Cilvēks, kurš uzņēmās paveikt šo slepkavību, bija viens no cara radiniekiem. Kņazs Felikss Jusupovs (attēlā) bija jauns augstmanis, precējies ar Nikolaja māsasmeitu. Viņam aiz muguras bija militāra karjera. Kņazs Jusupovs itin nemaz neinteresējās par politiku un vadīja ērtu un vaļīgu dzīvi savā pilī Sanktpēterburgā. Taču viņš bija tādos pašos uzskatos kā ļoti konservatīvie spēki, kas baidījās par sabiedrības stabilitāti, ja patvaldība vēl vairāk pavājinātos. 1916.gada 16.decembra vakarā Jusupovs aizsūtīja pakaļ Rasputinam pajūgu un ziņnesi. Svētais velns nenojauta neko nelāgu, viņš apģērbās un devās pie kņaza. Kad Rasputins nonāca Jusupova pilī, viņu uzaicināja nobaudīt pusdienas pagrabā. Tur viņam pasniedza arī saldu vīnu un kūkas. Saskaņā ar dažiem avotiem viss Rasputinam paredzētais ēdiens esot bijis saindēts, taču viņš neesot manāmi reaģējis uz stipro indi. Varbūt vienīgi bijis apskurbis no vīna. Jebkurā gadījumā viņa prāts bija pietiekami aizmiglojies, lai sazvērnieki varētu izteikt viņam ultimātu: vai nu Rasputins nošausies pats, vai arī viņu nogalinās. Rasputins atteicās izdarīt pašnāvību - tāpēc sazvērnieki izšāva uz viņu. Nelaimīgā kārtā Rasputins nevis saļima miris, bet gan uzbruka saviem pretiniekiem, un pēc tam viņam izdevās izbēgt caur dārzu. Slepkavām par katru cenu vajadzēja pabeigt iesākto, un visbeidzot viņiem tas izdevās. Sazvērnieki panāca Rasputinu un nogalināja viņu. Ietīts paklājā, Rasputins tika iemests Ņevas upē cerībā, ka tur pazudīs uz mūžīgiem laikiem. Taču pēc dažām dienām viņa līķis izpeldēja upes krastā. Par spīti Rasputina noslepkavošanai, kņazs Felikss Jusupovs nekrita cara nežēlastībā, jo Nikolajs II bija viņa sievas radinieks. Tomēr kņazu izraidīja no galvaspilsētas. Pēc revolūcijas Jusupovs ar ģimeni aizbēga no Krievijas. Viņš paņēma līdzi gan dārglietas, gan Rembranta gleznas un nonāca Parīzē. 30.gados kņazs iesūdzēja tiesā kādu amerikāņu kinokompāniju, kas savā filmā vēstija, ka iemesls Rasputina nogalināšanai bijusi Jusupova sievas izvarošana. Jusupovu pāris saņēma milzīgu kompensāciju par morālo kaitējumu - 25 000 dolāru.
Tomēr Rasputina nāve nāca par vēlu, lai cara ģimenes labo slavu vēl būtu iespējams glābt. Krievijas revolucionāru spēku ietekmi baroja gan ziema, gan karš, gan politiskā bezcerība. Akūts maizes trūkums Sanktpēterburgā 1917.gada sākumā lika strādniekiem iziet ielās un pulcēties demonstrācijās. Kareivji saņēma pavēli šaut uz dumpiniekiem, taču viņi atteicās paklausīt un pārgāja nemiernieku pusē. Bez armijas atbalsta Nikolajs II vairs nevarēja noturēties pie varas, tāpēc 15.martā atteicās no troņa. Sākumā viņš vēlējās to darīt par labu savam brālim Mihailam, taču brālis nevēlējās uzņemties grūto pienākumu. Tika sastādīta Pagaidu valdība. Vienlaikus lielākās pilsētas pārvaldīja padomes, kurās darbojās gan strādnieku, gan kareivju pārstāvji. Līdz ar to valstī radās divas paralēlas varu sistēmas - bet visur valdīja pilnīgs haoss. Boļševiku vadonis Ļeņins (attēlā) prata gūt labumu no saspringtās situācijas, kas bija radusies viņa dzimtenē. Gandrīz desmit gadus viņš bija pavadījis trimdā Šveicē, bet pēc cara krišanas atgriezās Krievijā un pārņēma savās rokās pusgatavo revolūciju. Ļeninam izdevās organizēt padomes varas pārņemšanai, turklāt 1917.gada novembrī viņš lika arestēt visu Pagaidu valdību. Pēc vairākiem asiņaina pilsoņu kara un varas cīņu gadiem 1922.gadā par realitāti kļuva komunistiskā Padomju Savienība - milzīgā impērija pastāvēja 69 gadus, līdz pat 1991.gadam.
, mana krievu valodas skolotāja nebija sajūsmā... Īstenībā, ja tā padomā, tad es tagad viņu saprotu... 
