Neētiski eksperimenti un cilvēktiesību pārkāpumi.
Pagājušā gadsimta šokējošie eksperimenti4
"The monster study"
1939. gadā, Aiovas Universitātē tika kopā savākti 22 bāreņi, lai ar tiem eksperimentētu. Wendell Johnson, eksperimenta pārraugs un veidotājs, izvēlējās vienu no saviem studentiem, kas to izpildīs. Bāreņus sadalīja divās grupās - uz pirmo grupu pielietoja pozitīvu runas terapiju: uzslavēja viņu spēju labi un plūstoši sarunāties. Uz otru grupu attiecās negatīvi, par jebkuru mazo kļūmi, ko bērni pieļāva runājot, viņus nobāra un apvainoja.
Rezultātā, daudzi no bērniem, kas runāja normāli, pēc negatīvās runas terapijas ieguva psiholoģiskas traumas, un dažiem no viņiem saglabājās problēmas runāt visu atlikušo dzīvi. Tas viss tika turēts noslēpumā līdz 2001. gadam, kad Aiovas Universitāte publiski atvainojās par šo eksperimentu.
"Project 4.1"
1954. gadā ASV veica atombumbas izmēģinājumu. Netālu no vietas, kur tas notika, atradās Māršala Salas, apdzīvota vieta, kura tika apzināti pakļauta radiācijai, lai pētītu tās ietekmi uz cilvēkiem. Pirmos desmit gadus pēc šī incidenta vēl īsti nebija briesmīgu seku, lai gan pirmajos 5 gados dubultojās neizdevušos dzemdību skaits, bet vēlāk atkal normalizējās. Dažos bērnus bija defekti, taču to bija grūti saistīt ar radiāciju. Sekojošajās dekādēs, bija manāmi nenoliedzami radiācijas efekti - strauji pieauga cilvēku skaits, kas saslima ar vairogdziedzeru vēzi. Līdz 1974. gadam gandrīz trešā daļa no visiem cilvēkiem, kuri bija pakļauti radiācijai, ieguva audzējus. ASV arī eksperimentēja ar šo cilvēku ārstēšanu.
2014. gada 24. aprīlī Māršala Salas iesniedza sūdzību starptautiskajā tiesā par cilvēktiesību pārkāpumiem.
"Aversion Project"
Dienvidāfrikas aparteīdā armijā no 1971. - 1989. gadam notika cīņa pret homoseksualitāti. Ar armijas komandieru palīdzību, psihiatri atlasīja cilvēkus, kas varētu būt homoseksuāļi. Viņus diskrēti aizveda uz slimnīcu, kur notika dažādi neētiski eksperimenti (ķīmiskā kastrēšana, šoka terapija, u.c.). Tā mērķis, it kā, bija pacientus izārstēt no homoseksualitātes. Attēlā redzamais vīrs, Aubrey Levin, bija šī eksperimenta direktors. Precīzs pacientu skaits nav zināms, taču bijušie armijas ķirurgi lēš, ka tas varētu būt ap 900. Cilvēkiem, kurus neizdevās "izārstēt" ar zālēm, šoka terapiju, vai hormonu terapiju, tikta piespiesti veiktas dzimummaiņas operācijas. Lielākā daļa no eksperimenta upuriem bija 16 - 24 gadus veci baltādainie vīrieši.
Šis pats cilvēks 2012. gadā arī apsūdzēts par seksuālu uzmākšanos pacientiem, kas nav savstarpēji saistīts ar šo eksperimentu.
"Laboratory 1"
Šī iestāde bija PSRS veidota laboratorija, lai pētītu dažādas nāvējošas indes. Par testa objektiem izmantoja Gulagā ieslodzītos cilvēkus. Projekta mērķis bija atrast nāvējošu ķemikāliju, kurai nebija smaka, garša, un ko nevarētu atklāt cilvēka ķermenī pēc nāves. Kritērijiem iespējami atbilstošās indes tika pasniegtas ieslodzītajiem kā zāles kopā ar maltīti.
Eksperimenta rezultātā tika radīta inde C-2. Pēc aculiecinieku stāstiem, upuris ātri novājinājās un mainīja izskatu, kā arī palika kluss un mierīgs.15 minūšu laikā iestājās nāve.
"The Tuskegee Syphilis Study"
ASV, Alabamā, no 1932. līdz 1972. gadam tika pētīts sifiliss. Testa objekti bija 399 ar sifili inficējušies melnādainie vīrieši. Pacientiem nepateica, ka viņi ir slimi ar sifilisu bet gan vienkārši to, ka viņiem ir "sliktas asinis" un ja viņi piedalīsies eksperimentā, tad saņems bezmaksas ārstēšanu, maltītes, un transportu uz slimnīcu. 1932. gadā, kad šis eksperiments sākās, eksistējošās ārstēšanas metodes bija bīstamas, toksiskas un ar apšaubāmu iedarbību. Viens no studijas mērķiem bija noskaidrot, vai pacientus labāk neārstēt, nekā izmantot bīstamās metodes. Lielākā daļa no pacientiem netika ārstēti. Viņiem meloja un deva nedarbojošas zāles, lai novērotu fatālo slimības progresiju.
1972. gadā, kad beidzās eksperiments, tikai 74 pacienti bija dzīvi. 28 no vīriešiem mira tieši dēļ sifilisa, 100 mira ar šo slimību saistītu problēmu dēļ. 40 no pacientu sievām bija inficētas, kā arī 19 no viņu bērniem bija iedzimts sifiliss.