Nežēlīgākie eksperimenti medicīnā34

1932. gadā U.S. Public Health Service inficē 400 nabadzīgus afroamerikāņu laukstrādniekus ar sifilisu. Valdība nevienu neinformē par šo eksperimentu un inficētos cilvēkus arī neārstē. Viņi tā vietā seko slimībais gaitai, simptomiem un attīstībai, lai varētu kārtīgi izpētīt saslimšanu ar sifilisu. Visi inficētie galu galā nomirst no sifilisa, bet viņu radinieki tā arī neuzzina, ka šie cilvēki tika inficēti speciāli un speciāli arī netika ārstēti. 

Česters Southams 1952. gadā dodas uz Ohai Štata Cietumu, kur vairākiem cietumniekiem ievada asinīs vēža šunas. 1963. gadā viņš to pašu izdara ar 22 veciem afroamerikāņiem, kuri atrodas vienā no Bruklinas hronisko slimību slimnīcām. Česters tā arī nepasaka šiem pacientiem, ko ievada. Tā vietā viņš vien nomurmina, ka tās ir "dažas šūnas", jo nevēlas nobiedēt pacientus. Čestera mērķis bija pētīt šo cilvēku imunoloģisko atbildes reakciju uz vēža šūnām. Ironiskā kārtā viņam ne tikai neatņem ārsta licenzi, bet gan ieceļ par Amerikas Vēža Asociācijas prezidentu.

1965. gadā vienā no Filadelfijas cietumiem ieslodzītie tiek pakļauti dioksīna iedarbībai. Dioksīns bija viena no toksiskākajām vielām, kuru izmantoja Agent Orange sastāvā, kas tika pielietos Vjetnamā. Pētot cietumnieku veselības stāvokli, atklājās, ka dioksīns ir sasodīti kancerogēna viela.

Par modernās ginekoloģijas tēvu uzskata J. Marionu Simsu, lai gan viņš ir ļoti pretrunīga vēstures figūra. Galvenokārt tādēļ, ka viņš veica eksperimentālas operācijas uz afroamerikāņu verdzenēm. Sims bija viens no pirmajiem, kurš sāka ķirurģiskā veidā operēt veziko-vaginālās fistulas (savienojums starp urīnpūsli un maksti). Un darīja viņš to bez anestēzijas, jo 1857. gadā to vēl plaši nelietoja. Turklāt Sims uzskatīja, ka operācija "nav tik sāpīga, lai izraisītu ciešanas". Taču ciešanas sievietēm bija lielas, jo ne vienmēr operācija izdevās. Sims arī nodarbojās ar mahinācijām, lai iegūtu sev vairāk afroamerikāņu verdzeņu, uz kurām eksperimentēt.

1940. gados ASV militāristi uzsāka savu bioloģisko ieroču testus. Lai to izdarītu viņi mierīgi mēdza uzpūst sinepju gāzi uz karavīru ādas vai likt to tiem ieelpot. Tas viss notika bez karavīru piekrišanas un jebkādas paskaidrošanas. Viņi tāpat testēja savu gāzmasku efektivitāti. Kādā veidā? Atgriežot dzīvē nacistu gāzes kameras, ieliekot tajos karavīrus ar dažādām gāzmaskām un palaižot visas iespējamās gāzes. Viena no tādām gāzēm bija luizīts. Šī gāze viegli gāja cauri drēbēm un pat gumijai. Kad tā saskārās ar ādu, tad izraisīja spēcīgas sāpes, pietūkumu un izsitumus. Gāzes ieelpošana parasti beidzās ar smagām sekām. 

Roberts Kornišs strādāja Kalifornijas Universitātē 1930. gados. Viņa galvenais izpētes mērķis bija atrast veidu kā atgriezt mirušos pie dzīvības. Lai to panāktu, viņš izmantoja līķus, kuriem injicēja adrenalīnu, antikoagulantus un citas vielas. Pēc tam vajadzēja līķus šūpot uz dēlīša, lai iedarbinātu asinsrites sistēmu. Līdzīgā veidā viņam izdevās atdzīvināt suni, kas šokēja visu valsti. Taču drīz vien viņu padzina no universitātes šo eksperimentu dēļ un viņš nolēma turpināt savu darbu mājās. No veca putekļsūcēja un radiatora viņš uzbūvēja sirds-plaušu aparātu un meklēja kādu, kas piekristu nomirt uz viņa virtuves galda, jo valsts cietumi atteicās izsniegt uz nāvi notiesāto līķus viņam. Par vienu tādu varēja kļūt cietumnieks Tomass Makmonigls. Kalifornijas štats aizliedza šo eksperimentu, jo baidījās, ka nāksies Tomasu palasit brīvībā, ja Kornišam izdosies viņu atgriezt pie dzīvības.

Kamēr notika atombumbu izmēģinājumi, ASV arī vēlējās uzzināt, kādu efektu šie sprādziens atstātu uz cilvēkiem, kas neatrastos sprādziena epicentrā. Manhetenas projekta laikā tika palaists arī slepens eksperiments, kura laikā plutoniju injicēja 18 pacientiem. Project Oak Ridge laikā  plutoniju injicēja vairākiem karavīriem, kā arī trim Čikāgas limnīcas pacientiem. Šie pacienti nemaz nezināja, kādu eksperimentu uz viņiem veic. No visiem 18 pacientiem, kurus šifrēja zem noteiktiem kodu numuriem, tikai 5 izdzīvoja ilgāk par 20 gadiem. Tikuši galā ar plutoniju, viņi ķērās klāt urānam. 1946. un 1947. gadā dakteris Viljams Svīts urānu injicēja 11 pacientiem Masačustetsas slimnīcā. Šī projekta autors bija arī Manhetenas projekta līdzautors. Šo uzdevumu viņš saņēma no valdības. 

Slepenā operācija ar nosaukumu Midnight Climax bija viens no traģikomiskākajiem eksperimentiem vēsturē. Un ne tikai sava nosaukuma dēļ. Tā mērķis bija noskaidrot LSD ietekmi uz indivīdiem, kuri nenojauš, ka ir saņēmuši LSD. Kurš gan cits tādus eksperimentus varētu veikt, ja ne CIP. Viņi uzbūvēja vairākas ēkas Ņujorkā un Sanfrancisko. Šīs ēkas kļuva par bordeļiem, kur CIP algotas prostitūtes aicināja savus klientus. Seksa vietā viņas slepus ievadīja saviem "upuriem" LSD vai dažkārt kopā smēķēja marihuānu. Visu eksperimenta gaitu novēroja cilvēki aiz stikla sienas. Vēlak visi atzina, ka tā bija viena no sasodīti jautrākajām slepenajām operācijās CIP vēsturē.