Pazaudētais pazemes kuģis45

Lai gan amerikāņi apgalvo, ka pirmās izstrādes šajā jomā esot iesācis Tomass Alva Edisons (Thomas Alva Edison) un krieviem ir versija, ka pirmie pazemes visurgājēju esot izdomājuši viņi, tomēr jau 1900. gadā vāciešiem bijusi firmas „Krupp” cigāra formas pazemes mašīna „Kobold”. Tajā esot bijušas Šveicē ražotas „smadzenes” ar iebūvētu skaitļotāju, seismometru, kompasu, telegrāfu, kabeļu likšanas mehānismu. 12 metrus garā un 3,5 metrus platā tērauda cigāra priekšgalā bijis milzīgs zemes urbis, uz priekšu tas kustējies ar elektromotoru palīdzību, to varējuši vadīt arī attālināti. Korpusa aizmugurē bijusi vieta četrām 750 kg smagām mīnām, vai arī vienai - 3,5 tonnu smagai, kas, vajadzības gadījumā, tikušas izstumtas ārā ar diviem spēcīgiem hidrauliskiem mehānismiem. Mīnas varējuši spridzināt pat ar piecu stundu aizturi. Ievelkamajā tornītī, pazemes kuģa vidusdaļā, atradušies sekundārie vadības mehānismi, novērošanas iekārtas un 75 mm ložmetējs.

Krievi pazemes mašīnu esot izdomājuši pagājušā gadsimta 30-tajos gados. To esot uzkonstruējuši inženieris Trebļevs (А. Треблев), konstruktori Krilovs (А. Кирилов) un Baskins (А. Баскин). Iecerēts bijis, ka aparāts varētu tikt izmantots kā naftas meklētājs, kurš cauri gruntij spētu atrast naftas iegulas un ierakt uz turieni naftas vadu. Tieši tā, kā rok kurmis - zinātnieki bija iecerējuši veidot pazemes visurgājēju. Aparāta izmēģinājumi notikuši raktuvēs Urālos, zem Blagodatj (Благодать) kalna. Ar frēžu palīdzību mašīna spējusi tikt cauri cieto iežu slānim un lēnām kustējusies uz priekšu. Šis pazemes visurgājējs izrādījies nedrošs, bieži mēdzis salūzt un projekts ticis atzīts par priekšlaicīgu.

Tomēr, ar to stāsts par krievu pazemes visurgājējiem nebeidzās. Tehnisko zinātņu doktoru Strahovu (П. Страхов), kurš bijis pazemes tuneļu racēju konstruktors, 1940. gada sākumā esot izsaucis PSRS apbruņojuma tautas komisārs Dmitrijs Ustinovs (Дмитрий Фёдорович Устинов). Strahovs tajā laikā bijis aizņemts ar Maskavas metro būvniecību. Narkoms painteresējies, vai doktors esot pazīstams ar inženiera Trebļeva darbiem, saņemot apstiprinošu atbildi, Ustinovs paziņojis, ka Strahovam būšot svarīgāks uzdevums par metro būvēšanu – darbs pie pazemes pašgājējaparāta konstruēšanas Sarkanās Armijas vajadzībām. Šim projektam tikuši piešķirti neierobežoti līdzekļi un cilvēku resursi un jau pēc pusotra gada notikuši mašīnas izmēģinājumi. Pazemes pašgājējs varējis autonomi strādāt nedēļu – tieši tik ilgi tā vadītājam bija jāpietiek skābeklim, pārtikai un ūdenim. Tomēr, karam sākoties, Strahovam vajadzējis „pārslēgties” uz bunkuru būvniecību un tālākais pazemes aparāta liktenis neesot zināms.

Viens no daudzajiem mītiem par slepenu Trešā Reiha supertehniku vēsta, ka eksistējušas pazemes kaujas mašīnu izstrādes ar nosaukumiem „Subterrine” un „Midgardschlange”. Iespējams, ka „Midgardas čūsku” vācieši sākuši izstrādāt 1939. gadā, superamfībija tikusi projektēta kā universāls kaujas transportlīdzeklis, kurš spētu pārvietoties virs un zem zemes, kā arī ūdenī 100 m dziļumā. Mašīna sastāvējusi no daudziem, 6 m gariem, 6,8 m platiem un 3,5 m augstiem nodalījumiem. Kopējais garums ticis variēts no 400 līdz 524 metriem, svars – 60 000 tonnas. Aparātam bijuši plānoti 14 elektrodzinēji, ātrums zem ūdens 30 km/h, zem zemes no 2 līdz 10 km /h. Priekšgalā atradies urbšanas mehānisms. „Čūsku” vajadzējis vadīt 30 cilvēku lielai ekipāžai, tās bruņojumā – mīnas un ložmetēji, pazemes torpēdas „Fafnir” un „Alberich”. Tāpat bijuši paredzēti arī atdalāmi palīglīdzekļi. Pēc Otrā pasaules kara beigām Kēnigsbergas (Königsberg) apkārtnē tikušas atrastas raktuves, ar nezināmu pielietojumu, blakus kurām bijis uzspridzināts nesaprotamas konstrukcijas aparāts. Pastāv versija, ka tas varējis būt viss, kas palicis pāri no „Midgardschlange”.

Bijis Vācijā vēl viens, tikpat ambiciozs projekts, kā „Midgardschlange” ar nosaukumu „Subterrine” (otrs nosaukums – „Seelöwe“ (Jūras lauva), kura patents ticis reģistrēts 1933. gadā. Pazemes aparātam ar 5 cilvēku lielu ekipāžu, vajadzējis pārvietoties ar ātrumu 7 km/h gan zem zemes, gan zem ūdens. Izgudrojumam ticis piešķirts grifs „slepeni” un tas nodots arhīvā. Iespējams, ka par to būtu pavisam aizmirsts, ja tam, pavisam nejauši, 1940. gadā nebūtu „uzdūries” grāfs fon Štaufenbergs (Claus Schenk Graf von Stauffenberg), turklāt Vācija arī izstrādāja operāciju „Jūras lauva” (iebrukums Britu salās). Pazemes visurgājējs operācijā būtu bijis ļoti noderīgs, tomēr šim plānam nebija lemts piepildīties.

Pirmie „Kaujas kurmja” izmēģinājumi esot notikuši 1964. gada rudenī. Aparāts esot uzrādījis šokējošus rezultātus – cietam iežu slānim ticis cauri kā „nazis caur sviestu” un iznīcinājis nosacīto pretinieka pazemes bunkuru. Tālākie izmēģinājumi esot notikuši Urālos, Rostovas apgabalā un Piemaskavas Nahabino (Нахабино). Kārtējo izmēģinājumu reizē notikusi avārija, kura izraisījusi sprādzienu un pazemes kuģis ar ekipāžu, desantniekiem un komandieri Semjonu Budņikovu (Семен Будников) uz visiem laikiem palikuši iemūrēti Urālu kalnos. Pēc šī incidenta izmēģinājumi tikuši pārtraukti, bet pēc Brežņeva (Леонид Ильич Брежнев) nākšanas pie varas, projekts ticis slēgts un visi materiāli saslepenoti.

Vai šodien notiek pazemes kuģu izstrāde un izmēģinājumi? Ja notiek, tad kur? Šie ir jautājumi, uz kuriem mēs tuvākajā nākotnē, laikam, atbildi nesaņemsim. Skaidrs ir tikai viens – cilvēks tikai daļēji ir īstenojis sapni par ceļojumu uz Zemes centru. Lai gan zinātnieku radītie pazemes visurgājēji nespēj spēkoties ar aparātiem, ko radījusi rakstnieku iztēle un kuri spēj sasniegt Zemes viduci, tomēr cilvēks ir spēris pirmo biklo solīti pazemes pasaules apguvē.