Itāļu vēsturnieks un ekonomists Karlo Čipolla ļoti rūpīgi pievērsās cilvēka muļķības pētīšanai. Ilgo pētījumu gadu laikā viņš formulēja piecus universālus muļķības likumus kuri strādā jebkurā sabiedrībā. Un kā izrādās, tad muļķība ir daudz bīstamāka nekā mēs par to domājam.
Pirmais muļķības likums – Cilvēks nekad nenovērtē to cik daudz idiotu ir tam apkārt.
Lai arī tas izklausās pēc banalitātes vai snobisma, tomēr dzīve ir pierādījusi tā patiesumu. Lai kā arī jūs nevērtētu cilvēkus jūs patstāvīgi saskarsieties ar sekojošām situācijām:
1. Cilvēks kurš vienmēr ir izskatījies gudrs un racionāls izrādās neaptverams idiots.
2. Muļķi vienmēr uzrodas visnegaidītākajās vietās, visnepiemērotākā laikā, ar mērķi izjaukt jūsu plānus.
Otrais muļķības likums – Iespējamība ka cilvēks ir muļķis, nav atkarīga no citām tā īpašībām.
Daudzie novērojumu un izmēģinājumu gadi nostiprināja manī domu ka cilvēki nav vienādi, vieni ir muļķi, citi nē, un šī īpašība ir dabas radīta, ne radusies no kultūras faktoriem. Cilvēks ir muļķis dabiski, gluži tāpat kā tas ir tumšmatis, vai tam ir trešā asinsgrupa. Tāds tas ir piedzimis.
Izglītībai nav nekā kopēja ar iespējamo muļķu skaitu sabiedrībā. To apstiprina mani daudzie eksperimenti kuros piedalījās piecas dažādas grupas. Grupas tika veidotas no studentiem, biroju darbiniekiem, apkalpojošā personāla, administrācijas darbiniekiem un pasniedzējiem. Kad es analizēju kurā bija mazkvalificēts personāls tajā muļķu skaits izrādījās lielāks nekā es biju gaidījis. Es to norakstīju uz sociālajiem apstākļiem, izcelsmi, nabadzību un izglītības trūkuma. Bet turpinot pētījumus ar citām grupām es ieraudzīju tieši to pašu muļķu attiecību starp studentiem, biroja darbiniekiem un pat starp pasniedzējiem. Un nebija starpības vai pētījums tika veikts mazā provinces koledžā vai lielā universitātē. Es biju tā pārsteigts par šo pētījumu rezultātiem ka izlēmu veikt eksperimentu uz intelektuālo eliti, bet šis pētījums tikai apstiprināja šo dabas spēku, noteikts daudzums no šiem cilvēkiem arī bija muļķi.
Ideju kuru pauž otrais likums ir grūti pieņemt, bet daudzie eksperimenti ir apliecinājuši tā patiesumu. Šo likumu īpaši atbalsta feministes jo tas saka ka muļķu starp sievietēm nav vairāk par muļķiem vīriešu vidū. Šis likums simpatizē arī trešās pasaules valstu iedzīvotājiem jo šķietami apliecina ka attīstītās valstis nebūt nav tik attīstītas.
Secinājumi no otrā likuma nedaudz biedē, jo atbilstoši tam muļķi ir sastopami jebkur, sākot no sabiedrības zemākajiem slāņiem līdz pat valdībai.
Trešais muļķības likums – Muļķis ir cilvēks kura rīcība nodara zaudējumus citiem cilvēkiem vai cilvēku grupai, pie tam nenesot nekādu labumu pašam darbībā iesaistītajam cilvēkam, vai pat nes tam zaudējumus.
Trešais likums izsaka pieņēmumu ka visi cilvēki iedalās 4 grupās: vientieši(V), gudrinieki(G), bandīti(B) un muļķi(M).
Ja Jānītis veic darbības no kurām tam ir zaudējumi, bet Pēterītim tas nes izdevīgumu, tad Jānītis ir vientiesis(zona V). Ja Jānītis dara kaut ko tādu kas ir izdevīgi gan viņam, gan Pēterītim, tad viņš ir gudrinieks jo rīkojas gudri (zona G). Ja Jānīša darbības nes viņam izdevīgumu, bet Pēterītim zaudējumus, tad Jānītis ir bandīts(zona B). Bet ja Jānītis ir muļķis un nes zaudējumus visiem, tad viņš ir zonā M.
Nav grūti iedomāties zaudējumu apmērus kurus var nodarīt muļķi nokļūstot vadošos orgānos un iegūstot politiskas un sociālas pilnvaras. Tomēr ir vērts precizēt kas tieši muļķus padara tik ļoti bīstamus.
Muļķi ir tik bīstami tāpēc ka racionāliem cilvēkiem ir grūti paredzēt nesaprātīgas darbības loģiku. Gudrs cilvēks var saprast bandīta loģiku. Bandīts ir racionāls, viņš tikai grib gūt pēc iespējas vairāk labumu, bet ir nepietiekoši gudrs lai tos nopelnītu. Bandīts ir paredzams, tāpēc pret viņu var izveidot aizsardzību. Tomēr prognozēt muļķa rīcības ir neiespējami, jo tas jums kaitēs bez mērķa, bez plāna, visnegaidītākajā vietā un visnegaidītākajā laikā. Jums nav iespējas prognozēt kad muļķis jums uzbruks. Konfrontācijā ar muļķi gudrs cilvēks pilnībā nodod sevi muļķa žēlsirdībai. Pat tad kad muļķa uzbrukums kļūst acīmredzams no tā ir grūti izvairīties gluži vienkārši tāpēc ka tam nav racionālas struktūras.
Ceturtais muļķības likums – Ne muļķi vienmēr nenovērtē muļķa graujošo potenciālu.
Ne muļķi vienmēr aizmirst par to ka saskare ar muļķi, jebkurā laika momentā, jebkurā vietā, pie jebkuriem apstākļiem nozīmē pielaist kļūdu par kuru nākotnē nāksies dārgi samaksāt.
Vientieši no zonas V parasti nav spējīgi atpazīt muļķu(zona M) bīstamību, kas arī nav pārsteidzoši. Pārsteidzoši ir tas ka muļķus nenovērtē arī gudrinieki un bandīti. Muļķa klātbūtnē tie atslābinās un bauda savu intelektuālo pārākumu, tā vietā lai steidzami mobilizētos un minimizētu zaudējumus kuri rastos brīdī kad muļķis sadomās kaut ko sastrādāt.
Ir izplatītais stereotips ka muļķi ir kaitīgi tikai paši sev. Tā nav, nejauciet muļķus ar bezpalīdzīgajiem vientiešiem. Nekad neveidojiet aliansi ar muļķi, naivi iedomājoties ka variet tos izmantot sava izdevīguma gūšanai. Ja jūs šādi rīkojaties ir skaidrs ka jūs neizprotiet muļķības dabu. Šādi jūs tikai paši radīsiet muļķim darbības lauku kurā tas var izplesties un nodarīt lielus zaudējumus.
Piektais muļķības likums – Muļķis ir visbīstamākais personības tips.
Muļķis ir bīstamāks par bandītu.
Ideāla bandīta rīcības sekas ir vienkārša viena cilvēka labumu pāriešana pie otra cilvēka. Sabiedrībai kopumā no tā nekas nemainās. Ja visi vienas sabiedrības biedri būtu ideāli bandīti, šī sabiedrība klusi pūtu, bet nekādas katastrofas nenotiktu.
Visa sistēma balstītos uz to ka bagātība no viena tiktu novirzītu uz tiem kas veiktu darbības tās iegūšanai. Un tā kā ideāli bandīti būtu visi, sistēmā valdītu stabilitāte. To var redzēt tādās valstīs kur valdība ir korumpēta, bet pilsoņi patstāvīgi apiet likumus.
Kad uz skatuves iznāk muļķi, viss pilnībā mainās. Tie nodara ļaunumu neiegūstot no tā nekādu labumu. Vērtības tiek iznīcinātas, sabiedrība paliek nabadzīgāka.
Vēsture daudzkārtīgi ir pierādījusi ka jebkurā periodā valsts progresē tad kad pie varas ir pietiekoši daudz gudru cilvēku kuri ierobežo muļķu aktivitāti tādējādi neļaujot iznīcināt to ko ir radījuši gudrinieki. Regresējošā valstī muļķu ir tik pat, tomēr valsts pārvaldē ir novērojams bandītu pieaugums, bet pārejā sabiedrībā pieaug vientiešu skaits. Šāda pozīciju maiņa neapturami pastiprina muļķu radīto destruktīvo darbību sekas, un visa valsts lēni ripo pie velna vecmāmiņas. Tā kā padomājiet labi par ko balsosiet tuvojošajās vēlēšanās.
