Ak, cik labi bija tad! Katram dzērājam bija garantēts darbs, autobusa biļete maksāja 5 kapeikas, īre bija smieklīgi maza, benzīns nemaksāja tikpat kā neko, arbūzi un milzīgās Abhāzijas melones gāja pa 3 kapeikām kilogramā, uz Melno jūru sauļoties varēja braukt katru gadu, utt., utt...
Padumjā (ups, atvainojos, Padomju) Latvija58
1400
11
„...Saldējumu tos pašus trīs, četrus veidus varēja dabūt tikai vasarā, ziemā tikai kafejnīcās, un arī tad ne visās. Septiņdesmitajos gados pēc saldējuma parasti bija jāstāv garā rindā, un to izsniedza pārdevēja pati, sevišķi karstās dienās deva tikai pa vienam vienās rokās.”
„...Mamma parasti šķendējās par biezo ietinamo papīru, kurā tina visu, kas bija sverams un svēra kopā ar preci. „Kāpēc man jāmaksā par papīru desas cena?”, viņa asi jautāja pārdevējām, bet tās vienaldzīgi raustīja plecus un sauca: „Sļedujuščij!”
„...Mums padomju laikos gāja labi, vīrs bija farmaceits, es biju ārste bērnu slimnīcā, mums bija divistabu dzīvoklis pašā Rīgas centrā un kaimiņi bija ļoti jauki, sirsnīgi cilvēki. Krievi gan. Reiz kaimiņiene, dzirdot, ka es ar savu trīs gadus veco dēlēnu sarunājos latviski, no visas sirds nobrīnījās: „Kāpēc jūs nerunājat ar viņu krieviski? Kāpēc gan bērnam dzīvi bojāt?”. Tad gan man tā jocīgi ap dūšu sametās...”
„...Vasarās Jūrmalā un Saulkrastos tika izīrētas visas iespējamās pažobeles, istabas, pat garāžas. Paši dzīvoja pa pieci cilvēki vienā istabā, kad tik nauda nāktu. Mēs reiz izīrējām istabu kādam jaunam pārim no kaut kādas Čukčijas, šķiet, ka viņiem uz beigām aptrūkās nauda, jo viņi man, mazam bērnam, reiz paprasīja mazliet eļļas un sarkanos piparus. Maize viņiem bija. Viņi samaisīja šķīvī eļļu ar pipariem un tad ēda to ar maizi. Tas bija dīvaini...”
„...Astoņdesmito gadu vidū Rīgā bija tāds gadījums. Trolejbusā iekāpa ordeņiem nokāries veterāns un paceltā balsī sāka pieprasīt, lai viņu palaiž apsēsties, jo viņš, lūk, esot asinis lējis. Vērsās viņš nezin kāpēc tieši pie jaunas sievietes, varbūt tāpēc, ka viņa sēdēja vistuvāk. Sieviete nosarkusi piecēlās, un visi trolejbusā noelsās, jo viņa bija kādā astotā, devītā mēnesī. Jūs domājat, ka veterāns jutās traucēts? Taču nē, viņš iezvēlās sēdeklī un kādas piecas minūtes vēl trokšņoja, nepievēršot ne mazāko uzmanību sievietes lielajam vēderam, kas šūpojās viņam gar seju...”
„...Visvairāk mani tolaik kaitināja slinkās pārdevējas rūpniecības preču nodaļās, kam bija dziļi nospļauties uz pircējiem. Piedabūt tādu, lai tev parāda preci, likās neiespējamā misija...”
„...Astoņdesmitajos bija mums viens nepilngadīgo lietu izmeklētājs, foršs čoms, gan futeni ar mums, huligāniem, uzsita, gan reizēm bija vienīgais cilvēks, ar ko varēja normāli aprunāties. Viens no retajiem latviešiem tā laika iekšlietu struktūrās. Mūs visus ārkārtīgi šokēja ziņa, ka viņš savā dzīvoklī nošāvies. Divas lodes krūtīs, viena galvā. Pašnāvība.”
„...Kad biju mazs, mani vienu pašu ārā (Rīgas centrā) nekad nelaida. Vienreiz gan gadījās, ka pagalmā gadījos viens, mamma kavējās. Pie manis pienāca meitene un jautāja kaut ko krievu valodā, bet es krievu valodu vēl nemācēju. Atbildēju latviski, ka nesaprotu. Viņa sašķieba muti un aizskrēja. Tovakar maniem vecākiem nācās skaidroties ar meitenes vecākiem, krievu virsnieku un viņa madāmu, kuplu matronu ziliem plakstiņiem. Man bija jābūt klāt, kaut gan es neko nesapratu. Mamma raudāja, tēvam kustējās žokļu muskuļi. Šķiet, viņš grieza zobus. Pēc mēneša mēs pārcēlāmies uz citu pilsētu. Mani vecāki man nekad nav gribējuši paskaidrot, kas todien notika. Ak jā, tie bija sešdesmitie gadi.”
„...Septiņdesmito gadu sākumā pa jauno māju dzīvokļiem staigāja čigānietes ubagodamas. Reiz es, maza meitene, atvēru durvis, bet tur melna vecene, kārpa pāri vienai acij, otra lūr uz mani pa lakata apakšu, zelta zobi rēgojas mutē, zelta gredzeniem pilni pirksti, bet prasa maizi... Es pārbijos līdz nāvei, tieši tādu es biju iedomājusies ļauno raganu no pasakām...”
„...Mana vecmamma bija izsūtīta divreiz. Vēl septiņdesmito gadu beigās viņa mani sabiedriskās vietās kušināja, lai nerunājot tik skaļi latviski, pat mājās runāja pusbalsī.”
! 