Neatklātie noziegumi: Stephanie Crowe lieta (TURPINĀJUMS)1

Špitza atskaiti par to, ka brūces, kas atrastas uz meitenes ķermeņa ir atbilstošas neparastajam ķīniešu nazim, zēnu advokāte Ertridža apstrīdēja iesaistot lietā savu ekspertu no Kalifornijas universitātes tiesu medicīnas fakultātes profesoru Džonu Tortonu, kura verdikts bija, ka nazis, kas līdz šim uzskatīts par slepkavības ieroci nav Špitza norādītais. Savus vārdus viņš apstiprināja ar fotogrāfijām no Stefānijas līķa autopsijas, kur bija skaidri redzams, ka divas no deviņām dūrienu brūcēm ir šī naža asmeņa maksimālā garuma dziļumā, bet apkārt dūrienam nav tipisku nospiedumu no naža roktura. Tiesas laikā Tortons veica demonstrāciju, lai pierādītu savu taisnību.

Lai apstrīdētu pierādījumu par to, ka slepkavībā piedalījās vismaz 2 cilvēki, Ērtridža veica ekspertīzi privātajā kriminaloģijas labaratorijā, kas atradās Miniapolisā. Viņi veica savu eksperimentu, kura laikā noskaidroja, ka arī viens cilvēks varēja nogalināt meiteni. Tiesas laikā Ērtridža veica demonstrāciju palūdzot savai audžu meitai, kura bija viena vecuma ar bojāgājušo meiteni un līdzīgas miesas būves. Pie meitenes drēbēm bija piestiprināti maisiņi ar krāsu, kas imitēja asinis. Pati Ērtridža demonstrācijas laikā parādija kā viņa nodur meiteni. Skats, kas pavērās demosntrācijas laikā atstāja ļoti lielu iespaidu uz visiem, kas atradās tiesas sēdē. 

Fantastiskais stāsts, kuru uzrakstīja Maikls, bija rakstīts kopā ar Šerolu, Maikla māti. Kā izrādijas stāsts tika publicēts skolas avīzē un stāsta beigās zēns nenogalina savu māsu. 

Pierādījums par to, ka zēns nevarēja nepamanīt meitenes līķi bija apstrīdēts ar faktu, ka zēnam stipri sāpēja galva, no kā viņš arī pamodās. Pusaizmigušā stāvoklī viņš aizgāja līdz virtuvei un uzreiz devās atpakaļ uz gultu. 

Uzraksts, kas tika atrasts Stefānijas istabā izskrāpēts uz palodzes nebija ekspertīzēs pārbaudīts un varēja piederēt jebkuram. Tāpēc šo pierādījumu pat nevar par tādu uzskatīt. 

1998.gada decembrī abas puses atkal satikās tiesā, lai vienotos vai tiesnesim ir jāņem vērā pratināšanas laikā "izvilktās" vainas atzīšanas no zēniem. Tiesas laikā tika demontrēti pratināšanas laikā uzņemtie videometeriāli, kur bija skaidri redzams, ka uz zēniem bija veikt spiediens no izmeklētāju puses. 1998.gada 17.decembrī tiesnesis Tompsons pieņēma lēmumu un iznesa tiesas spriedumu neņemt vērā zēnu atzīšanos slepkavībā, kas bija lielākais trieciens pa apsūdzētāju pusi. Izmeklētāju galvenais pierādījums turpmāk netiks ņemts vērā, kas nozīmē to, ka viņiem vairs nav nekādas iespējas iesēdināt jaunās slepkavas. 

1999.gada 25.februārī tiesas lieta par Stefānijas Krovas slepkavību tika izbeigta attaisnojot visus zēnus. Kā vainīgo Stefānijas slepkavībā aiztur Ričardu Tuitu, kas klauvējās Krovu mājas durvīs naktī, kad meitene tika nogalināta. Tuits bija vairākkārt aizturēts pirms tam. Komupā Tuitu bija aizturējuši par 25 noziegumiem, kas sevī ietvēra gan mašīnu zādzības, gan ielauzšanās citu privātīpašumos, gan vandālisms, gan narkotisko vielu lietošanu un izplatīšanu. 1993.gadā Tuits uzbruka kādam cilvēkam ar nazi, vairākkārt to ievianojot. 3 nedēļas pēc Stefānijas nāves Tuitu kārtējo reizi aizturēja par uzmākšanos 2 meitenēm, kuras bija 12 un 13 gadus vecas, Eskondido. Viņš sekoja viņām no autobusu pieturas un stāstija, cik ļoti grib nodarboties ar seksu ar Treisiju. Tas ļoti izbiedēja meitenes. 1998.gada marta vidū Tuitu arestēja par laupīšanas mēģinājumu un iesēdināja uz 3 gadiem cietumā. 

Eds Bleiks, kriminalogs no Ziemeļ-Kalifornijas, kuru bija nolīguši gan izmeklētaju puse, gan zēnu advokāti, veica atkārtotas DNS analīzes uz Tuita lietām un noskaidroja, ka uz sarkanā Tuita džempera 3 dažādās vietās atradās Stefānijas asinis. Tas automātiski kļuva par Tuita vainas pierādījumu. 

Izmeklētāju versija par to, kas notika 1998.gada 21.janvara naktī: Katram no trīs zēniem bija sava loma Stefānijas slepkavībā. Māsas slepkavībā Maiks bija motīvs. Visu savu dzīvi Maikls vienmēr bija otrajā plānā, visu uzmanību sev pievērsa māsas. Īpašu greizsirdību Maikls izjuta pret Stefāniju. Viņš auga un auga viņa agresija ar dusmām. Aarons Hauzers, pēc izmeklētāju kosultējošā psihologa versijas, ir sociopāts. Psihologs viņu salīdzināja ar Čārlzu Mensonu. Aarons Houzers bija visbīstamākais no visas trijotnes-nežēlīgs, aukstsirdīgs un ļoti gudrs, cilvēks, kurš sevi uzskatīja par labāku kā citi, viltīgs un bailes uzdzenošs, kurš spēj paredzēt vairākus soļus uz priekšu, viņš gribēja pārbaudīt sevi, savas spējas apmānīt visus un paveikt to, ko, viņaprāt, var paveikt tikai stipri un drosmīgi cilvēki. Aarons bija stratēģis un manipulātors, viņš kļuva par trijotnes psiholoģisko atbalstu un tieši viņš bija tas, kas iedvesmoja Maiklu uz māsa slepkavību. Džošua Tredvejs vairākkārt savas pratināšanas laikā atzīmēja, ka Aarons ir slims cilvēks, kuram patīk agresija un vardarbība, pie tam, viņš ir fiziski stiprs. Aarons Hauzers bija ierocis. Slepkavības naktī tieši viņš kontrolēja notiekošo.  Pratināšanas laikā Džošua atzinās, ka ļoti baidijās Aaronu. Šajā lietā Džošua vienkārši darīja to, ko viņam teica. Viņš bija baiļu vadīts. Viss, kas Džošua bija jādara slepkavības naktī, tas bija sekot līdzi tam, lai kāds nepamostās un dot signālu, ja kaut kas notiek ārpus istabas. Viņš neko neredzēja un nedzirdēja, viņš tikai zināja, ko plāno izdarīt viņa draugi un līdz pēdējam brīdim neticēja, ka viss notiek pa īstam. To apstiprina viņa reakcija, kad viņš saņēma zvanu no Maikla ar ziņām par to, ka Stefānija ir mirusi.    Apmēram, 23:00 Džošua izlavijās ārā no savas mājas un devās uz Aarona Hauzera māju. Ceļu līdz Maikla Krova mājai draugi mēroja kopā. Zinot par to, kas viņus gaida Džošua atradās nemiera stāvoklī, bet vadījās pēc Aarona norādījumiem, jo baidījās no viņa. Tiklīdz draugi bija atnākuši līdz Krovu ģimenes mājai, zēns viņus ielaida iekšā mājā. Pēc kā Maikls un Aarons pazuda uz pusstundu Stefānijas istabā. Visu šo laiku Džošua pavadīja virtuvē. Pēc tam kā draugi izgāja no Stefānijas istabas, viņi atvadijās no Džošua un viņš devās mājās un, visticamāk, ka par meitenes nāvi uzzināja tikai no telefonsarunas ar Maiklu, kas pazvanīja no policijas iecirkņa.  Pirmais istabā iegāja Maikls, iespējams, ka viņi sarunājās. Maikls uzmeta virsū māsai segu un stirpri azispieda muti, lai kliedzinu skaņas nebūtu dzirdamas. Iespējams, ka Stefānija stipri nepretojās, jo domāja, ka tā ir kārtēja spēle, jo brālis ar māsu ne reizi vien ir joka formā cīkstējušies. Pēc tam Maikls uzgulās ar visu svaru virsū māsai, pārbaudot vai viņš tiks galā un vai kaut kas būs dzirdams. Gadījumā, ja viņš netiks galā, viņš varēja atlaist Stefāniju un nebaidīties, ka māsai brāļa uzvedība liekās aizdomīga, jo zināja, ka šādā gadījumā viņa to uztvertu kā spēli. Saprotot, ka viņš tiek galā, Maikls padeva ziņu Aaronam, kurš istabā iegāja ar nazi un iedeva to Maiklam. Abi zēni ar visu savu svaru uzgulās uz meitenes un Maikls sāka savu darbu. Viņu pārņēma nežēlība un viņš dūra ar visu spēku meitenes ķermenī. Savos liecinājumos viņš norāda, ka sadūra māsu trīs reizes, tāpēc ir ļoti iespējams, ka visus dūrienus, kas ir zemāk, veica Aarons, bet ar citu nazi, kas atškiras ar asmeni un tas var būt no iemesliem, kāpēc izmeklētājiem radās strīdīgs jautājums par slepkavības ieroci.  Kad meitenei iestājās bezsamaņa, viņi padomāja, ka viņa ir mirusi, tāpēc nolīda no viņas ķermeņa, mierīgi izgāja no istabas, novilka visas drēbes, cimdus un bahilas. Aarons paņēma lietas līdzi un izkļuva no mājas tieši tādā pašā veidā kā iekļuva. Uz mirkli Stefānija atjedzās un viss uz ko viņai pietika spēka bija tikt līdz isatbas durvīm vai arī ieraugot asins pēdas uz zemes, zēni izlēma meiteni novilkt no gultas, tādā veidā masķējot pierādījuma pēdas. Asinis uz durvīm neatstāja Stefānija, bet gan zēni, kad pieskārās tām ar asiņainiem cimdiem.  Bet tas ir tikai pieņēmums un kas notika pa īstam nezin ne viens, izņemot slepkavu, kas 1998.gada naktī no 20.janvāra uz 21.janvāri izbeidza 12 gadīgas Stefānijas Krovas dzīvi.        Paldies, ka izlasīji šo rakstu!