Kurš tad nezin kā izskatās pīļu tēviņi vai pīļu mātītes! Bet ja tu gribi uzzināt kautko jaunu par pīlēm, lasi tekstu apakšā!
Patīkamu lasīšanu!
Pīles2
40
1
Par pīli sauc daļu pīļu dzimtas putnu. Pīļu dzimta ir plaša, un tai ir vairākas apakšdzimtas, no kurām 8 apakšdzimtās tiek sistematizētas dažādu sugu pīles. Visas pīles ir ūdensputni, un tās dzīvo gan saldūdenī, gan sālsūdenī. Tās ir vidēji lieli putni, bet mazākas kā gulbji un zosis. Latviešu valodā dažas pīļu sugas tiek sauktas arī par gaurām, gaigalām, kākauļiem, ķerrām un krīkļiem. Dažu apakšdzimtu pīļu sugas tiek sauktas par zosīm, kā piešspārnu zosis un svilpējzosis, lai gan patiesībā tās ir liela auguma pīles.
Ar pīlēm reizēm jauc citus ūdensputnus, kuriem ir līdzīgas, noapaļotas formas, bet tie tomēr nav tām tuvu radniecīgi. Tādi ir gārgales, dūkuri, dumbrvistiņas un lauči. Pīles pēc peldēšanas veida iedalās peldpīlēs un nirējpīlēs. Peldpīles barību iegūst, iegremdējot ķermeni līdz pusei ūdenī, bet nirējpīles ienirstot. Lidojot nirējpīles atšķirībā no peldpīlēm ļoti strauji vēzē spārnus.
Pīles ir sastopamas visos kontinentos, izņemot Antarktīdu. Pīļu sugas, kas dzīvo ziemeļu reģionos ziemas periodā migrē dienvidu virzienā, bet siltākos reģionos dzīvojošās sugas ir nometnieces. Visbiežāk sastopamā pīļu suga ir meža pīle, kas sastopama arī visā Latvijā. Visā pasaulē pīle ir iecienīts medījums.
Kopumā pīļu ķermenim ir pagarināta, saplacināta forma, kā arī tām ir salīdzinoši garš kakls, lai gan zosīm un gulbjiem kakls ir garāks. Salīdzinot peldpīles un nirējpīles, nirējpīļu ķermeņi ir apaļāki. Knābis parasti ir plats, ar saplacinātu formu. Tas veidots kā visiem zosveidīgajiem putniem: apakšējā daļa plakana, augšējā daļa nedaudz velvēta, kurā atrodas daudzas, smalkas plāksnītes, kas, filtrējot caur knābi ūdeni, uzķer barības daļiņas. Pēc tam pīle ar mēli tās nolaiza un apēd. Ūdens tiek filtrēts, to iesūcot caur knābja galu un izspiežot to laukā pa knābja sāniem. Pīlēm, kuras medī zivis, knābis ir garš un robots. Knābja filtra plāksnītes tiek izmantotas arī, lai tīrītu un sakoptu spalvas. Zvīņotās kājas ir īsas un spēcīgas, ar pleznotām pēdām. Anatomiski tās atrodas atvirzītas tālu uz ķermeņa aizmuguri, tālāk kā citiem ūdensputniem. Spārni spēcīgi, salīdzinoši īsi un ar smailiem galiem. Lidojot pīle ātri un bieži vicina spārnus, ko nodrošina spēcīgie spārnu muskuļi. Tvaikoņpīļu ģintī (Tachyeres) 3 sugas nespēj lidot, lai gan laikā, kad pīlei mainās spalvas, tā nespēj lidot.
Ziemeļu reģionu tēviņiem riesta laikā bieži ir koši un krāsaini apspaplvojumi, kas vasaras periodā nomainās, tādējādi tēviņi kļūst līdzīgāki mātītēm. Dienvidreģionu pīļu sugām dzimuma dimorfisms ir mazāk izteikts, turklāt paradīzes dižpīle (Tadorna variegata) ir izņēmums starp pīlēm. Šīs sugas mātīte ir krāsaināka un košāka kā tēviņš.
Reklāma
Pīles ir visēdājas. Tās barojas ar zāli, ūdensaugiem, zivīm, kukaiņiem, vardēm, tārpiem un moluskiem. Nirējpīles un jūras pīles barojas ienirstot dziļi ūdenī. Piemērojoties niršanai, tās ir smagākas kā peldpīles, līdz ar to tām ir grūtāk pacelties spārnos. Peldpīles barojas uz ūdens virsmas vai sauszemes, vai tik dziļi, cik dziļi tās var iebāzt kaklu zem ūdens. Dažas sugas ir piemērojušās nomedīt un norīt lielas zivis, piemēram, gauras (Mergus).
Lielākā daļa pīļu lieto savu plakano knābi, lai cieši satvertu un tad izvilktu, izrautu no dūņām kādu ūdensaugu, tārpu, molusku un citus atradumus.
Kopumā pīles ir monogāmas, tomēr attiecības ir tikai uz vienu pārošanās sezonu. Par pīlēniem parasti rūpējas tikai māte. Tomēr lielāka auguma sugas mēdz veidot pārus ar ilgstošām attiecībām. Lielākā daļa pīļu pārojas 1 reizi gadā pavasarī vai lietus sezonā.
Gandrīz visas mājas pīļu šķirnes ir selekcionētas no meža pīles, izņemot muskuspīli. Pīlēm ir plašs ekonomiskais pielietojums. Tās audzē, lai iegūtu gaļu, olas, spalvas un dūnas. Daudzas mājas pīļu šķirnes ir kļuvušas lielākas nekā to priekštece - savvaļas meža pīle. Visvairāk pīles patērē Āzijā, bet pirmā vieta pīļu patēriņā ir Ķīnai, tad seko Vjetnama un citas Dienvidaustrumāzijas valstis.
