Mēs visi esam dzirdējuši par briesmīgajiem mācītājiem, kas izvaro bērnus, bet vai jums ir ienācis prātā, ka mūķenes ir ļaunākas par pašiem ļaunākajiem priesteriem?
Tad nu lūk - stāsts par mūķenēm no Nazaretes.
Vissnežēlīgākais, ko pēdējā laikā esmu lasījusi...
_____________________________________
Tikai vairākus desmitus gadus vēlāk pasaule atklāj šausmas, kuras slēpj klosteri, kuri pieņēmuši savā paspārnē bērnus.
Gandrīz ~500 cilvēku, kuri uzauguši šajās briesmīgajās vietās, tikai vairākus desmitus gadus pēc tam sākuši par to runāt un izvirzījuši sūdzības.
Diemžēl vairākums šo nežēlīgo mūķeņu vairs nav starp dzīvajiem, kas spētu nest atbildību par ļauno nodarīto.
Dažas no visnežēlīgākajām mūķenēm joprojām ir dzīvas, bet sakarā ar savu vecumu un veselības stāvokli, viņas tā arī netiek tiesātas..
Vairāk kā 100 gadus "The Poor Sisters of Nazareth" rūpējās par bērniem no visas Lielbritānijas.
Nazaretes klosteri sāka pieņem savā paspārnē bāreņus vai negribētus bērnus.
Fredam Aitkenam bija pāri 70it gadiem, bet viņš joprojām ar šausmām atcerējās dienas, kuras pavadīja Nazaretes mājā.
Viņš tur nonāca 1930.gadā, kad viņa māte nomira.
Viņu joprojām vajāja skaņas, kā bērnu galvas tiek sistas pret sienām.
Kopš 6 gadu vecuma viņam nācās sastapties ar patstāvīgiem pazemojumiem un sišanu no mūķeņu puses, augot viņam nemitīgi nācās redzēt kā tiek pazemoti un sisti citi bērni.
Miegs katru nakti tika pārtraukts mūķeņu dēļ, kuras katru nakti pārbaudīja, kā guļ bērni - bija noteikta poza, kurā bija jāguļ - uz muguras, rokas ārpus segas.
Kāpēc ārpus? Tāpēc, ka ja rokas bija zem segas, to uzskatīja par sevis aiztikšanu.
Ja mūķenes ienāca un redzēja, ka tu nepareizi guli vai esi piečurājis gultu,
sišana bija garantēta, +tiem, kas piečurājuši gultas, ar slapjiem, apčurātiem
palagiem aptītiem ap sevi, bija jāstāv kājās visu nakti..
. Tātad nedaudz par katru no šīm mūķenēm...
______________________________________________________________
--*Sister Alphonso (mūķene Alfonso)*--
(No Nazaretes mājām Midlotijā un Aberdīnā)
tika atzīta par vainīgu 4 lietās (par cietsirdīgu izturēšanos pret meitenēm) -
viņa lika gulēt bērniem kopā ar mirušu mūķeni, bieži vien iesprostoja meitenes mazā skapī,
lika meitenei ar epilepsiju mazgāties ledus aukstā vannā,
bet šī mūķene izpruka no soda, jo šerifs Kolins Harris izlēma,
ka viņa ir pārāk veca un slima, lai tiktu sodīta (cik netaisnīgi...)
Lai gan viņai tad bija 57 gadi, kas, manuprāt, ir pieņemams vecums.
Vēl šī mūķene ar varu baroja meitenes, ja atvēma atpakaļ, ar varu lika ēs to, ko izvēma, vēl vienu Helēnu Kursisteru vienkārši tāpat garāmejot norāva nost no šūpolēm, paņēma aiz matiem un sita viņas seju pret ķieģeļu sienu, kā rezultātā meitene zaudēja visus savus priekšzobus. Cietušie ārpus tiesas zāles ārdījās netaisnībā kad viņa spēja aiziet brīva. Šī pati sieviete, Helēna Kursistera bija šokā par tiesas spriedumu. cik netaisnības un sāpes viņa ienesusi cilvēku dzīvēs, nesaņemot par to sodu. :"Tik pat labi" - viņa saka - "mēs varam izkārt reklāmas ar uzrakstiem, ka sist un pazemot bērnus nav nekas slikts, jo par to atbildība netiks nesta."
______________________________________________________________
Nākamā mūķene -
--*Sister Kevin (māsa Kevina)*--
(No Nazaretes mājas Kilmanrockā)
Helēnai Hollandai bija tikai 8 gadi, kad māsa Kevina viņu seksuāli traumēja ar priekšmetiem un sita ar bambusa spieķi.
Tas nav trakākais.
Viņai tika uzsieta uz galvas kapuce, tad māsa Kevina viņai lika pieliekties kamēr divi mācītāji viņu izvaroja.
Māsa Kevina viņu turēja, kamēr abi mācītāji izvaroja šo mazo 8 gadus veco meiteni.
Izvarošana turpinājās 3 gadus, kamēr Helēna palika stāvoklī.
Māsa Kevina viņai grūtniecības laikā sita pa vēderu, cenšoties atbrīvoties no bērna.
Pēc vairākām reizēm nežēlīgas sišanas, tas beidzot izdevās un izvarošanas atstākās ar jaunu sparu.
Vel Māsa Kevina mēdza Helēnu ielikt rūpnieciskajā žāvētājā un to ieslēgt, kamēr viņa bija iekšā,
kā arī zibens laikā piesēja Helēnu pie avārijas rezerves metāla trepēm, cerot, ka viņai iespers zibens.
Tomēr Crown Office advokāti izsprieda, ka viņi nevar viņai izvirzīt apsūdzības, jo viņa ir Īrijā, pie tam ap 80 gadus veca un stāvoklis nav stabils lai viņai izvirzītu apsūdzības.
Māsa Kevina visas apsūdzības, protams, noliedza.
Vēl viens cilvēks bez taisnīgas tiesas..
______________________________________________________________
--*Sister Norbert (Māsa Norberta)*--
(No Nazaretes mājas Glasgovā)
Viena meitene (vārdā neminēta) tika pazemota no mūķeņu puses katru dienu kopš savas ierašanās dienas - no 5 gadu vecuma līdz 11 gadu vecumam, kad viņa pameta šo drausmu pilno moku māju.
Māsa Norberta viņu pamatīgi sita, izmantojot spieķus un ādas siksnu, kura vienmēr bija viņai ap vidukli.
Viņa viņai sita kājas, rokas, apakšējo daļu, galvu - praktiski jebkuru pieejamu vietu.
Māsa Norberta viņu sita katru dienu, vairākas reizes dienā - 4 līdz 5 reizes dienā viņa dabūja šausmīgas sišanas ne par ko.
Kad viņai bija 8 gadi, viņai bija gari skaisti mati, bet māsa Norberta tos nogrieza kā sodu par gultas piečurāšanu.
Viņa un citi bērni tika fiziski sodīti, ja baznīcā sanāca netīšām noklepoties vai nošķaudīties - tas tika sodīts ar nežēlīgu pēršanu vai ieslēgšanu skapī.
Tie, kas piečurājuši gultas vai bikses, tiem lika stāvēt pludmalē ar apčurātajām biksēm vai palagiem publiskai apskatei.
māsa Norberta viņu un citus patstāvīgi pazemoja morāli.
Viņai patstāvīgi tika teikts, ka viņa ir garīgi atpalikusi, neviens viņu nemīl un negrib, ka viņa nekad neko labu savā dzīvē nesasniegs.
Viņai tika teikts, ka viņā ir Velns un uz debesīm viņa netiks nekad.
______________________________________________________________
______________________________________________________________
Ja jūs esat ieinteresēti, ir vēl ļoti daudz, ko jums izlasīt.
______________________________________________________________
Priekš Veras Willšīras, 1939.gads bija viens no vislaimīgākajiem viņas dzīvē -
tas bija tad, kad viņas galvenā spīdzinātāja Nazaretes mājā Middlesbrougā, mūķene Māsa Laurence nomira.
Vera dzīvoja šajā mājā ar divām savām māsām kopš viņai bija vien 6 mēneši līdz viņa bija 17 gadus veca.
Tas, ko viņa saka -
-:"Es neatceros tādu reizi, kad māsa Laurence kaut pasmaidītu.
Viņa līdz sirds dziļumiem ienīda bērnus un vienmēr mūs sita ar kriketa nūju kuru viņa vienmēr nēsāja sev līdz.
Īpaši viņa ienīda mani (tiesa, nezinu, kādēļ, īpaši neizcēlos citu vidū).
Vienreiz tiku sasista zili melna tik traki, ka slimnīcas palātā man bija jāpavada 5 nedēļas un kad iznācu no turienes ārā, man tika iedots maisiņš ar konfektēm
un tika stingri piekodināts nevienam par to nestāstīt.
Tante kas mūs nāca apciemot, viņai tika teikts ka man ir infekcija.
Gultas apčurāšana bija vistrakākais, ko tu kā bērns tur varēji izdarīt.
Spīdzināšanas veidi bija visdažādākie.
Vai nu tev bija jāiet uz mūķenes kambari kur tevi sita, vai arī jāpacieš kā tev uz galvas lej virsū aukstu ūdeni.
Es biju baiļu pilna visu to laiku esot tur, man nebija neviena mierīga vai laimīga diena.
Kad māsa Laurence nomira, mums lika lūgties par viņu debesīs, bet patiesībā
mēs visi lūdzāmies tāpēc, ka bijām pateicīgi par to, ka viņas vairs nav.
Mēdza aiztikt visādos veidos. Sita pa kājām, rokām, galu galā galvas tika sistas
pret sienām. "
______________________________________________________________
Džīna, kura ir Veras māsa, arī ar šausmām stāsta par pavadītajiem laikiem.
Viņa saka
- :"Mūķenes bija ekstremāli neiedomājami ļaunas.
Neviena diena nepagāja, kad kāds netika sasists.
Viņas ķēra jebko, kas pie rokas.
Atskatoties uz to visu, es tiešām domāju, ka viņas ienīda bērnus.
Viņas mūs saukāja visdažādākajos vārdos (Guttersnipes or Scavengers) un likās, ka viņas izbauda mūsu pazemošanu.
Tur bija vistīrākais naids.
Es nekad neesmu bijusi laimīgāka, kā tajā dienā, kad pametu to drausmīgo vietu,
bet tā vieta ar mani paliks mūžīgi. "
______________________________________________________________
*SIMON*
70-to gadu sākumā, Saimonam bija apmēram 5, 6 gadi,kad nonāca Nazaretes mājā Middlesbrougā pēc tam, kad viņa mātei bija nervu sabrukums.
Tagad 45 gadus vecs, divu bērnu tēvs izgāja vairāku gadu psiholoģiskos kursus, lai tiktu pāri tam, kas noticis.
-:"Tur bija ļoti stingrs režīms.
Lielāko daļu, kā citi bērni, es pavadīju berzot grīdas un tīrot kurpes.
Mēs cēlāmies 05:00 no rīta, sākām tīrīšanas darbus, tad saģērbāmies, paēdām brokastis un tad gājām uz skolu.
Lai gan skola bija 4km tālāk un tur bija skolas autobuss, mums tika iedota nauda priekš viena brauciena, tāpēc mēs bieži gājām mājās ar kājām.
Tur bija patstāvīga baiļu atmosfēra un sišana.
Es biju baiļu pilns 24 stundas dienā.
Vienīgais sarunu temats bija - "kurš ir nākamais uz piekaušanu?"
Ar mūķenēm nedrīkstēja runāt jokojošā formā vai draudzīgā gultnē -
viņas visas kā viena bija kā cietuma uzraugi.
Tevi varēja piekaut pilnīgi par neko - atkarībā, kāds garstāvoklis mūķenei bija.
Ja beržot grīdas tu pacēli acis uz augšu, bieži vien dabūji ar kurpi pa seju vai celi sejā.
Es sāku čurāt gultā un tas tika uzskatīts par nāvējošu noziegumu.
Man patstāvīgi lika gulēt apčurātos palagos un es tiku pazemots citu puiku klātbūtnē.
Mani nostādīja visu citu priekšā un man tika sists ar koka zandalēm pa elkoņiem un ceļiem.
Tikai vēlāk es uzzināju un sapratu, ka tajās vietās nepaliek tādi zilumi, kā citviet.
Tas laiks tur uz mani ir atstājis neizdzēšamas rētas.
Diemžēl daudzi cilvēki netic tam, ka "žēlsirdīgās" mūķenes spēj izdarīt ko tādu, jo viņas taču ir Dieva nesējas - diemžēl mēs bijām nežēlīgas vardarbības upuri. tāpēc es šo visu virzu uz tiesu."
______________________________________________________________
NANCY WILLOUGHBY
Nensija nokļuva Newcastle Nazaretes mājā kad viņai bija tikai 3 gadi.
-:"Vienā aukstā ziemas rītā, apmēram 6:30 no rīta, kad man bija gandrīz 11 gadu, notupusies uz ceļiem baznīcā skaitīju lūgšanu, kad es pēkšņi nošķaudījos.
Mūķeņu palīdze, ap 20 gadus veca meitene, aizvilka mani uz mazgātuvi.
Man lika notupties pirms vannas uz ķieģeļa, tad viņa man sāka berzt kājas ar koka švammi 20 reizes, sakot - "Spļausi baznīcā, vēl spļausi, ko?" , kamēr citas meitenes skatījās.
Manas kājas bija tik traki uzpampušas, ka man nebija jāiet uz skolu 3 dienas un divām citām meitenēm bija mani jānes pa trepēm augšā un lejā.
Ne vienu reizi mūķenes man nepaprasīja, kāpēc es nebiju skolā vai kas ar mani noticis.
Katras kopmītnes gaiteņa galā bija 1 mūķenes kambaris, no kura attiecīgā mūķene vēroja meitenes, bet kad mani sita, apkārt nebija nevienas mūķenes.
Meitenes tika sistas katru dienu. Tas nebija nekas neparasts.
Visapkārt viena liela baiļu un šausmu aura.
Newcastle jau tā bija traki, bet kad karš beidzās, mūs pārlika uz citu klosteri bāreņu patversmi - Carlisle, kur bija daudz trakāki un nežēlīgāki apstākļi.
Vienreiz man viss dubultojās, tad es noģību un pazaudēju samaņu uz trīs dienām.
Tā vietā, lai mani vestu pie ārsta, mūķenes mani turēja gultā un man visapkārt bija saliktas plastmasas pudeles ar verdošu ūdeni.
Viena no tām uzsprāga un applaucēja manu kāju, atstājot rētu uz mūžu.
Mēs bijām mazais melnais darba spēks.
Mēs darījām visus darbus - berzām grīdas, mazgājām veļu, tīrījām logus, berzām tualetes.
Vairākums mūķeņu bija īrietes. Viņas bija apmācītas būt mūķenes, bet ne apmācītas, kā apieties ar bērniem.
Daudzas no viņām bija jaunas un skaistas, un lai gan no sākuma pirmās nedēļas viņas bija jaukas un mīļas, viņas drīz vien palika tādas pašas, kā pārējās..
Vienīgais prieks bija ziemassvētkos, jo tad tika atļauta Ziemassvētku ballīte, diemžēl kuru es bieži izlaidu, jo biju tik sapriecājusies, ka no uztraukuma sāku vemt un man tika piespriests gultas režīms."
______________________________________________________________
BERYL HITCHEN
Berila, pašlaik 70 gadus veca, tika atstāta Nazaretes mājā kad viņai bija nepilni 2 gadi.
Viņa ir kurla un par savu hronisko astmu vaino Nazaretes māju, viņa joprojām par laikiem tur nespēj runāt mierīgi.
-:"Es atceros, ka mūķenes man patstāvīgi teica, ka esmu nešpetna un mana ģimene mani negribēja, tāpēc mani tur atstāja.
Mūķenes neticēja, ka es nedzirdu, ka esmu kurla.
Kad nevarēju saprast, ko viņas cenšas man pateikt, viņas domāja, ka esmu lecīga un speciāli izliekos, ka nedzirdu, tādējādi saņemot sitienus pa seju, tādējādi es vienmēr un visu laiku tiku iekaustīta un sista.
Tevi varēja tur piekaut par jebko!
Es atceros kad man lika sēdēt ledus aukstā vannā.
Es biju augšā līdz 05:00 rītā, beržot grīdas, mazgājot veļu.
Bija tikai darbs, darbs, darbs...
Katru dienu bija jāiet uz baznīcu.
Es biju gultā jau ap 19:00 vakarā un viņas katru reizi pārbaudīja, vai tu esi aizmidzis ar sakrustotām rokām. Ja ne, tu dabūji kārtējo kāvienu.
Visļaunākais, kas ar mani tur bija noticis, bija tad, kad mani ieslēdza mazā skapītī, un ļaunāku to padarīja tas, ka mūķenes pirms iestūķēja mani tur, pateica ka tur iekšā ir pele un es paliku nenormāli histēriska.
Līdz šai dienai dēļ tā es nespēju atrasties mazās telpās un guļu vienmēr ar ieslēgtu gaismiņu pa nakti.
Brīvdienas tika pavadītas citās Nazaretes mājās.
Es atceros, ka neviens no mums negribēja braukt prom no Nazaretes mājas Brekonā tāpēc, ka mūķenes tur bija tik labas un laipnas...
Kad es pametu Nazaretes māju Cardifā 18 gadu vecumā, man tika iedots mazs koferis ar gandrīz neko tajā iekšā un man tika parādītas durvis. Pat ne atvadu.
Pēc tam esmu mēģinājusi atņemt sev dzīvību pēc visām tām mokām, kuras man nācās pārciest.
Pavadīju 6 mēnešus slimnīcā ar nervu sabrukumu.
Tagad man ir 3 dēli un vīrs, tagad man ir jebkura mīkstā rotaļlieta kādu vēlos, vesela istaba pilna ar tām.
Dažreiz, kad es jūtos skumji, es ieeju istabā un samīļoju mīkstās mantiņas, noguļos zemē un atceros, ko ar mums darīja un kā pret mums izturējās un raudu..."
______________________________________________________________
Vera Willšīra nomira 2012.gada 3.decembrī, 89 gadu vecumā...
Ir ļoti daudz vēl šādu nelaimīgo pabērnu stāstu, esmu ļoti lielā sašutumā par to, cik nežēlīgas spēj būt mūķenes, lai gan man vienmēr licies, ka viņas ir laipni un mīļi cilvēki.
Jāpiebilst gan, ka daudzas no Nazaretas ēkām šodien jau ir nojauktas un tās,kas palikušas, tagad ir pārtaisītas par veco ļaužu pansionātiem.
Ja jums būs vēlēšanās un šim rakstam būs pietiekami daudz plusu, uztaisīšu otro daļu.
Paldies par jūsu uzmanību.
