Pilsētas Florences fakti2

Pilsētas ekonomika lielā mērā balstās uz tūrismu. Modes ekonomikā pazīstama kā kompānijas Gucci dzimtene. 

Florencē atrodas viens no ievērojamākajiem mākslas muzejiem pasaulē - Ufici galerija

Pilsētas pārbagātība ar mākslas pieminekļiem radījusi jēdzienu Stendāla sindroms. Florence tiek uzskatīta par itāliešu literārās valodas rašanās vietu.

Pilsēta bija viens no ievērojamākajiem vēlo viduslaiku Eiropas tirdzniecības un kultūras centriem. Florence tiek uzskatīta par galveno renesanses izcelsmes vietu un centru. Daudzus gadsimtus pilsētu un apkārtni pārvaldīja Mediči ģimene.

Florencē daudzu ievērojamu renesanses darbinieku vidū darbojušies - Dante Aligjēri, Džoto, Džovanni Bokačo, Mikelandželo Buonaroti, Leonardo da Vinči, Sandro Botičelli, Džirolamo Savonarola, Nikolo Makjavelli, Rafaels.

Ievai no Latvijas seriala''Viņas melo labāk'' arī ir uzvārds Florence

No IV gadsimta sākuma Florence bija bīskapa rezidences pilsēta. Šajā laikā pilsēta cieta nestabilās politiski sociālās situācijas dēļ, tika vairākkārt ieņemta un izpostīta.
774. gadā Florenci ieņēma Kārlis Lielais un tā iekļāvās Toskānas hercogistē, kuras galvaspilsēta bija Luka. Ap 1000. gadu par hercogistes galvaspilsētu kļuva Florence un tas bija sākums straujam pilsētas uzplaukumam.
13. gadsimtā pilsēta iesaistījās gvelfu (imperatora atbalstītāji) un gibelīnu (pāvesta atbalstītāji) savstarpējās cīņās. Pēc gibelīnu uzvaras pilsētā tie sadalījās naidīgās frakcijās ("melnie" un "baltie". Uzvarēja melnie gibelīni un baltajiem bija jādodas trimdā (viens no baltajiem gibelīniem bija Dante). Savstarpējās cīņas netraucēja pilsētai strauji attīstīties. Florencē kaltās zelta monētas - florīni bija pazīstami visā Eiropā.
1348. gadā pilsētu izpostīja mēra epidēmija. Dekamerona darbība notiek šīs mēra epidēmijas laikā.
1434. gadā Florencē atgriezās Kozimo de Mediči, kurš kļuva par pirmo Mediči dinastijas - Florences valdnieku dinastijas pārstāvi. 1469. gadā pilsētā sāka valdīt Kozimo mazdēls Lorenco de Mediči, kurš bija liels mākslas aizbildnis. Šajā laikā pilsētā darbojās Mikelandželo Buonaroti, Leonardo da Vinči un Sandro Botičelli.
1494. gadā pilsētā nodibinājās republika Džirolamo Savonarolas vadībā, tomēr 1498. gadā Savonarola tika sodīts ar nāvi.
1537. gadā Mediči kļuva par mantojama hercoga titula īpašniekiem (līdz tam Florence formāli bija republika) un valdīja Toskānas hercogistē (no 1569. gada lielhercogistē) līdz 1737. gadam, kad Mediči dzimta izmira un lielhercogiste kļuva par Austrijas kroņa sastāvdaļu.
1859. gadā Toskānu ieņēma Sardīnijas karalistes un franču spēki un 1861. gadā Florence iekļāvās Itālijas valstī. No 1865. gada līdz 1871. gadam Florence bija Itālijas galvaspilsēta un šeit sanāca pirmais Itālijas parlaments.
19. gadsimtā Florence daudz neattīstījās, tomēr 20. gadsimtā līdz ar tūrisma un ekonomikas attīstību pilsētas iedzīvotāju skaits trīskāršojās.
Otrā pasaules kara laikā Florence gadu (1943 - 1944) atradās vācu okupācijā.
1966. gada novembrī pilsētas arhitektūras vērtības cieta Arno upes plūdos.