Patiesie seriāla «Chernobyl» prototipu varoņu likteņi15

VALĒRIJS LEGASOVS.

Legasovs, viens no seriāla galvenajiem varoņiem, bija viens no pirmajiem, kas ieradās notikuma vietā. Daudzi viņa lēmumi ļāva samazināt reaktora radīto kaitējumu.  Valērijs Aleksejevičs četrus mēnešus atradās avārijas vietā un saņēma vidēji smagu radiācijas devu. 1986. gada augustā Legasovs Vīnē runāja IAEA konferencē, kas kļuva par pagrieziena punktu viņa dzīvē. Akadēmiķis godīgi pastāstīja visai pasaulei par negadījumu, par kuru daudzi viņu slavēja, viņš tika uzskatīts par cilvēku, kurš izglāba pasauli. Tomēr PSRS reakcija bija atšķirīga.

Legasovs tika apsūdzēts par valsts noslēpumu izpaušanu, un pēc tam viņa karjera piedzīvoja lejupslīdi. Runājot, ka Gorbačovs personīgi aizliedza akadēmiķim piešķirt Sociālistiskā darba varoņa nosaukumu. 1988. gada 27. aprīlī akadēmiķis tika atrasts savā dzīvokī pakāries.

BORISS ŠČERBINA.

Kopā ar Legasovu, Borissam Jevdokimovičam ŠčerbInam bija liela nozīme negadījuma novēršanā. Viņa vadībā tika nekavējoties organizēta dažādu grupu evakuācija, ugunsgrēku dzēšana, teritoriju attīrīšana un citas steidzamas darbības.

1988. gadā Ščerbina tika nosūtīts, lai novērstu spēcīgas zemestrīces sekas Armēnijā. Pateicoties viņam, tika piesaistīti daudzi ārzemju speciālisti. Tad daudzi atzīmēja, ka Černobiļa ir manāmi ietekmējusi viņa veselību. 1990. gadā  Boriss Ščerbina mira.

Anatolijs Djatlovs, AES galvenā inženiera vietnieks

Djatlovu oficiāli uzskatīja par vienu no galvenajiem negadījuma vaininiekiem. Neskatoties uz lielo saņemto radiācijas devu, viņam tika piespriests desmit gadu cietumsods, bet veselības apsvērumu dēļ viņš tika atbrīvots agrāk.

Divas nedēļas vēlāk Vasilijs nomira, tika apglabāts cinka zārkā, kurš tika apliets ar betonu. Izrādījās, ka Ludmila bija stāvoklī, bet nesaprata risku, kuram pakļāva savu bērnu. Bērns nodzīvoja tikai dažas stundas un nomira.

Pēc tam, kad viss bija zaudēts, viņa tomēr spēja saņemties un nostāties uz savām kājām. Valsts viņai izsniedza dzīvokli Troyeshchina (Kijeva), tur viņa kļuva par pārtikas tehnoloģi, un pat piedzemdēja dēlu Anatoliju. Sieviete joprojām dzīvo Kijevā.

Viktors Brjuhanovs, Černobiļas atomelektrostacijas direktors

Brjuhanovs arī tika atzīts par vienu no traģēdijas vaininiekiem, un tika notiesāts uz desmit gadiem cietumā. Ieslodzījumā viņam klājās ļoti grūti, jo bēdīgi slavenās Černobiļas AES direktora vieta darīja savu. Tomēr veselības problēmas dēļ viņš tika atbrīvots ātrāk..

1991. gadā Brjuhanovs atgriezās Černobiļā, kur viņš bija iesākumā kļuva par kodolspēkstacijas tehniskās nodaļas vadītāju, savukārt pēc tam pārcēlās uz "Interenergo" ieņemot vietnieka vietnieku. 83 gadu vecumā viņš nomira Kijevā.

Nikolajs Fomins, galvenais inženieris

Viņš arī tika atzīts par vienu no nelaimes gadījuma vaininiekiem, un arī tika notiesāts uz desmit gadiem cietumā. Izmeklēšanas laikā viņš mēģināja izdarīt pašnāvību. Drīz vien viņam attīstījās reaktīvā psihoze un viņš tika nosūtīts uz psihiatrisko slimnīcu. Patreiz dzīvo Tverskas reģionā ar ģimeni, un nevēlas runāt par tā gada notikumiem, tomēr atzīmē, ka uzņēmumā galvenais ir cilvēki, nevis tehnoloģija.

Aleksandrs Akimovs, nakts maiņas vadītājs

Tas bija viņš, kurš piespieda reaktora avārijas izslēgšanas pogu un izraisīja eksploziju. Pēc tam Akimovs kopā ar citiem darba kolēģiem darīja visu iespējamo, lai saglabātu trešo bloku un līdz minimumam samazinātu kaitējumu ceturtajā.

Glābjot trešo energobloku, Akimovs saņēma milzīgu radiācijas devu, kopā ar pirmo ugunsdzēsēju tika nogādāts Maskavā, taču pēc divām nedēļām mira.

Leonīds Toptunovs, vecākais inženieris

Viņš pirmais pamanīja reaktora novirzes no normas un piedāvāja pārtraukt testus, bet Djatlovs viņu neklausīja. Palīdzēja evakuēt Akimovu un pārējos. Viņš nomira divas nedēļas vēlāk Maskavā.

Aleksejs Ananenko, Valērijs Bespalovs un Boriss Baranovs - nirēji

Tie paši ūdenslīdēji, kuri ielīda radioaktīvajā ūdenī, lai atvērtu tvertni un izglabātu staciju no otrās sprādziena. Neskatoties uz visu, Ananenko un Bespalovs joprojām ir dzīvi, Baranovs nomira tikai 2005. gadā.

2018. gadā bijušais Ukrainas prezidents Petro Porošenko piešķīra trešās pakāpes  ordeņus Par vīrišķību. Borisa Baranova vietā ordeni saņēma viņa mazdēls.

Runājot par tiem cilvēkiem, kuri bija aizgājuši uz dzelzceļa tilta skatīties ugunsgrēku, neviens neesot izdzīvojis. Tagad šo vietu sauc par Nāves tiltu.

400 šahtieri, kas raka tuneli zem reaktora, strādāja caurām diennaktīm. Aptuveni 100 mira 40 gadu vecumā.

Aptuveni 600 000 cilvēku tika aizsūtīti uz Černobiļas AES, lai likvidētu avārijas sekas.

Ap 300 000 cilvēku tika evakuēti no viņu mājām. Viņiem tika solīts, ka tas ir uz īsu brīdi. Atgriezties aizliegts vēljoprojām.

Oficiālais bojāgājušo skaits pēc Padomju Savienības datiem ir 31 cilvēks. Patiesībā, aptuvenais bojāgujušo skaits varētu būt no 4000 - 93 000.