Pilis un muižas1

Lodes muiža Atrašanās vieta: Taurenes pagasts. Lodes muiža tāpat kā Bānūžu muiža piederēja Livonijas ordeņa valstij. Livonijas laikā tur saimniekoja slavenais itāļu augstmanis Heinrihs fon Lode. 1596.gada 10. augustā Lode no Lietuvas lielfirsta saņēma dokumentu, ka viņš cēlies no ļoti senas dzimtas. Lodēm piederēja Visbija, un dzimtas locekļi dienēja Dānijas galmā. Vēl šobrīd Itālijas ziemeļos atrodas Lodi pilsēta. Lodes īpašnieki mainījušies, pēdējie bijuši Šmidtu dzimta. Muižas kungu māja – pils celta klasicisma stilā, bet gadu gaitā pārbūvēta. Tagad tur saimnieko LU ģeogrāfijas fakultāte. Muižas centra tagadējā apbūve ir veidojusies 19.gs. pirmajā pusē. Pamazām vecās celtnes nomainīja jaunas. Nomaiņa notika pakāpeniski simts gadu laikā. Lodes muižas pils celta 1815. gadā, pārbūve notikusi 19.gs. 70.gados.

Vecpiebalgas muiža Atrašanās vieta: Inešu pagasts. Vecpiebalgas muižas komplekss atrodas Inešu pagastā pie Arisas upītes, kas ir īsākā upe Latvijā. Vecpiebalgas muižas ēka celta 1688. gadā un tajā laikā bija zviedru valdības īpašums. Pēc Ziemeļu kara Pēteris I uzdāvina muižu Borisam Šeremetjevam, kurš muižas dzīvojamo ēku tagadējā izskatā cēlis ap 1784.-1786. gadu. Muiža kalpojusi par prototipu Slātavas muižai Brāļu Kaudzīšu romānā „Mērnieku laiki”. Pie muižas atrodas parks – 4,2 ha platībā. Parkā ir 43 koku un krūmu sugas, 22 no tām - eksotiskas. Parku apjož laukakmeņu žogs. Muižas vīna pagrabiņā iekārtots Piebalgas novadpētniecības muzejs, kur gids apmeklētājus iepazīstina ar Piebalgu senā un ne tik senā pagātnē. Šobrīd muižas telpās atrodas pagasta padome, bibliotēka un kultūras nams.

Nēķena muiža Atrašanās vieta: Taurenes pagasts. Pils projekta autors arhitekts Reinholds Georgs Šmēlings (1840.g.- 1917.g.) norāda, ka Nēķena pils arhitektūrā ir vērojams neorenesanses un villas motīvs. 1905.gada revolūcijas laikā Nēķena pils Panderu dzimtas humānās saimniekošanas dēļ palika neskarta. Nostāsts liecina, ka dedzinātājiem pretī stājušies Nēķena zemnieki un kalpi. Tomēr 1906.gada 23. oktobrī jaunajā pilī ierīkoja lauku kara tiesu. Pagrabi tika pārbūvēti par cietumu. Vairākas istabas pilī jau 20.gs. 30.gados tika izīrētas gan policijas darbiniekiem, gan Taurenes iedzīvotājiem. Arī pēckara gados pils telpas izmantoja dzīvokļiem. Visa Taurenes pagasta un pils vēsture ierakstīta Nēķena muižas parkā. No senās Mīlestības alejas un ābeļu puduriem līdz komunisma terora upuru piemiņas vietai. No liecības, ka te bija arī kolhozi (piemiņas akmens) līdz mūsdienu parka sakoptībai... Pie Nēķena muižas ieejas plīvo karogs ar pagasta ģerboni. Simbols – taura ragi - liecina, ka pirms 600 gadiem te bija mežains apvidus, kur mituši tauri. Zemnieku darbs šo zemi pārvērta. Izveidojās Taurenes muiža. Līdz 1925. gadam Taurenes muižas vārds bija aizmirsts. Eksistēja Nēķena pagasts un Nēķena muiža. 1925.gadā Nēķena pagasta valdes sēdē skolotājs K.Bormanis ierosināja neaizmirst sava novada vēsturi un atcerēties „Tauren” muižu

Leimaņu muiža Pirmo reizi Leimaņi jau ir minēti zviedru arklu revīzijas dokumentos. 19. gs. Nogalē Leimaņu muižā attīstījās saimnieciskā un kultūras dzīve, kad vairāksolīšanā muižu īpašumā iegūst Jānis Šīrons. Muižas kompleksā ietilpa laidari ar sviesta pagrabiem, kalpu māja, dārznieka māja, šķūņi, klēts, smēde un krogs. Tai bija arī alus brūzis un dzirnavas, kurās darbojās vilnas kārstuve, kokzāģētava... Līdz mūsdienām ir saglabājusies Leimaņu muižas ēka, kalpu māja un parks, bet, ne sākotnējā izskatā. Rakstnieks Jonāss Miesnieks savā romānā „Klaucēnu kundzenes meita” ir tēlaini aprakstījis Leimaņu muižas dzīvi. Leimaņu muiža piederēja latviešiem, kas bija veicinošs faktors kultūras dzīves attīstībai. Jau līdz 1922. gadam Leimaņos pastāv dziedāšanas un teātra pulciņš kopā ar savu kori. 1922. gadā tiek dibināta Leimaņu izglītības biedrība, kuras valdes priekšsēdētājs ilgus gadus ir Augusts Bračs.