"Redzu mērķi - neredzu šķēršļus" Downs ģimenes lieta.3

1983.gada 19.maijā, pēc Diānas stāstītā, viņa kopā ar saviem bērniem devās ciemos pie draudzenes un ap pusē desmitiem vakarā, jaunā sieviete kopā ar bērniem izlēma doties atpakaļ uz mājām. Ceļš uz mājām bija garšs - sākumā bērni smējās un runājās, bet pēc tam viņi aizmiga. Ceļš bija nogurdinoši garlaicīgs, līdz brīdim, kad uz ceļa pēkšņi parādījās tumšs cilvēka siluets. Piebraucot tuvāk klāt Diāna pamanīja vīrieti, kas plātijās ar abām rokām un izskatījās tā, it kā viņam vajag palīdzību. Sieviete izlēma apstāties un uzzināt, kas notika. Viņa izvilka no aizdzedzes mašīnas atslēgu un izkāpa no mašīnas. Saruna starp abiem bija īsa. Pēc Diānas stāstītā vīrietis esot pieprasījis mašīnu uz ko Diāna pajautāja vai viņš joko, tajā brīdī vīrietis izvilka ieroci un sāka šaut pa mašīnā guļošajiem bērniem - Kristiju, Šerilu un Deniju. 

Sieviete pat nepaspēja aptvert notiekošo, kā vīrietis jau tēmēja uz viņu. Sieviete izlikās, ka izmet mašīnas atslēgas zālē, lai vismaz kaut kā spētu paildzināt laiku, taču vīrietis paspēja ievainot arī Diānu. Viņš šāva divreiz - viena no lodēm trāpija sievietes kreisajā rokā, bet otra aizlidoja garām. Ar pēdējiem spēkiem trīs bērnu māte atgrūda vīrieti malā no mašīnas un steigā devās prom uz slimnīcas pusi. 

22:48 sašautā sieviete piebrauca pie tuvākās slimnīcas, izkāpa arā no mašīnas un sāka saukt pēc palīdzības. Slimnīcas personāls momentāli devās Diānai palīgā. Kā izrādījās visi 3 bērni bija uz nāves robežas. Visus trīs bērnus aizveda uz operāciju zāli. Diāna izteica vēlēšanos būt balakus bērniem, kamēr ārsti dara visu iespējamo, lai bērnus glābtu, taču atarsties operācijas zālē mātei neļāva. Dežūrējošā administrātore Džudija Patersa izsauca policiju. Kamēr policija brauca, siviete centās mierināt noraizējušos māti. 

Kopā ar policiju ieradās detektīvas Djuks Velčs. Vēlāk aprakstot notikuma vakaru, detektīvs atminās, ka slimīcā viss izskatījās tā, it kā ir noticis pasaules gals - slimnīcas personāls nemitīgi rosijās un darbojās, neviens nebija vienladzīgs, katrs piedalījās bērnu glābšanā. Diānas rokai uzlika apsēju, taču cīņa par viņas bērnu dzīvībām turpinājās visu nakti. Kristiju un Deniju iznāca izglābt, taču Šerila vēl jo projām smagā stāvoklī atradās komā. 

Prese momentāli uzzināja par iepriekšējās nakts šaušminošo atgadījumu. Pēc sarunas ar policistiem Diāna bija reportieru uzmanības centrā, daloties ar naktī piedzīvoto. Siveite neizrādīja nekādas emocijas stāstot par notikušo, viņa neraudāja un neizrādijā nekādus pārdzīvojumus, iespējams, tas bija tāpēc, ka viņa atradās šoka stāvoklī. Sieviete stāstija par mūžību garo ceļu uz slimnīcu, bērniem, kas vaidēja no sāpēm, asins traipiem, kas bija visur mašīnas salonā. Salona priekšā, pašažiera pusē uz grīdas bezsamaņā gulēja Šerila, Kristijai divas lodes trāpija krūšu daļā un mazajs Denijs, kuram lode trāpija mugurā, mocijās mašīnas aizmugurējos sēdekļos. 

Nežēlība ar kādu tikai pastrādāts noziegums pārsteidza policistus. Nozieguma motīvs likās aizdomīgs. Policija zināja tikai vienu, ka lai vai kurš būtu slepkava, viņš ir bīstams un ik viens Springfildas iedzīvotājs ir briesmās. 

Balstoties uz Diānas stāsta, tikai izveidots noziedznieka fotorobots. Pēc Diānas vārdiem vīrietim bija biezi, vidēji gari mati līdz pleciem, sieviete nekad agrāk viņu nebija redzējusi. Policija izlēma doties uz notikuma vietu. Policijas seržansts Rezenfords palūdz Diānai doties uz notikuma vietu kopā ar viņu. Piebraucot pie nozieguma vietas bija redzams, ka izmeklēšanas darbi rit pilnā sparā. Ceļu uz izmeklēšanas laiku bija izlemts slēgt. Tas nekā būtiski neietekmēja vietējos iedzīvotājus, jo ceļš bija nomaļš un par viņa esamību zināja tikai retais. 

Kā noziedznieks zināja par šo ceļu? Varbūt viņš izsekoja Diānu? Varbūt viņa mērķis nebija mašīnas zādzība, bet gan Dounsu ģiemenes slepkavība? Šādi jautājumi radās policijai izmeklēšnas laikā. 

Pēc atgriezšanās slimnīcā Diānai paziņoja šaušminošo ziņu -  viņas 7 gadīgā meita Šerila nomira, tā arī nenākot pie samaņas. Pārējiem bērniem ir izredzes izdzīvot: Denijs sāka atlabt, bet Kristija, sakarā ar lielo asins zudumu, pārcieta insultu un atradās ķirurģijas nodaļā. 

Drīzumā policija sazinājās ar bērnu tēvu Stīvenu Dounsu, kurš bija šķīries ar Diānu lielo nesaskaņu dēļ. Viņu attiecības bija nestabilas un slimas. Kad vīrietim pajautāja par cilvēkiem, kas varētu būt ieintersēti noziegumā, Stīvens pastāstija par sievas romānu ar precētu vīrieti vārdā Lju, no Arizonas, pirms viņa pārvācās uz Oregonu. Policija nekavējoties vērsās pie Lju Luistona ar kuru sievietei kādreiz bija mīlas afēra. Viņš izstāstija, ka sieviete bija apsēsta ar viņu, taču vīrietis neatbildēja viņai ar to pašu. Diāna lūdza vīrietim pamest sievu Noru. Lju nepiekrita. Diānas mīlestība pret Lju bija slima, Diāna ar savu uzvedību nogurdināja vīrieti un drīz vien viņi pārstāja kontaktēties. 

Dažas dienas pēc vairākām operācijām pie samaņas nāca Dounsu ģimenes vecākā meita Kristija un Diānai uzreiz ļāva apciemot meitu. Kristija nevarēja runāt, taču viņas reakcija un uzvedība ieraugot pašas māti, izteica vairāk nekā vārdi. 

Tiklīdz Diāna iegāja palātā, monitorā, kas rādija Kristijas sirdsdarbības rādītājus, strauji izmainījās sirdsdarbības rādītāji -  meitenes sirds sāka sisties ātrāk. Kristijas acīs parādījās bailes. 

Par prokuroru Dounsu ģimenes lietā kļuva Freds Hjugijs. No brīža kā vīrietis ieraudzīja cietušos bērnus, viņš viņiem ļoti pieķērās. Kopš tā mirkļa vīrieša galvenai mērķis bija uzzināt, kas nodarīja pāri bērniem. Freds kopā ar kolēģiem, pēc vairākkārt veiktajām pārbaudēm, atzina, ka versija par nepazīstamu vīrieti uz ceļa ir izdomāts stāsts. Kāda māte kopā ar 3 maziem bērniem nakts vidū apstāsies ieraugot nepazīstamu vīrieti un izkāps no mašīnas, līdzi paņemot mašīnas atslēgas. Šī Diānas versija izmeklētājiem likās absurda. Freds izlēma pievērst uzmanību bērnu mātei Diānai. 

Savukārt, Diāna izmantoja visas iespējas, lai būtu uzmanības centrā. Diāna labprātīgi piedalījās dažādos sarunu šovos un dalījās savos iepaidos par notikušo ar vairākiem laikrakstu izdevumiem. Viņai patika atrasties uzmanības centrā. Diānas reakcija stāstot par notikušo nebija tāda, kādu sabiedrība parasti sagaida no kāda, kas pārcietis tik šaušminošu atgadījumu. Stāstot par notikušo Diāna smaidīja. Vienā no populārākajām intervijām ar Diānu, viņai lūdza parādīt kā viss notika uzbrukuma naktī un var redzēt, ka intervijas laikā Diāna smejās, joko un flirtē ar reportieri. Šāda sievietes uzvedība likās ļoti aizdomīga, ņemot vērā, ka 4 dienas pirms tam, tika sašauti viņas bērni un viens no viņiem gāja bojā.