Pasaules ļaunākais izgudrotājs2

Tomass Midžlijs par vislabāko veidu izvēlējās izmēģināt ķīmiskos elementus, saskaņā ar to secību tabulā, piejaukt klāt degvielai un skatīties, vai tas ko izmaina. Pēc pieciem gadiem neskaitāmu eksperimentu rezultātā Midžlijs nonāca pie tā savienojuma, kas darbojās - tetraetilsvina (TEL). 

Sākotnēji par iespējamo saindēšanos ar svinu cilvēkiem bija visai vāja izpratne. Autoavāriju skaits ievērojami samazinājās, taču pirmo divu gadu laikā no abās TEL ražotnēs strādājošajiem darbiniekiem nomira 10, un zinātnieka imidžs stipri cieta. Midžlijs, pūloties pārliecināt publiku par sava izgudrojuma drošumu, sasauca publisku preses konferenci, kuras laikā uzlēja TEL sev uz rokām un veselu minūti to ieelpoja. Dažu nākamo nedēļu laikā viņa veselība stipri pasliktinājās, un Midžlijs pavadīja aptuveni gadu, līdz pilnībā atkopās no šī eksperimenta sekām.

Lai arī kļuva skaidrs, ka darboties ar etilsvinu ir bīstami, šīs vielas vispotenciālākais drauds publikai - izplūdes gāzes - palika nezināms daudzus gadus. Tikai 20.gs. 70-to gadu beigās tika uzsākta pakāpeniska ar svinu bagātinātās degvielas lietošanas izbeigšana. 2000.gadā Eiropas Savienība aizliedza lietot šādu degvielu, un ASV tā netiek pārdota jau kopš 1986.gada. 

Svins uzkrājas cilvēka ķermenī laika gaitā, tādēļ tā radītās sekas ir spēcīgākas tiem, kas bijuši pakļauti svina ietekmei ilgāku laika posmu. Svins rada smadzeņu bojājumus, kuru simptomi ir zems IQ līmenis un vardarbīgas tendences.

Taču ar to šis stāsts nebeidzas. Tomass Midžlijs uz pāris gadiem kļuva par General Motors Chemical Company viceprezidentu, tomēr bija visai neveiksmīgs vadītājs un tika pazemināts amatā. Nākamais uzdevums, kas viņu gaidīja laboratorijā bija šāds - radīt drošu dzesinātāju. Līdz tam par dzesinātājiem ledusskapjos un industriālās iekārtās izmantoja amonjaku, hlormetānu un sēra dioksīdu, kas bija kodīgas un toksiskas vielas, kā arī butānu, kas bija viegli uzliesmojošs. Tikt galā ar šo uzdevumu Midžlijam prasīja... 3 dienas.

Savu jaunizgudroto savienojumu - hlorflourogļūdeņradi (CFC) - viņš nosauca par freonu. 1930.gadā amerikāņu zinātnieku ikgadējā sanāksmē Midžlijs atkārtoja jau kaut kur iepriekš dzirdētu scenāriju - viņš ieelpoja lielu daudzumu šīs gāzes, un tad uzpūta sveces liesmai (sk. 6.attēlu). Šoreiz viņam klājās labāk, un gan General Motors, gan DuPont apņēmās tūlīt uzsākt šī "brīnumlīdzekļa" ražošanu. Tomass Midžlijs tika uzskatīts par varoni, un viņu iecēla par Amerikas Ķīmiķu savienības prezidentu.

Tagad, protams, ir zināms, ka arī šis izgudrojums radījis cilvēcei daudz ļaunuma. Daudzus gadus vēlāk tika atklāts, ka no aerosoliem un ledusskapjiem izplūdušie CFC ir uzkrājušies atmosfērā, iznīcinot ozona slāni un tādējādi padarot Zemi neaizsargātu no kaitīgā Saules ultravioletā starojuma, kas ir viens no lielākajiem globālās sasilšanas faktoriem.

1941.gadā Tomass Midžlijs saslima ar poliomielītu, turklāt viņa veselība bija sabojāta arī, ilgus gadus strādājot pie TEL. Kustības traucējumu dēļ viņam nācās aiziet no darba. Būdams paralizēts, Midžlijs izgudroja sarežģītu virvju un siksnu mehānismu, kas viņam ļautu patstāvīgi piecelties no gultas. Šis izgudrojums bija viņa pēdējais - 1944.gada 2.novembrī Tomass Midžlijs sapinās daudzajās virvēs, viena no tām aptinās viņam ap kaklu, un viņš nosmaka. 

Tā nomira Tomass Midžlijs - ilgus gadus slavēts kā zinātnes varonis, un mūsdienās pelts kā cilvēks, kurš vienpersoniski atbildīgs par diviem no lielākajiem draudiem videi un cilvēku veselībai. Tomēr neaizmirsīsim, ka savu darbu viņš veica pie labākās sirdsapziņas.