Rīga1

21. gadsimta pirmā desmitgade iezīmējās ar strauju celtniecības apjoma pieaugumu, kuru veicināja Latvijas straujā ekonomiskā izaugsme 2000. gados. Rīgā tika uzceltas daudzas daudzstāvu dzīvojamās un ofisu ēkas, no kurām pirmā atjaunotās Latvijas augstceltne bija Saules akmens Ķīpsalā. Tika sākta Latvijas Nacionālā bibliotēkas ēkas — "Gaismas pils" celtniecība. 2008. gadā tika atklāts Dienvidu tilts, kurš bija pirmais kopš 1970. gadiem uzbūvētais tilts pār Daugavu. Rīgas Satiksme pilnībā atjaunoja autobusu parku, kā arī daļēji atjaunoja trolejbusu un tramvaju parku.2003. gadā Rīgā notika Eirovīzijas dziesmu konkurss. 2006. gada maijā Rīgā notika Pasaules čempionāts hokejā, bet tā paša gada novembrī 19. NATO samits.

Sakarā ar globālo finanšu krīzi 2008. gadā Latvijas ekonomika pēc rekordstraujas attīstības 2000. gados pārkarsa. Nonākot recesijā, daudzi celtniecības un attīstības projekti tika ierobežoti vai apturēti, tomēr bija arī projekti, kuru attīstība apturēta netika. Nozīmīgākie no tiem bija Dienvidu tilts ar piebraucamajiem ceļiem abpus Daugavas, kā arī Latvijas Nacionālās bibliotēkas jaunā ēka (tā dēvētā "Gaismas pils".

Rīgas pilsēta atrodas Latvijas centrālajā daļā, Rīgas jūras līča dienvidu piekrastē, Viduslatvijas zemienē, Rīgavas un Tīreļu līdzenuma teritorijā, abos Daugavas krastos (teritoriju Daugavas kreisajā krastā sauc par Pārdaugavu). Rīga ir tipiska līdzenuma pilsēta ar atsevišķiem pauguriem, no kuriem augstākais ir Dzegužkalns — 26 metri virs jūras līmeņa. Vidējais virsmas augstums ir aptuveni 6 metri.
Izplatīti leduslaikmeta beigu posma un pēcleduslaikmeta Baltijas ledus ezera abrāzijas—akumulācijas, Litorīnas un Pēclitorīnas jūras un deltu akumulatīvie, upju erozijas un akumulatīvie veidojumi, pēcleduslaikmeta kāpas, purvi. Pārsvarā plakani vai viļņoti, vietām pārpurvoti līdzenumi, kas atrodas 1—11 metrus virs jūras līmeņa. Vietām stiepjas vairākus kilometrus garas, paugurainas kāpu grēdas un atsevišķi 1—3 hektārus lieli kāpu masīvi, kuru augstums 10—28 metri virs jūras līmeņa.

Rīgas klimata veidošanā svarīga nozīme ir Atlantijas okeāna mēreno platuma grādu gaisa masām, kas saistītas ar aktīvu ciklonisko darbību. Tāpēc te bieži ir nokrišņi un apmācies laiks. Vasaras ir relatīvi vēsas. Aptuveni 220 dienas gadā Rīgā valda jūras gaisa masas. Klimatu ietekmē arī apbūve, saimniecisko objektu izvietojums, laukumu un parku platība, lielu ūdenstilpju (Rīgas jūras līča, Daugavas, Ķīšezera) tuvums. Gaisa piesārņojuma dēļ vidējā temperatūra Rīgā parasti ir 2—3 grādus augstāka nekā pilsētas tuvākajā apkārtnē.
Saules leņķa maksimums ir 22. jūnijā, 56,4°, bet zemākais — 22. decembrī, tikai 9,6° virs horizonta. Rīgā visos gadalaikos ir palielināts mākoņainums, tāpēc faktiskais saules spīdēšanas ilgums vasarā ir 54—57%, ziemā tikai 14—25% no iespējamā. Vidēji gadā saule Rīgā spīd 1812 stundas — attiecīgi jūnijā vidēji 282 stundas, bet decembrī 25 stundas. Ziemā bez saules ir vidēji 13—20, bet vasarā tikai 1—2 dienas mēnesī. Summārā gada radiācija Rīgā sasniedz 3460,9 MJ/m2 (82 kcal/cm2), no tās jūnijā — 615,9 MJ/m2 (82 kcal/cm2), bet decembrī 25,2 MJ/m2 (0,6 kcal/cm2).

Viszemākās gaisa temperatūras Rīgā parasti tiek reģistrētas janvārī un februārī.
−34,9 °C (1956. gada 1. februāris)
−33,7 °C (1970. gada 30. janvāris)
Visaugstākās gaisa temperatūras Rīgā parasti tiek reģistrētas jūlijā un augustā.
+34,5 °C (1885. gada 15. jūlijs) [6]
+34,1 °C (2002. gada 31. jūlijs)
+33,6 °C (1959. gada 13. jūlijs un 2002. gada 1. augusts)
Okeāna gaisa masu ietekmē ziemā ir raksturīgi atkušņi, līdz pat 10 dienām mēnesī. Sala periodi parasti sākas decembra vidū un turpinās līdz februāra beigām. Ļoti aukstas ziemas pēdējos 50 gados bijušas 1939./1940., 1941./1942., 1955./1956., 1978./1979., 1984./1985., 1986./1987. gados. Vasarā gaisa temperatūra galvenokārt ir no +5 līdz +15 grādiem naktī līdz +20, +25 grādiem dienā. Diennakts temperatūras amplitūda sasniedz 8—10 grādus, reizēm pat 20 grādus. Periods, kad vidējā diennakts temperatūra Rīgā pārsniedz +15 grādus, nav garš (no jūnija vidus līdz augusta beigām). Karsts laiks, kad vidējā diennakts temperatūra pārsniedz +25 grādus, vasarā maksimāli iespējams 7—9 dienas (1936, 1939. gadi). Pavasaris ir auksts un ieildzis, bet rudens silts un garš.
Veģetācijas periods, kad diennakts vidējā temperatūra +5 °C vai augstāka, sākas vidēji 14. aprīlī un ilgst 192 dienas, augu augšanas aktīvais periods (temperatūra +10 °C vai augstāka) — 144 dienas. Salnas parasti beidzas ap 25. aprīli, bet atsevišķos gados var būt vēl 15. maijā (1927. gads). Agrākās rudens salnas reģistrētas 1906. gada 26. septembrī. Apkures sezona, kad diennakts vidējā gaisa temperatūra ir +8 °C vai zemāka, sākas 8. oktobrī un ilgst 204 dienas. Pilsētas centrā, tāpat kā visās lielajās pilsētās, ir siltāks nekā nomalēs. Ziemā šī temperatūras starpība var sasniegt pat 8—10 grādus un vairāk. Daudz agrāk beidzas pavasara un vēlāk sākas rudens salnas (atšķirība līdz 20 dienām).
Mēreno platuma grādu jūras gaisa masas valda vidēji 179 dienas gadā. Aukstajā gadalaikā tās bieži rada atkusni, bet dažos gados padara stipri maigāku pat visu ziemu. Vasarā tās atnes vēsu, mākoņainu un lietainu laiku. Sevišķi vēsa un lietaina bija 1974. gada vasara. Ciklonu maksimums novērojams rudenī — 55 dienas, vasarā — 41 dienu. Reizēm 50—60 dienas gadā ieplūst arktiskās gaisa masas, kas izraisa strauju gaisa temperatūras pazemināšanos, bet ziemā stipru salu ar temperatūrām zem −30 °C. Tomēr parasti tas nesaglabājas ilgāk par 2—3 dienām. Dienvidu cikloni no Vidusjūras un Melnās jūras dažreiz vasarā atnes tropiskās gaisa masas. Ik gadu vidēji 160—180 dienas Rīgā valda anticikloni. Tad parasti ir sauss un skaidrs laiks. Ziemā tie stipri pazemina temperatūru, bet vasarā ir cēlonis ilgstošam karstumam. Anticiklona ietekmē sevišķi sausa un karsta bija 1972. gada vasara. Gada laikā Rīgai vidēji pāri iet 170—180 dažādas atmosfēras frontes. Ar tām saistās vēja pastiprināšanās, nokrišņi, pērkona negaisi, krusa, puteņi. Ziemā siltās atmosfēras frontes izraisa atkalu, miglu un smidzinošu lietu.
Rīgas vidējās, minimālās un maksimālās temperatūras, kā arī vidējā nokrišņu daudzuma tabula.

1934. gadā Rīgas pilsētu sadalīja 40 administratīvajos rajonos, bet pēc Otrā pasaules kara Rīgai nav bijis oficiāli apstiprināta pilsētas teritoriālā iedalījuma, kas būtu sīkāks par sešu administratīvi teritoriālo vienību iedalījumu (rajoni un priekšpilsētas). Nosacīti Rīgas pilsēta bija sadalīta 47 rajonos jeb "mikrorajonos", kuru robežas tikai daļēji sakrita ar priekšpilsētu robežām un savstarpējās robežas bija visai nosacītas. Vēsturiski bija izveidojies arī sīkāks mikrorajonu iedalījums. Kā piemēru var minēt Spilvi, kura sastāvēja no Beķermuižas, Krēmeriem, Voleriem, Rātsupes un Lielās muižas. Tas, ka pilsētai nebija šāda — sīkāka iedalījuma, bieži vien radīja problēmas, jo rajonu robežām oficiāli neeksistējot, iedzīvotāju un komunālo dienestu interpretācija par šo tēmu bija diezgan atšķirīga.
2008. gadā Rīgas Domes pilsētas attīstības departamentā aizsākās darbs pie Rīgas jaunās rajonu, jeb pēc jaunā plāna — apkaimju definēšanas. Šis plāns vēl nav oficiāli apstiprināts, bet, kad tas tiks izdarīts, tad Rīga sastāvēs no 58 apkaimēm, katra ar savu centru, savu unikālo ainavisko un arhitektonisko veidolu. Galvenais šīs reformas iemesls ir iespēja izpētīt katras šīs apkaimes, katra mazā reģiona specifiku — kādi ir iedzīvotāji, kāda ir infrastruktūra, kādas vajadzības tālākai dzīves vides pilnveidošana

1980. gadu vidū tika prognozēts, ka līdz 2000. gadam rīdzinieku skaits pārsniegs 1 miljonu, bet šis scenārijs nepiepildījās. Rīga iedzīvotāju skaita maksimumu sasniedza 1990. gadā — 909 135 cilvēki. Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas, Krievijas pilsoņu un karaspēka atgriešanās Krievijā dēļ, kā arī ekonomiskās situācijas krasas pasliktināšanās dēļ, iedzīvotāju skaits Rīgā sāka strauji samazināties. 1990. gadā iedzīvotāju skaits samazinājās par 8680, 1991. gadā par 10 714, bet 1992. gadā pat par 26 084 cilvēkiem un 1993. gada sākumā Rīgā bija vairs 863 657 iedzīvotāju. Turpmāk skaita samazināšanās tempi palēninājās. 1996. gada otrajā pusē Rīgas iedzīvotāju skaits noslīdēja zem 800 000. 2000. gada 1. janvārī Rīgā dzīvoja 764 329 cilvēku un ikgadējais samazinājums noslīdēja zem 10 000 iedzīvotāju gadā. 21. gadsimta pirmās dekādes beigās Rīgas iedzīvotāju skaits vēl arvien samazinājās, 2011. gada beigās Rīgas iedzīvotāju skaits noslīdēja zem 700 000. Rīgas domes kampaņas "Esi rīdzinieks" rezultātā no 2013. gada oktobra līdz decembrim Rīgā papildus deklarējās aptuveni 10 tūkstoši cilvēku. Rīgas mērs N. Ušakovs apgalvoja, ka pilsētā strādā un dzīvo ap 100 000 cilvēku, kas deklarējušies citās pašvaldībās.[13]
Naturalizācijas dēļ pieauga rīdzinieku - Latvijas pilsoņu īpatsvars. 2007. gadā Rīgā bija piereģistrēti 503 573 Latvijas pilsoņi (69,6%), 197 752 Latvijas nepilsoņi (27,3%), 111 bezvalstnieki, kā arī 22 495 citu valstu pilsoņi (3,1%).[14], turpretī 2017. gadā Rīgā bija piereģistrēti 529 794 Latvijas pilsoņi (75,2%), 125 344 Latvijas nepilsoņi (17,8%), 99 bezvalstnieki, 104 alternatīvie, 58 bēgļi, kā arī 49 077 citu valstu pilsoņi (7,0%).[15]