Neatklātie noziegumi: Stephanie Crowe lieta5

1998.gada 21.janvāra rītā Stefānijas vecmamma pamodās no modinātāja skaņas, kas jau vairākas minūtes skanēja bez apstājas. Džudita izlēma nedaudz nogaidīt un ļaut meitenei pašai izslēgt modinātāju, jo pieļāva domu, ka Stefānija vienkārši pārāk cieši guļ un vēl nav sadzirdējusi modinātāja zvanu. Pēc dažām minūtēm nekas nemainījās un Džudita nolēma iet pati pamodināt Stefāniju, lai viņa nenokavē stundu sākumu. Meitenes vecmamma nebija gatava tam, ko viņa ieraudzīja. 

Caur nedaudz pieatvērtu durvju šķirbu Džudita ieraudzīja mazmeitu guļam uz grīdas starp gultu un durvīm ar seju uz leju un apsmērējušos ar dubļiem, kā viņai sķita. Vecmamma iekliedzās no nesaprašanas un metās klāt pie meitenes ķermeņa, cenšoties viņu pārgriezt, lai saprastu, kas ir noticis un kāpēc meitene ir tā nosmērējusies. Pirmais uz sievas māts kliedzineiem noreaģēja Stefānijas tēvs Stīvs un tiklīdz viņš ietraucās meitas istabā un izrāva meitenes ķermeni no Džuditas rokām viņš saprata, ka tie nav dubļi, kas ir nosmērēti pa visu meitenes ķermeni, bet gan asins pēdas un, ka viņa meita jau sen ir mirusi. 

Meitene gulēja uz savas grīdas drēbēs kurās staigāja iepriekšējā dienā, kas tēvam likās dīvaini, jo iepriekšējās dienas vakarā, ap 22:00, meietene novēlēja vecākiem un vecmāmiņai, kas sēdēja dzīvojamajā istabā un skatījas televizoru, labu nakti un devās gulēt, taču kaut kas dīvains notika ar meiteni viņas pašas mājā laika posmā no 20.janvāra 22:00 un 21.janvara 6:30. 

Uz izsaukumu atbrukušie paramediķi konstatēja meitenes nāvi un apstirpināja vecāku lielākās bailes-viņu bērns bija miris vardarbīgā nāvē. Uz maitenes ķermeņa bija novērojami 9 naža brūces. Ģimene vēl nevarēja iedomāties, kas viņus gaida. ŠĪ krimināllieta iegāja ASV kriminaloģijas vēsturē kā zem policijas spiediena nevainīgs cilvēks atdzīstās noziegumā, ko viņš nav veicis.

Priekš mazas pilsētiņas kā Eskondito, kuras iedzīvotāju skaists uz notikuma brīdi bija, apmēram, 12 000, šī 12 gadīgās meitenītes slepkavība pašas mājā, kamēr visi mājinieki guļ, raisīja lielu rezonansu sabiedrībā. 

Atklāt sarežģītās slepkavības notikumus un vainīgo bija norīkots izmeklētājs ar 23 gadu pieredzi Ralfs Kleitors, kas sākumā speciālizējās noziegumos, kas saistīti ar nepaligadīgām personām, bet pēc tam pārgāja uz slepkavību izmeklēšanu. 1998.gada 21.janvāra rītā, stundu pēc līķa atrašanas, Kleitors bija ieradies notikuma vietā. Pārliecinoties, ka policisti strādā nozieguma vietā, pirmā lieta, ko viņš vēlējās pārbaudīt bija isepejamība svešam cilvēkam nepamanītam iekļūt mājās. 

Kā pirmo objektu izmeklētājs apskatījas logu, kas atradās meitenes istabā. Lai gan tas bija nedaudz pieatvērts, nekādu ielauzšanās pēdu nebija. No ārpuses logs bija nedaudz apputējis ar putekļiem un dažās vietās pat bija redzami zirnekļu tīkli un miruši kukaiņi tajos, kas nozīmē to, ka ja ļaunprātis tiktu mājās caur meites isatbas logu, viņš būtu atstājis savas pēdas uz palodzes un grīdas, bet palodze bija pilnīgi tīra no iekšpuses un grīda zem tās arī. Izmeklētājam izdevās noskaidrot, ka slepkavības naktī arī bīdāmās stikla durvis ar žalūzijām uz tām, kas atradās vecāku istabā, nebija aizslēgtas, taču iespēja, ka slepkava iezagās mājās pa šīm durvīm ir ļoti maza, jo tieši metra attālumā no šīm durvīm atradās Stefānijas vecāku gulta. Kleitors izskatija visus logus un durvis mājās, lai pārliecinātos, ka citas iespējas slepkavai tikt iekšā nozieguma naktī nebija. Jau tajā brīdī izmeklētājam Kleitoram parādijās sajūta, ka šī nav vienkārša lieta un ka tā kļūs bēdīgi slavena, un skandaloza, jo visas pazīmes norādija uz to, ka mazās meitenītes nāvē ir iesaistīts kāds no ģiemenes locekļiem. Intuīcija izmeklētāju nepievīla. Pēc šīs lietas viņš zaudēja savu ietekmību un reputāciju.

Parunājot ar meitenes vecākiem izmeklētājs uzzināja, ka slepkavības naktī, kāds klauvēja pie viņu mājas durvīm, taču, par cik, viņi nevienu negaidīja, durvis viņi neatvēra. Savādāk nakts pagāja mierīgi, kā arī visas citas naktis līdz šim un neviens no pieciem cilvēkiem, kas notikuma brīdī atradās mājās nedzirdēja neko neparastu vai aizdomīgu. Pat brālis Maikls, kura istaba atradās tieši pretī meitenes istabai, nedzirdēja neko neparastu. Izmeklētājs pievērsa lielu uzmanību ģimenes reakcijai un uzvedībai, jo uzskatīja, ka tieši viens no ģiemenes locekļiem ir vainīgs 12 gadīgās meitenītes nāvē. Viņš bija pārliecināts, ka arī citi viņa kolēģi atbalstīs viņa versiju, kas arī izrādijās taisnība. Pirmie aizdomās turamie izrādijās meitenītes tēvs Stīvs un brālis Maikls.  

Izmeklētājs sāka pratināšanu ģiemenes vidū, kuras laikā ģiemeni bija aizliegts kontaktēties savā sarpā, viņam bija jāuzzin vai tēvs nevarēja seksuāli izmantot Stefāniju. Viņš uzdeva ģimenes locekļiem dažādus jautājumus un uzmanīgi vēroja viņu reakcijas un uzvedību. Gan tēvs, gan māte, gan jaunākā meita izrādija nesamākslotas emocijas. Kleitora aizdomas attiecībā par seksuālu vardarbību pret Stefāniju no tēva puses neapstiprinājās. Izmeklētājam radās aizdomas attiecībā pret Maiklu, jo viņa uzvedība bija dīvaina un neatbilstoša tam, kā uzvedās cilvēki, kad pazaudē tuvu radinieku. Kamēr pārējie ģimenes locekļi centās būt maksimāli tuvu viens otram un meklēja atblastu viens otrā, Maikls sēdēja nomaļus no visiem un spēlēja video spēles, kā arī viņš neizrādija nekādas pārdzīvojuma emocijas par notikušo traģēdiju. Sarunā ar Kleitoru Maikls pastāstija, ka apmēram 4:30 no rīta slepkavības naktī viņš pamodās no stiprām galvassāpēm, aizgāja uz virtuvi, lai izdzertu zāles un aizgāja gulēt tālāk. Viņš arī noliedza to faktu, ka būtu redzējis māsa līķi caur durvju spraugu, neskatoties uz to, ka viņas istabas durvis bija pretī viņa istabai. Izmeklētājam šī versija likās aizdomīga. 

1998.gada 21.janvarī Kleitoram jau bija atļaujas orderis uz mājas izmeklēšanu, kas deva viņam iespēju pie izmeklēšanas piesaistīt profesionāļus, kas pārbaudītu katru mājas stūrīti un puteklīti. Vairāas dienas pēc kārtas, strādājot pat pa 15 stundām dienā, eksperti "izķemmēja" katru 167 kvadrātmetru lielo mājas centimetru, lai iegūtu pēc iespējas vairāk pierādījumus un ātrāk atrastu vainīgo. Eksperti rūpīgi izskatija katra ģiemenes locekļa drēbes, visas pieejamās bildes, videofailus, istabas, noņema vairākus pirkstu un roku nospiedumus, tika pārbaudīti ienākošie un izejošie zvani no Krovu ģimenes mājas telefona. 

Sākotnēji tika noskaidrots, ka meitenei uzbruka, kad viņa sēdēja vai gulēja savā gultā, par to liecināja lieli asins traipi uz meitenes gultas veļas, taču izmeklētājiem likās interesanti tas, ka ne uz meitenes līķa, ne apkārtējiem priekšmetiem nebija redzamas cīņas pazīmes, taču meitenes labajā rokā atrada dūrē saspiestus un izrautus kāda cilvēka matus, kas uz pirmā acu skatiena bija līdzīgi Maikla matu krāsai. 

Pēc ekspertu viedokļa, neskatoties uz to, ka meiteni bija vairāki naža dūrini, kakla rajonā un asins plūsma bija ļoti liela, meitenes balssaites nebija aizskartas, kas liecināja par to, ka viņa varēja saukt palīgā, bet nezināmā kārtā neviens šos saucienus pēc palīdzības nebija dzirdējis. 

Atrastā līķa pozīcija liecināja par to, ka meitene ar pēdējiem spēkiem centās izkļūt no istbas. Meitenes ķermenis gulēja uz labā sāna, bet viņas galva bija pavērsta uz leju, meitenes galva traucēja durvīm pilnībā aizvērties, kas nozīmē to, ka brīdī, kad Maikls naktī bija pamodies un gāja uz virtuvi, viņš nevarēja nepamanīt māsas ķermeni, kas guļ uz grīdas pa durvju spraugu, taču Maikls neatzinās, ka būtu kaut ko redzējis un turējās pie savas versijas. Vēl izmeklētāji meitenes istabā atrada segu, kurā bija daži iegriezumi ar nazi, viens no meitenes kumoda plauktiem bija izvilkts pilnībā un sāvēja pie gultas, uz palodzes bija izskrāpēti divi vārdi "kill kill", savādāk meitenes istaba izskatījās pilnīgi parasti.