Visos laikos ir bijusi cīņa par varu . Šajā cīņā tiek izmantotas dažādas metodes, arī tādas pavisam radikālas metodes kā slepkavības. Atentāti pret ietekmīgām valsts amatpersonām vai sabiedriskajiem darbiniekiem parasti tiek veikti ar ideoloģisku vai politisku pamatojumu. Daži arī izdodas, bet šoreiz par tiem ,kuri beidzās ne tā kā iecerēts.
http://www.spoki.lv/vesture/Nesekmigie-atentati-I/390434">Sākums
Feministes atriebība
Bet uzbrukumi nenotika tikai politiķiem. Arī māksliniekiem. Tā 1968.gada 3.jūnijā notika ar kulta mākslinieku Andy Warhol ( Andrew Warhola Jr). Iepriekšējā dienā rakstniece- feministe Valerie Solana bija griezusies pie Vorhola, lai tiktu atgriezts viņam nosūtītais manuskripts. Bet atbildes nebija. Tas Solanu tā sadusmoja, ka viņa nolēma rīkoties- sagaidījusi mākslinieku studijas vestibilā, viņa raidīja 3 lodes tieši viņam krūtīs. Tika arī mākslas kritiķim Mario Amaya, kurš ieguva tikai nelielu traumu un pēc apskates slimnīcā tika atlaists uz mājām. Vorholam paveicās mazāk; ķirurgiem nācās atvērt krūšu kurvi un veikt tiešo sirds masāžu. Bet izdzīvoja. Bet visu savu atlikušo dzīvi viņš cieta fiziskas sāpes un bija spiests nēsāt korseti. Dienu pēc šaušanas Solana pati pieteicās policijā. Skaidrojot savu rīcību, viņa teica ‘’Viņam bija pārāk liela kontrole pār manu dzīvi’’. Šo šaušanu pēc divām dienām jau aizmirsa, jo visu pasauli pāršalca ziņa par Kenedija slepkavību.
Leonīda Brežņeva veiksme
1969.gada 22.janvārī daudz netrūka, ka atentātu pret Leonīdu Brežņevu- PSKPCK ģenerālsekretāru parādītu tiešraidē . Centrālā televīzija rādīja tiešraidi, kā maskavieši sveic kosmisko kuģu ‘’Sojuz-4’’ un ‘’Sojuz-5’’ ekipāžas, kuras lidostā sagaidīja pats Brežņevs, un visi kopā devās uz Kremli. Tur bija paredzēts svinīgs sarīkojums. Kad auto pietuvojās Kremlim, reportāža tika pārtraukta un atjaunota tikai pēc stundas. Kas tad šīs stundas laikā notika.....Pie Kremļa vārtiem sagaidītāju pulkā, no tēvoča ‘’aizņēmies’’miliča formu un savā armijas daļā ‘’aizņēmies’’ ieročus, valsts vadītāju gaidīja jaunākais leitnants Viktors Iļjins. Palaižot garām pirmo auto, viņš izlēca priekšā otrajai un atklāja uguni. Līdz miliči un čekisti saslēdza viņu rokudzelžos, viņs paguva izšaut astoņas reizes. Tika nogalināts šoferis un rikošetā ievainots pavadošais motociklists. Galu galā izrādījās, ka Brežņeva nemaz šajā automašīnā nebija. Iļjinam uzrādīja apsūdzību par teroristiska akta mēģinājumu, tomēr lieta līdz tiesai nenonāca. Padomju Savienībā nevarēja būt terorisms, tāpēc īsti padomju garā viņš tika atzīts par ‘’garīgi nepieskaitāmu’’ un ievietots psihiatriskajā slimnīcā, kur pavadīja gandrīz 20 gadus. Un tikai ‘’perestroikas’’ gados tika atbrīvots.
Uzbrukums pāvestam Jānim Pāvilam II
Pāvests Jānis Pāvils II mēdza tikties ar cilvēkiem bez apsardzes. Un tā 1981.gada 13.maijā , kad katoļu baznīcas vadītājs savā kabrioletā lēni pārvietojās cauri ļaužu koridoram Svētā Pētera laukumā, negaidīti nogranda vairāki šāvieni. Pāvests sabruka sava sekretāra rokās. Kaut arī šāvieni bija veikti tiešā tēmējumā un no neliela attāluma, dzīvībai svarīgie orgāni nebija skarti un pēc operācijas pāvests atveseļojās. Bet šāvējs izrādījās 23 gadus vecais turks Mehmets Ali Agdža. Neilgi pirms ierašanās Romā viņš bija izbēdzis no cietuma Turcijā, kur izcieta sodu par kādas Stambulas avīzes redaktora slepkavību un bankas aplaupīšanu. Agdža paziņoja, ka pāvests ir pelnījis nāvi, jo ir viens no Rietumu imperiālisma simboliem, turklāt iecerējis vizīti Turcijā. 2000.gadā Agdža pēc pāvesta lūguma tika apžēlots un deportēts uz dzimteni. Tur viņu sagaidīja jauns ieslodzījums par agrāk pastrādātiem noziegumiem. 2010.gadā, pēc 29 nebrīvē pavadītiem gadiem beidzot nokļuvis brīvībā, Agdža pasludināja sevi par mūžīgo Jēzu Kristu un paziņoja, ka pasaulešajā gadsimtā ies bojā. Psihiskā veselība acīmredzami krietni cietusi ieslodzījumā pavadītajos gados.
Nošaut Reiganu un kļūt slavenam
70.gadu beigās pavisam parasts amerikāņu puisis Džons Hinklijs, pēc filmas ‘’Taksists’’ noskatīšanās, samīlējās aktrisē Džodijā Fosterē. Tā bija nelaimīga mīlestība, jo aktrise puiša jūtām neatbildēja. Un puisis nolēma kļūt slavens, pastrādājot gadsimta noziegumu. 1981.gada 30.martā ASV prezidents Ronalds Reigans uzstājās ar runu Arodbiedrības federācijas kongresā Vašingtonā, kas notika viesnīcas ‘’Hilton’’ konferenču zālē. Pēc uzstāšanās ejot uz savu auto, prezidents sveicinājās ar cilvēkiem. Tad arī bija Hinklija ‘’zvaigžņu stunda’’. Viņš izsaucas-‘’Prezidenta kungs!’’, Reigans pagriežas un puisis raida sešus šāvienus, ievainojot gan Baltā nama preses sekretāru, policijas virsnieku un apsardzes darbinieku. Viena, rikošetā no mašīnas, trāpīja arī Reiganam, aizskarot ribu un iestrēgstot plaušās pāris centimetru no sirds. Ievainots, bet ne nāvējoši. Hinklijam uzrādīja apsūdzību par prezidenta slepkavības mēģinājumu. Medicīnas eksperti puisi atzina par nepieskaitāmu un viņš savu dzīvi pavadīs Svētās Elizabetes klīnikā.
Apšaude pie Lielbritānijas karalienes
Ne jau tikai amerikāņu jaunieši alkst dīvaina slavas. Tādi atrodas arī Lielbritānijā. Tāds bija arī 17 gadus vecais Folkstounas iedzīvotājs Markuss Sārdžents. Viss norisinājās 1981.gada 13.jūnjā. Atzīmējot valsts nacionālos svētkus, pie Bekingemas pils notika parāde, kuras priekšā izjāja karaliene zirga mugurā. Tad nogranda vairāki šāvieni....Tos raidīja Sārdžents no starta pistoles. Karalienei tikai ar grūtībām izdevās noturēties sedlos. Pēc aizturēšanas puisis paskaidro, ka gribējis tikai pievērst sev uzmanību un kļūt slavens. Kā iedvesma šādai rīcībai kalpojusi Džona Lenona slepkavība, kā arī atentāti pret ASV prezidentu Ronaldu Reiganu un pāvestu Jāni Pāvilu II. Sārdžentu izmeklēja psihiatri, bet nekādas novirzes neatklāja. Viņš tika tiesāts par valsts nodevību. No piespriestajiem pieciem gadiem puisis nosēdēja vien trīs un iznākot no cietuma mainīja uzvārdu un sāka jaunu dzīvi. Popularitāte var būt arī ļoti apgrūtinoša.
Sprādziens Tečeres guļamistabā
Arī atentāts pret Lielbritānijas premjerministri cieta neveiksmi. Mārgareta Tečere bija ļoti principiāla, pat ietiepīga amatpersona. Ne velti viņu dēvēja par ‘’dzelzs lēdiju’. Viņu necieta ne PSRS vadības vīri, ne Īrijas separātisti. 1984.gada oktobrī pēc kārtējā savas partijas kongresa Braitonā, Tečere un viņas kabineta locekļi iekārtojas viesnīcā ‘’Grand Hotel’’. Naktī viesnīcā nogrand sprādziens. Kad ieradās ugunsdzēsēji un policisti, tie pirmām kārtām steidzās uz premjerministres apartamentiem. Tur bija iebrukuši griesti un izbirušas logu rūtis, bet pati Tečere nebija cietusi. Kad viņa tika izvesta no viesnīcas tā mierīgi saka; ‘’Labi zināju, ka tādas lietas notiek, bet nekad neticēju, ka tas notiks ar mani.’’ Cieta daudzi viesnīcas viesi, to vidū arī Nodarbinātības ministrs ar sievu. Ugunsdzēsēji viņus no drupām izvilka tikai pēc četru stundu darba. Politiķis drīz vien izveseļojās, bet viņa sieva palika invalīde uz mūžu. Neviens nešaubījās, ka šis ir Īru republikāņu armijas ‘’roku darbs’’. To līderis O’Neips neslēpa, ka viņu mērķis bija Tečeres likvidēšana. ‘’Šoreiz mums vienkārši nepaveicās’’- tā viņš komentēja šo notikumu.
Ar bisi pret Gorbačovu
Ļeņingradas ( Sanktpēterburgas) iedzīvotājs Aleksandrs Šmonovs uzskatīja, ka Gorbačovs ir atteicies no reformām un vēlas saglabāt totalitāru režīmu un tāpēc viņu ienīda. Ienīda tik ļoti, ka nolēma viņu nogalināt. 1990.gada 7.novembrī viņš apbruņojies ar apgrieztu bisi ieradās Sarkanajā laukumā, iejuka demonstrantu ( tur notika Oktobra revolūcijai veltītā ikgadējā demonstrācija) vidū un tuvojās mauzolejam. Tur demonstrantus sveica arī Gorbačovs. Kad līdz mērķim bija palikuši vairs tikai pāris desmiti metru, viņš izrāva bisi un tēmēja Gorbačovam galvā. Šmonovs nepanīja vien to, ka līdzās viņam ir milicis. Un kad vīrietis nospieda gaili milicis noreaģēja zibenīgi un uzsita viņam pa elkoni. Šī kustība izrādījās liktenīga. Pirmā lode uzšāvās gaisā, bet otrā ietriecās universālveikala mūra sienā. Uzbrucēju psihiatri atzina par nepieskaitāmu un četrus gadus pavadīja psihiatriskajā slimnīcā. Rezultātā sieva viņu pameta, meita mainīja uzvārdu, bet Šmonovs pats apgalvo, ka nožēlo vien to, ka nav trāpījis Gorbačovam.
Dikti patika raksts! Izlasīšu arī 1o daļu! Pēc pieredzes teikšu - spokiem bišķi par smagu un "neinteresantu". Es jau gribētu redzēt vēl daļas! Tiešām paldies par ūber kruto nakts lasāmvielu!
