Karojošās puses bija sadalījušās divās lielās nometnēs: Ass valstīs un Sabiedrotajos.
Ass valstu galvenie spēki bija Vācija, Itālija, Japāna un to satelītvalstis.
Sabiedroto galvenie spēki bija Padomju Savienība, Apvienotā Karaliste un ASV. Sabiedroto pusē karoja arī Britu Sadraudzība, Polija,Francija, Beļģija, Ķīna, Nīderlande un citas valstis.
Liela daļa pasaules valstu, lai gan oficiāli bija neitrālas, faktiski atbalstīja vai nu ass valstis vai sabiedrotos ar brīvprātīgajiem un resursiem
Pirmskara notikumi
Veimāras republikai pēc 1. pasaules kara uzliktie ierobežojumi, ko iedzīvotāji uzskatīja par netaisnīgiem, un ekonomiskās grūtības, ko radījareparāciju apjoms un Lielā Depresija, ļāva Ādolfa Hitlera vadītajai NSDAP kustībai nonākt pie absolūtas varas Vācijā.
Pārkāpjot Versaļas līguma ierobežojumus, Hitlers atjaunoja Vācijas militāro spēku, izveidojot karot spējīgus bruņotos spēkus (Vērmahtu), militarizēja Reinzemi, kas bija paredzēta kā nemilitāra buferzona Francijai, uzspieda apvienošanos ar Austriju tā sauktajā Anšlusā, un ar Francijas un Lielbritānijas piekrišanu anektēja daļu Čehoslovākijas. Francija un Lielbritānija cerēja realizēt Nomierināšanas politiku, ar kuras palīdzību izdotos novērst iespējamos militāros konfliktus ar Vāciju. Tieši realizējot šādu politiku, viņi ļāva Vācijai anektēt un okupēt teritorijas Eiropā.
1922. gadā Itālijā varu ieguva Benito Musolīni un Fašistu partija. 1936. gadā Itālija un Vācija noslēdza "Berlīnes-Romas ass" līgumu.
Eiropas karš[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]
Eiropā karš sākās 1939. gada 1. septembrī, kad Vācija iebruka Polijā. Saskaņā ar Ribentropa-Molotova paktu, PSRS vajadzēja arī veikt iebrukumu, taču Padomju valdība Vācijai paziņoja, ka Sarkanā armija vēl nav gatava iebrukumam un tāpēc Vācijai vienai nācās uzņemties agresora lomu. Francija un Lielbritānija, saskaņā ar līgumsaistībām, 3. septembrī pieteica karu Vācijai. Polijas armija nebija mobilizēta, un nespēja ilgi pretoties Vācijas skaitliskajam pārspēkam. 17. septembrī Polijā iebruka arī PSRS karaspēks, apgalvojot, ka aizsargās Polijas austrumu teritoriju privātīpašumu. Jebkurā gadījumā, Francija un Lielbritānija nepieteica karu PSRS, lai arī Padomju armija būtībā veica tādu pašu iebrukumu kā Vācu armija. 6. oktobrī tika sakautas pēdējās poļu armijas vienības.
Polijas cīņu laikā Lielbritānija un Francija karā praktiski neiesaistījās, bija tikai atsevišķas flotes un gaisa spēku sadursmes. Tas ļāva Vācijas karaspēkam brīvi darboties Polijā un turpināt nostiprināt militāros spēkus, kuri tobrīd bija vājāki kā Sabiedroto valstīm.
1939. gada rudenī PSRS pieprasīja trīs Baltijas valstīm un Somijai ar to parakstīt savstarpējās palīdzības līgumus, kas ļautu izvietot to teritorijā PSRS kara bāzes. Igaunija, Latvija un Lietuva parakstīja līgumus un PSRS izvietoja attiecīgi 25 000 karavīru Igaunijā, 30 000 Latvijā un 20 000 Lietuvā. Somijas valdība atteicās parakstīt savstarpējās palīdzības līgumu ar PSRS. 1939. gada 30. novembrī PSRS iebruka Somijā, sākot Ziemas karu, kas beidzās 1940. gada martā, Somijai zaudējot 1/10 daļu valsts teritorijas, kur tika nodibināta Karēļu-somu PSR, apvienojot atņemtās teritorijas ar esošās Karēļu APSR teritoriju.
Citur Eiropā vairāk nekā pusgadu līdz 1940. gada aprīlim plašāka mēroga karadarbība nenotika. Šis periods ir zināms kā Dīvainais karš.
