pārošanās. Grūsnība ilgst 49–55 dienas. Tēviņi apgādā savas dāmas ar barību līdz dzemdībām un pēc tām, bet neiet iekšā alā un ļauj mātei pašai audzināt mazuļus. Metienā var būt 1–13 mazuļi, vidēji – 5. Piedzimstot tie sver 50–150 g. 9–14 dienu vecumā mazuļiem atveras acis. Dzimto alu pirmoreiz atstāj
4–5 nedēļu vecumā, baroties ar mātes pienu pārstāj 8–10 nedēļu vecumā.

Lapsu dzīves ilgums savvaļā ir 5–8 gadi, bet nebrīvē var nodzīvot 20 gadus un ilgāk.

Dažādi fakti

Rudā lapsa ir lielākā no lapsu sugām – svars var sasniegt 14 kg. Plašajā sugas areālā spēkā ir Bergmana likums – dienvidu populācijās sugas pārstāvji ir augumā mazāki nekā ziemeļos.

Lapsas var pārnēsāt trakumsērgu, ar kuru var inficēt gan citus dzīvniekus, gan cilvēkus.

Pēc pētījumiem Latvijā, lapsas sastāda 22–45% no ar trakumsērgu saslimušo kopējā dzīvnieku skaita, un 55–67% no saslimušo savvaļas dzīvnieku skaita.
20. gs. 40.–70. gados trakumsērgas epidēmija no Polijas izplatījās praktiski visā Eiropā, bet tikai 5–10% no mājdzīvniekiem ziņoto trakumsērgas gadījumu izraisījušies, mājdzīvniekiem inficējoties no savvaļas dzīvniekiem.

Daudzi lapsas uzskata par apdraudējumu mājputnu fermām un kūtīm. Lapsas pamatā medī savvaļas dzīvniekus, taču atsevišķi indivīdi var iemācīties zagt vistas, ja atklāj, ka mājputni nav pietiekami pasargāti pret lapsas tīkojumiem. Uzbrukumiem visvairāk pakļautas ir brīvi klīstošās vistas, tā ka vislabākā izeja izvairīties no zudumiem ir turēt mājputnus drošā mītnē. Nožogojumam jābūt vismaz 2 m augstām, lai gan retos gadījumos lapsa spēj pārvarēt arī šādu žogu.

Atsevišķos gadījumos lapsas var nogalināt arī nesen dzimušus jērus un kazlēnus. Izņēmuma situācijās no lapsām cietušas pieaugušas aitas un kazas, dažreiz – teļi. Lapsas nereti ir vainojamas sīko mājlopu zudumos "bez pēdām", jo lapsa medījumu aiznesusi uz midzeni mazuļiem. Pētījumi Lielbritānijā atklājuši, ka lapsu darbība izraisa tikai 0,5–3% no jēru mirstības, kamēr galvenie to bojā ejas cēloņi ir nosalšana, bads un slimības.

Rudā lapsa 1850. vai 1855. gadā tika introducēta Austrālijā, iemesls bija kolonistu vēlēšanās atpūtas brīžos izklaidēties lapsu medībās. Introducētās lapsas mūsdienās rada būtiskas ekoloģiskas problēmas. Tagad Austrālijā ar nosaukumu "Western Shield" pazīstamās vietējo dzīvnieku saglabāšanas programmas ietvaros valsts iestādes veic lapsu un klīstošu kaķu skaita regulēšanu 35 000 km2 teritorijā, no gaisa vai citā veidā izplatot ar nātrija fluoracetātu (jeb indi "1080") saindētu ēsmu. Uzskata, ka lapsu dēļ izmirušas 10 vietējo dzīvnieku sugas Rietumaustrālijā, un "Western Shield" cenšas no izmiršanas paglābt vēl 16 citas sugas. Cita lapsu iznīcināšanas metode – medīšana, izmantojot prožektorus. Lapsu skaita samazināšanā sava loma bijusi citai Austrālijā introducētajai sugai – dingo, kā darbības rezultātā samazinājies lapsu skaits un atkal pieaudzis vietējo dzīvnieku skaits (bet, kā zināms, dingo introdukcija pati par sevi arī nesusi sugu izmiršanu).

Rudajai lapsai savvaļā bez rudā krāsojuma ir vēl divas krāsu formas. Aptuveni 25% savvaļas īpatņu ir tumšs papildu raksts, parasti – zīmējums uz sejas, svītra pār pleciem vai visgarām mugurai. Otra krāsu variācija ir sudrabainā (krāsa var variēt no izteiktas sudrabainas krāsas līdz gandrīz melnai), kas sastāda 10% no rudo lapsu pasaules savvaļas populācijas. No šīs savvaļas lapsu krāsas variācijas cēlušās fermās audzētās sudrablapsas.

Lapsu fermas

Pirmā sudrablapsu ferma kažokādu ieguvei tika ierīkota Prinča Edvarda salā Kanādā 1878. gadā. Mūsdienās kažokādu ieguvei fermās izaudzēto sudrablapsu daudzums pārsniedz jebkuras citas sugas produkciju, atskaitot, iespējams, Amerikas ūdeles. Visizplatītākā fermu lapsu krāsa ir sudrabotā, bet var būt gandrīz jebkuras krāsas kažokādas, ieskaitot baltpunktotas un balti plankumotas.