Ja kādam no ģimenes locekļiem vai kaimiņam radās aizdomas, ka cilvēks ir slimības skarts, viņam bija pienākums par to tūlīt ziņot. Pēc ziņojuma saņemšanas mācītājs, vietējais bārddzinis vai kāds medicīnā zinošs cilvēks izmeklēja sasirgušo tuvāk. Ja pieaicinātais secināja, ka tā tiešām ir spitālība, slimais bija spiests pamest ģimeni un mājas, lai atlikušo mūžu pavadītu kopā ar tādiem pašiem nelaimes brāļiem vai māsām. 1179.gadā katoļu baznīcai pat bija īpašs rituāls attiecībā uz spitālīgajiem. Saslimušo tā pasludināja par jau mirušu, un priesteris uzkaisīja viņam svētītu zemi. Praktiski šī simboliskā rīcība nozīmēja, ka slimais zaude savas tiesības un īpašumu. Ģimenei un radiniekiem pret slimo vairs nebija nekādu pienākumu. Veselais vīrs vai sieva varēja apprecēties otreiz. No vienas puses spitālīgais atstāja sabiedrību, taču, no otras puses, ieguva baznīcas aizsardzību. Viņam vairs nevajadzēja raizēties par nodokļiem un karaklausību. Tiesa, tas bija vājš mierinājums mokošajā ikdienā.
Kad spitālīgais ieradās leprozorijā, viņu sveica ar vārdiem: "In mundo mortuus, sed in Christo vivas." (Tu esi miris pasaulei, bet dzīvosi Kristū). Slimais deva zvērestu dzīvot nabadzībā, paklausībā un celibātā. Viņš apņēmās būt lojāls pret pārējiem sirdzējiem. Jaunpienācējam iedeva arī tādu kā sagaidīšanas paciņu. Tajā bija melns apmetnis, kapuce, cimdi un koka klabeklis - baisma zīme priekšā stāvošajai nolemtībai. Kopš tā brīža lepras slimnieki vairs nedrīkstēja uzturēties lielās ļaužu grupās. Viņi nekādā gadījumā nedrikstēja pieskarties bērniem vai pārtikas produktiem tirgū. Viņiem bija jāuzvelk cimdi, pirms pieķerties kāpņu margām. Slimajam bija arī aizliegts sarunas laikā stāvēt pārāk tuvu veselajam, lai tas neciestu no spitālīgā briesmīgās elpas, kas ir viena no lepras pazīmēm. Ubagojot vai dodoties citās darīšanās ārpus leprozorija, sirdzējam bija jāiet pa ceļa vidu un jāgrabina viņam piešķirtais klabeklis. Daži slimnieki pat iešuva mazus zvārgulīšus, lai nevienam nebūtu nekādu šaubu, ka tuvojas lepras slimnieks.