Čaušesku - kurpnieks ar neticamu karjeru un pelnītu nāvi. Manuprāt, viens no interesantākajiem un nemākulīgākajiem diktatoriem. Zinu, ka daudz jālasa, bet es jau tā esmu saīsinājis orģinālrakstu.
Nikolaje Čaušesku piedzima 1918. gada 26. janvārī nabadzīgā ģimenē tikpat nabadzīgā ciematā Rumānijas dienvidos. Lai kaut kā nopelnītu iztiku sev un saviem vecākiem, viņš agrā bērnībā sāka strādāt par kurpnieka mācekli. 1932. gadā Čaušesku piebiedrojās jaunatnes komunistiskajai kustībai, kura darbojās nelegāli, bet 1936. gadā kļuva ar Kompartijas biedru.
1933., 1934. un 1936. gados viņu arestēja par piedalīšanos mītiņos un komunistu aģitāciju, bet pēdējā gadījumā Čaušesku pat nosēdēja divus gadus cietumā. Atrašanās politiskā ieslodzītā statusā uz visiem laikiem apveltīja Čaušesku ar komunistiskās un antifašistiskas propagandas aktīvā dalībnieka zīmogu, un tas ievērojami palīdzēja viņa turpmākajai politiskajai karjerai. Pēc iznākšanas no cietuma Čaušesku arī satika Elenu Petresku – savu nākošo dzīvesbiedri, kurai bija izšķiroša loma viņa tapšanā par Rumānijas līderi. Pāris apprecējās 1946. gadā.
Pēc 1947. gada, kad varu Rumānijā sagrāba komunisti, Čaušesku sāka strauju augšupeju pa karjeras kāpnēm. Kādu laiku vadījis Lauksaimniecības ministriju, viņš pēc tam ieņēma bruņoto spēku ministra vietnieka krēslu. 1952. gadā Čaušesku kļuva par partijas Centrālās komitejas biedru, bet 1954. gadā tika iekļauts Rumānijas Kompartijas Politbirojā.
1965. gada martā, pēc iepriekšējā ģenerālsekretāra Gеоrgiu Dežas nāves, Nikolaje Čaušesku kļuva ar Rumānijas Komunistiskās partijas pirmo sekretāru. 1974. gadā viņš nolēma mainīt Konstitūciju un ieviesa valstī prezidenta posteni.
Kļuvis par prezidentu, Čaušesku bez kautrēšanās dalīja posteņus saviem tuvākajiem radiniekiem. Piemēram, savu dēla Niku, kurš pavisam noteikti neizcēlās ar tikumību un morāles normu ievērošanu, viņš iecēla par Sibiu – svarīgas provinces Transilvānijas reģionā – vadītāju. Savukārt viņa sieva Elena kļuva par otro cilvēku valstī.
Prezidents Čaušesku dzīvoja ar vērienu un sev neatsacīja neko. Viņam un viņa ģimenes tika uzbūvētas iespaidīgas rezidences, ar jebkura monarha cienīgu greznību un aksesuāriem. Šāds izšķērdīgums, kad valsts vadītāja dzīves nodrošināšanai tika tērēta valsts budžeta nozīmīga daļa, ātri noveda pie Rumānijas ārēja parāda palielināšanās. Līdz 70. gadu beigām parāds sasniedza 13 miljardus ASV dolāru, un Rumānija nokļuva uz defolta robežas. Tad Čaušesku sarīkoja referendumu par izmaiņām Konstitūcijā, piedāvājot iekļaut tajā punktu par aizliegumu nākotnē aizņemties līdzekļus ārvalstīs. Rumāņi par labojumu nobalsoja gandrīz vienbalsīgi.
Kopš 1980. gada parādu atmaksa kļuva par valsts ekonomikas galveno prioritāti. Cenšoties nomaksāt parādus, kuri bija radušies viņa valdīšanas laikā, Čaušesku lika eksportēt valstī saražotās produkcijas nozīmīgu daļu, kas izsauca daudzu preču nopietnu deficītu valsts iekšienē. Taisnīguma labad gan jāpiebilst, ka 1989. gada vasarā, dažus mēnešus līdz Čaušesku režīma gāšanai, Rumānija atmaksāja starptautiskajiem kreditoriem visus savus parādus. Tomēr masveida eksports, tieši tāpat kā preču deficīts, nebeidzās.
Galēji aizdomīgais Čaušesku uzturēja starp tā laika Eiropas līderiem vislielāko apsardzi un pastāvīgi baidījās saķert kādu slimību. Viņa personiskajam miesassargam visu laiku bija līdzi flakons ar spirtu, ar kuru Čaušesku tīrīja rokas pēc katras pieskaršanās pie jebkura priekšmeta. Maniakālu aizdomīgumu Nikolaje Čaušesku demonstrēja pat vizītes laikā ideoloģiski draudzīgajā PSRS. Piemēram, kad Rumānijas līdera lidmašīna Čaušesku vizītes laikā Krimā atradās lidostā, laineri apjoza ar tauvu, kuras iekšējo perimetru diennakti apsargāja Rumānijas robežsargi, bet ārējo – padomju.
Tautas neapmierinātība ar Čaušesku režīmu pieauga uz pirmās nepieciešamības preču hroniska deficīta un prezidenta personības kulta fona. Tāpat Čaušesku laiku Rumānijā aktīvi darbojās politiskā policija „Securitate”, kas noteikti un nežēlīgi apkaroja jebkuras brīvdomības izpausmes.
Bez tam, diktators kļuva slavens ar specifiskām metodēm cīņai ar demogrāfisko krīzi. 1966. gadā viņš parakstīja dekrētu, saskaņā ar kuru valstī tika aizliegti visa veida aborti sievietēm, kas jaunākas par 42 gadiem un kurām ir mazāk par četriem (vēlāk – pieciem) bērniem. Bez tam visiem par 25 gadiem vecākiem valsts iedzīvotājiem, kuriem nebija bērnu, tika noteikts papildus nodoklis 10 līdz 20 procentu apmērā no visiem ienākumiem. Pie tam nebija nekādas nozīmes, vai šie cilvēki ir precējušies un vai vispār ir spējīgi laist pasaulē bērnus. Tomēr, sievietes, kurām bija pieci un vairāk bērni, saņēma nozīmīgus atvieglojumus, bet mātēm, kuras audzināja deviņus un vairāk bērnus, Rumānijas valsts piešķīra nosaukumu „Māte – varone” un vēl lielākas priekšrocības.
1989. gada decembrī valstī sākās protesti, kas īpaši spēcīgi kļuva Transilvānijā. Pārliecināts par to, ka viņu atbalsta lielākā daļa iedzīvotāju, 1989. gada 17. decembrī Čaušesku izšķīrās par demonstrācijas apšaušanu vienā no reģiona pilsētām, Timišoarā. Nākamajā dienā Rumānijas pilsētu un pirmkārt jau galvaspilsētas Bukarestes ielās iznāca desmitiem tūkstoši cilvēku. Vēl pēc neilga laika kļuva skaidrs, ka sacelšanos vairāk nav iespējams apstādināt. Čaušesku kopā ar sievu bēga no Bukarestes – sākumā ar helikopteru, pēc tam ar mašīnu, tomēr Tirgovištes pilsētiņā viņus atpazina un apcietināja militārpersonas.
1989. gada 25. decembrī Rumānijas militārpersonas sarīkoja tiesas procesu pret prezidentu un viņa sievu, kurš tika translēts televīzijā. Tiesas sēde gan ilga tikai divas stundas. Uzrādot Nikolajem un Elenai Čaušesku apsūdzību genocīdā, tiesa bez garām runām abiem piesprieda nāves sodu nošaujot. Formāli viņiem gan deva 10 dienas lēmuma pārsūdzēšanai, tomēr praksē spriedums tika izpildīts uzreiz pēc televīzijas translācijas beigām. Čaušesku pāra ķermeņi vairākas dienas pēc tam nogulēja futbola kluba "Steaua" stadionā vispārējai aplūkošanai, bet pēc tam tika apglabāti Bukarestē.
