1917.gada decembrī Krievija uzsāka sarunas ar Vāciju par miera noslēgšanu, kas bija izdevīgi abām pusēm. Krieviju pēc Oktobra revolūcijas plosīja iekšējās politiskās cīņas, savukārt Vācijai trūka spēka, lai gūtu panākumus Rietumu frontē. 3.martā tika parakstīts Brestļitovskas miera līgums un vācieši atvilka karaspēku no austrumiem, lai pēdējo reizi mēģinātu sasniegt Parīzi. Pēc strauja un mērķtiecīga uzbrukuma Rietumu frontes sektorā starp Lielbritānijas un Francijas karaspēku nākamajos četros mēnešos Vācijas karaspēks ar kaujām iegāja 80 kilometru dziļi Francijas teritorijā, taču tas notika ar milzīgiem zaudējumiem. Kad 1918.gada augustā sākās Francijas, Lielbritānijas un ASV apvienotais pretuzbrukums, vāciešu cerības uz papildspēkiem bija niecīgas, un armija sāka atkāpties. Turklāt ar katru zaudējumos aizvadīto dienu Vācijas armijas komandieriem bija arvien grūtāk karaspēka daļās nodrošināt disciplīnu un motivēt vīrus cīņai. Daudzi karavīri padevās britu gūstā vai dezertēja.
Karaspēka daļa, kurā dienēja Hitlers, 1918.gada rudenī atradās frontes aizmugurē pie Ipras. Viņam nebija ne jausmas par demoralizāciju, kas bija pārņēmusi karavīrus ierakumos. Hitleram drīzāk sagādāja vilšanos demoralizācija pašā Vācijā. Un viņam tā arī neradās iespēja uzzināt patiesību par stāvokli frontē. Oktobrī viņš un citi ziņneši kļuva par ķīmisko ieroču -granātās iepildītas indīgas gāzes - uzbrukuma upuriem. Hitleru transportēja uz Pasevalkas lazareti un tur viņš sagaidīja kara beigas. Vēlāk Hitlers apgalvoja, ka gāzu dēļ zaudējis redzi un tāpēc palicis slimnīcā ilgāk, nekā plānots. Daži viņa karabiedri, pēc Hitlera autobiogrāfijā paustā, palikuši akli uz mūžu. Tomēr tā nebija taisnība. Uzbrukumā briti izmantoja sinepju gāzi, kas vēlāk kļuva pazīstama kā iprīts - to izmantoja pie Ipras. Pirmā pasaules kara laikā pielietotās gāzes granātas lielākoties tikai īslaicīgi ietekmēja redzi. 1918.gada 11.novembrī pulksten 10:50 Lista pulks saņēma ziņu: Vācija ir zaudējusi karu, un četru gadu asinspirts ir galā. Hitlers par to uzzināja nākamajā dienā, kad slimnīcas personāls par to informēja pacientus. Autobiogrāfijā Hitlers apgalvo, ka satraukuma dēļ atkal zaudējis redzi un sācis raudāt: "Man palika tumšs gar acīm, un es taustījos atpakaļ uz savu palātu. Tur es nokritu gultā, seja man dega kā drudzī, un es to iespiedu spilvenā." Šiem teikumiem Hitlera grāmatā "Mein Kampf" līdz pat mūsdienām ir pievērsta ļoti liela pētnieku uzmanība. Uzskata, ka nejau gāze nodarīja ļaunumu viņa veselībai. Ārsti jaunajam ziņnesim atklāja psihiska rakstura problēmas un Pasevalkas slimnīcā uzstadīja diagnozi - psihopātija ar histērijas simptomiem. Liecības par Pasevalkas laiku ir skopas un dažādiem minējumiem apvītas. Iespējams, tieši šeit pirmo reizi izpaudās Hitlera psihiskā nelīdzsvarotība un garīgās veselības traucējumi, kas viņu vajāja visu mūžu. Izteikta versija, ka tieši Pasevalkā viņš nolēmis kļūt par politiķi.
+
+
