Lieldienu sala – tas ir niecīgs zemes gabaliņš pašā pasaules malā. Viss, kas saistīts ar šo vietu, ir noslēpumu tīts. No kurienes ieradās cilvēki, kas apdzīvo šo salu kopš aizvēsturiskajiem laikiem? Kā viņi vispār to atrada? Kāda tauta un kādām vajadzībām izveidoja simtiem milzīgu akmens statuju? Noteiktas atbildes uz šiem jautājumiem pagaidām vēl nav.
Vienā no ceļvežiem tiek sniegts šāds tipisks Lieldienu salas iedzīvotāju raksturojums: gara auguma, spēcīgas ķermeņa uzbūves, daudziem ir tetovējums, labprāt smēķē, lieto alu un stipros alkoholiskos dzērienus. Ļoti smaidīgi, viņiem patīk koķetēt un glaimot, runā rapanuī, angļu un spāņu valodā.
Viena no salas mīklām, kas neliek mieru jau vairākām ceļotāju un pētnieku paaudzēm, ir pilnīgi unikālas akmens statujas – moaī. Šo elku izmēri ir ļoti dažādi, līdz pat 21 metru augsti. Ir pilnīgi neizprotami, kā viņi varēja rasties šajā okeāna plašumos pazudušajā saliņā ar nabadzīgu augu valsti un "mežonīgajiem" iedzīvotājiem.
Statujām ir ārkārtīgi savāds izskats – lielas galvas ar smagnēju, uz priekšu izbīdītu zodu, garas ausis un nemaz nav kāju. Smails, mazliet uz augšu paceltais deguns, plānās lūpas mazliet izstieptas uz priekšu it kā zobgalīgā un nievājošā grimasē. Dziļas rievas virs uzacu lokiem, liela piere – kas viņi ir? Viena akmens milža seja ir caurumiņu izraibināta. Varbūt senos laikos gudrie, kas dzīvoja šajā salā un pētīja debesu spīdekļu kustību, seju tetovējumā atdarināja zvaigžņotās debesis?
Vienkāršie aprēķini rāda, ka gadu simteņos salas iedzīvotāji, kuru skaits nebūt nebija liels, nebūtu spējīgi izkalt, pārvest un uzstādīt pat pusi no salā esošajām statujām. Salā bija atrastas senās koka plāksnītes, kurās ir iegriezti raksti. Lielākā daļa no tām gāja bojā, kad eiropieši iekaroja salu. Bet dažas plāksnītes ir saglabājušās. Zīmes tajās ir iegrieztas no kreisās puses uz labo, bet pēc tam – apgrieztā kārtībā, no labās puses uz kreiso. Ilgi neizdevās atšifrēt šīs zīmes. Un tikai 1996. gadā Maskavā bija paziņots, ka visas 4 saglabājušās plāksnītes ir atšifrētas. Interesanti, ka salinieku valodā ir vārds, kas apzīmēja lēnu pārvietošanos bez kāju palīdzības. Levitācija? Varbūt tādā fantastiskā veidā tika transportēti un uzstādīti moaī?
Vecajās kartēs Lieldienu salas tuvumā ir attēlotas citas teritorijas. Senās teikas vēsta par zemes lēnu iegrimšanu ūdenī. Citas leģendas stāsta par katastrofām: par Dieva Uvokes uguns zizli, kas sašķēla zemi. Varbūt senos laikos te bija daudz lielākas salas un pat vesels kontinents ar augsti attīstītu kultūru un tehniku? Tam pat ir izdomāts skaists vārds – Pasifīda. Daži zinātnieki pieļauj, ka līdz šim laikam pastāv Lieldienu salas iedzīvotāju klans (ordenis), kas glabā senču noslēpumus un slēpj tos no tiem, kuriem nevar uzticēt senās gudrības.
