Personības, kuras tev vajadzētu zināt0
Franklins Rūzvelts (1882-1945)
ASV prezidents (1932-1945). Vienīgais ASV prezidents, ko ievēlēja uz četriem termiiem pēc kārtas. Beidzis Hārvarda (1904) un Kolumbijas (1907) universitātes. Bijis Ņujorkas štata gubernators. Demokrātu partijas pārstāvis. Kļuva populāts ar Jaunā kursa politiku 20. gs. 30. gados. Otrā pasaules kara laikā piedalījās antihitleriskās koalīcijas veidošanā un starptautiskajās konferencēs. Atbalstīja otrās frontes atklāšanu Eiropā, ANO izveidošanu.
Žaks Žans Ruso (1712-1778)
Franču filozofs, rakstnieks. Viņa politiskais ideāls bija republika. Pedagoģijā atzina, ka jāattīsta bērna dabiskās spējas. Audzināšanas princips – dzīvot saskaņā ar dabu.
Fricis Roziņš (1870-1919)
Politķis. 1917. g. Iskolata (padomju vara neokupētajā Vidzemē un Latgalē ) priekšsēdētājs. Latvijas lielinieku partijas līderis. Partijas segvārds – “Āzis”. Dzimis Liepājas apriņķī, Purmsātu pagastā. Mācījās Tērbatas Universitātē Medicīnas fakultāte (1891-1894), Juridiskajā fakultātē (1895-1897). Piedalījās Jaunās strāvas kustīā. Pēc vācu okupācijas 1918. g. aizbrauca uz Padomju Krieviju. 1918. g. KPFSR Nacionālo lietu tautas komisārs. 1919. g. Stučkas valdībā zemkopības komisārs. Miris Lūznavā. Apbedīts Rīgā.
Erasms Roterdamas (1469-1536)
Nīderlandiešu zinātnieks, humānists, rakstnieks. 1509. g. uzrakstīja grāmatu “Muļķības slavinājums:, kurā pauda neapmierinātību ar viduslaiku dogmatismu. Uzskatīja, ka cilvēkam jāapgūst visdažāfākās zināšanas. Traktātā “Par bērna audzināšanu no pirmajiem mūža gadiem” noliedz viduslaiku audzināšanas metodes.
Vilhelms Munters (1898-1967)
Latvijas ārlietu ministrs (1936-1940). Dzimis Rīgā. Ar zelta medaļu bedzis Rīgas komercskolu (1915). Sāka mācīties Politehniskajā institūtā, bet, frontei tuvojoties, mācību iestādi kopā ar studentiem pārcēla uz Maskavu. 1917. g. viņu iesauva Krievijas armijā. 1918. g. Munters atgriezās Rīgā. 1919. g. iestājās igauņu armijā, cīnījās Ziemeļvidzemē. Dienēja Latvijas armijā (1920). Strādāja Ārlietu ministrijā. Bija Latvijas parstāvis Tautu Savienībā (1936-1938). Apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni (1924), Triju Zvaigžņu ordeņa II, III un IV šķiru un daudziem ārzemju ordeņiem. 1940. g. viņu deportēja uz Voroņežu (PSRS). Tur strādāja Svešvalodu institūtā. 1941. g. apcietināja, piesprieda 25 gadu ieslodzījumā. 1954. g. no apcietinājum atbrīvoja bez tiesībām atgriezties Latvijā. Apcietinājuma laikā pēc čekas pieprasījuma rakstījis ziņojumus par saviem laikabiedriem. 1964. g. PSRS valsts drošības komiteja iecēla Munteru par Latvijas Komitejas kultūras sakatiem ar tautiešiem ārzemēs locekli. Miris Rīgā, apbedīts Meža kapos.