Niagāras ūdenskritumu var dzirdēt daudzu km attālumā. Tas vienmēr ir iedvesmojis pārgalvjus, bet vairākiem tas ir beidzies traģiski.
Niagāras ūdenskritums4
91
0
Dabas brīnums
Raugoties uz patiesi majestātisko ūdenskritumu, aizraujas elpa. Tā izmēri vislabāk ir apjaušami, virs ūdenskrituma lidojot helikopterā vai arī no skatu terases. Lejup krītošā ūdens spēku var izjust, pastaigājoties pa Teiblroka pastaigu laukumu vai tūristu takām pie ūdenskritumiem, no kurienes paveras brīnišķīgs skats uz lielajiem virpuļiem, kas griežas saputotajā ūdenī. Var arī doties aiz ūdens priekškara pa Vēja alu – Gotas salā. Šajā vietā ūdens dunoņa ir neaptverama. Iespējams arī izbraukt tvaikonī tieši ūdenskrituma pakājē. Lai saulainā dienā redzētu varavīksnes, kas veidojas virs dārdošajiem ūdeņiem, ir vērts pat samirkt.
Atklājumi
Eiropieši pirmo reizi ūdenskritumu ieraudzīja 17. gadsimtā. Tā atklāšana tiek piedēvēta katoļu misionāram Luisam Hennepinam, kurš tur ieradās 1678. gadā un pirmais to aprakstīja. Viņam šķita, ka ūdenskritums ir 187 m augsts, trīs reizes augstāks nekā tas tolaik bija patiesībā.
Reklāma
Vellandes kanāls
18. gadsimta beigās reģionā apmetās arvien vairāk iedzīvotāju. 1829. gadā izbūvēja Vellandas kanālu. Tā kā satiksme starp Lielajiem ezeriem kļuva intensīvāka un attīstījās Atlantijas okeāna piekraste, 1845. un 1887. gadā tika izbūvēti vēl divi kanāli. 1932. gadā šos trīs ūdensceļus apvienoja vienā kanālā, kur brīvi varēja kuģot.
Lielie riskētāji
Niagāras ūdenskritums daudzus ir iedvesmojia trakiem lēcieniem. Pirmais šāds pārgalvis, kurš pēc lēciena palika dzīvs, bija Sems Pečs no Pasaikas ūdenskrituma Ņūdžersijā. Viņš 1829. gadā nolēca no Gotas salas. Annija Edsone Teilore, skolotāja no Beisitijas, Niagāras ūdenskritumā ielēca mucā. Ar šā trika popularizēšanu viņa cerēja labi nopelnīt. No nākamajiem sešiem cilvēkiem, kas izaicināja ūdenskritumu, izdzīvoja tikai trīs. 1930. gadā Džordžs Stathakis no Bufalo arī lēca mucā, bet netika no ūdens ārā teju 20 stundas. Viņš nosmaka, jo mucā gaiss bija tikai trim stundām. Vairāk paveicās pārgalvjiem, kas staigāja pa nostieptu virvi. Pirmais, Čarlzs Blondīns, ūdenskritumam pārgāja 1859. gada 30. jūnijā. Šo triku viņš arī atkārtoja mēnesi vēlāk, bet šoreiz ar savu menedžeri plecos. Kā tauta saka gudri ļaudis : trakiem likumu nav.
Tūristu meka
Jau kopš 19. gadsimta sākuma Niagāras ūdenskritums ir piesaistījis ļoti daudz tūristu. Mūsdienās apmeklētāju skaits sasniedz apmēram 13 miljonu cilvēku gadā, tādēļ šķiet, ka šī vieta drīzāk ir izklaides parks, nevis dabas piemineklis.
Tev patiks šie raksti
