Napoleons Bonaparts ir dzimis 1769. Gada 15. Augustā Ajaccio pilsētā, Korsikā. Viņš piedzima trūcīgā ģimenē – tēvs bija advokāts Karls Bonaparts, bet māte – Letīcija Ramorino.
Napoleons bija īsa auguma, nepacietīgs, satraukts, godkārīgs, inteliģents, viņš mīlēja dzert kafiju un pīpēt tabaku. Viņš bija otrais dēls Korsikas advokātu ģimenē. Zēnam ļoti labi padevās matemātika un dabaszinātne. Pabeidzot skolu 1889. gadā Napoleons tiek uzņemts karaskolā Parīzē. Dažus gadus vēlāk kad Napoleonam ir divdesmit gadi viņš kļūst par revolūcijas piekritēju. Vēlāk kļūst par Francijas karaspēka vadoni. Napoleons tuvinājās karavīriem cenzdamies atcerēties viņu vārdus un runāties ar viņiem. Viņam bija pārsteidzoša atmiņa un viņš bija karavadoņa ģēnijs. Savus pirmos panākumus ieguvis komandējot franču armijas pulku kur uzbruka angļu no jūras puses. Šajos daudzajos karagājienos Bonaparts guva daudz uzvaru, bet arī daudz sakāvju. Atgriežoties viņš no viena karagājiena viņu sagaidīja kā varoni, jo viņš bija noslēdzis mieru ar Austriju. Pēc karagājiena uz Krieviju Napoleons domāja, ka vajag saņemt varu savās rokās. Sākoties Francijas apvērsumam jau Napoleons kļūst par konsulu. Vēlāk tauta viņu ieceļ par konsulu uz mūžu. Nākot Napoleonam pie varas viņa vara pieauga. 1804. Gadā Napoleons pats sevi pasludina par Francijas imperatoru. Tad Franciju pārvaldīja nabadzīgs advokātu dēls no Korsikas.. Napoleona laikā attīstījās rūpniecība un sakārtojās nodokļu sistēma. Napoleons izveidoja vairākus kodeksus (kriminālkodeksu un civilkodeksu) un liek pamatus tagadējiem Eiropas kodeksiem. Izveido Francijas banku un nomaina valūtu. Pārmaina izglītību un izveido četru pakāpju skolu. Veicina lauksaimniecības attīstību un iekšējo tirgus attīstību.
Monarhijas atjaunošana Francijā un Naloleona I laikmeta sākums
Pēc neveiksmīgā Ēģiptes karagājiena 1799. gada oktobrī N. Bonaparts pameta karaspēku Ēģiptē un atgriezās Parīzē, kur brieda opozīcija Direktorijas režīmam. N. Bonaparts šķita īstā persona, kas spētu glābt valsti no sabrukuma.
1799. gada 9. novembrī notika apvērsums – 18. brimēra valsts apvērsums. (Brimēra ir mēneša nosaukums, kurā tas notika.) To vadīja ģenerālis Napoleons Bonaparts. Ar ieganstu, ka situācija ir nedroša, Nacionālā konventa locekļus izsūtīja no Parīzes. Tad tie tika piespiesti pasludināt konstitūciju par spēkā neesošu un varu nodot trim konsuliem. Tautas nobalsošanā tika pieņemta jauna konstitūcija.
1799. gadā par Francijas Republikas pirmo konsulu kļuva Napoleons Bonaparts. Viņš pasludināja, ka revolūcija ir beigusies. Francijā nodibinājās diktatūra, tā bija armijas un tās ģenerāļa diktatūra, nevis partijas un tās vadītāju diktatūra.
N. Bonaparts turpināja jakobīņu iesākto kursu uz stingru varas centralizāciju. 1802. gadā tika sarīkota tautas nobalsošana, kas noteica, ka konsula pilnvaras tiek piešķirtas uz mūžu. Bonaparts bija stingras hierarhiskas kārtības piekritējs, godkārīgs un pārspīlēti jūtīgs. Viņš vēlējās atgriezties pie mantojamas monarha varas. Viņu vilināja ķeizara tituls. Lai to izdarītu, abi pārējie konsuli tika apcietināti ar ieganstu, ka sadarbojušies pret pirmo konsulu. Tika arī pastiprināta propaganda – cildināti N. Bonaparta nopelni tēvzemes labā.
Francija tika pasludināta par mantojamu Bonapartu dinastijas monarhiju. Tautas nobalsošanā lēmums tika apstiprināts.
1804. gadā, Romas pāvestam klātesot, Napoleons Bonaparts kronēja sevi par Francijas imperatoru un uzlika galvā imperatores kroni arī savai sievai. Francijas valdījumus Napoleons nosauca par impēriju.
Francijas iekšpolitiskās attīstība Napoleona laikā
Napoleona laikā Francijā tika īstenota valsts varas koncentrācija un pārvaldes centralizācija. Tika sašaurināta sabiedrības līdzdalība valsts lietās. Vara koncentrējās viena cilvēka rokās, pret ko bija vērsusies Lielā franču revolūcija. Formāli arī tad, kad bez N. Bonaparta, bija vēl 2 konsuli, vara koncentrējās Bonaparta rokās. Viņš bija arī karaspēka virspavēlnieks, kurš izšķīra iekšpolitikas un ārpolitikas jautājumus.
Napoleons I valdīja ar valsts Padomes palīdzību, kas iecēla ierēdņus, armijas virsniekus un tiesnešus. Sabiedrības līdzdalība valsts pārvaldē izpaudās tā, ka tās pārstāvniecības orgāns bija tiesīgs apspriest pirmā konsula ierosinātos likumprojektus. Stingri centralizētais valsts pārvaldes aparāts nodrošināja, ka ikviens lēmums tika ātri nogādāts pat līdz tālākajam Francijas nostūrim.
Napoleons tomēr neatteicās no revolūcijas rezultātā sasniegtajām modernas sabiedrības iezīmēm:
visu pilsoņu vienlīdzības likuma priekšā; indivīda brīvības un neaizskaramības.
Feodālās klausības netika atjaunotas, zemniekiem tika atstātas tiesības uz revolūcijas laikā iedalīto zemi, emigrējušajiem franču aristokrātiem atļāva atgriezties, lietot titulus, taču kārtu privilēģijas atjaunotas netika. Ieviesa jaunus dižciltības titulus, ko piešķīra par dienestu.
Šīs vērtības tika nostiprinātas 1804. gadā izdotajā civillikumu krājumā – Civilkodeksā un citos likumkrājumos.
Tika īstenota naudas reforma un nodibināta Francijas banka, noteiktas aizsargmuitas, būvēti ceļi un sakārtota kreditēšanas sistēma. Tas ļāva saimniecībai pārvarēt krīzi, tomēr saimniekošanas pilnīgu brīvību valsts neļāva realizēt.
Napoleons centās sakārtot arī valsts un baznīcas attiecības. Lielās franču revolūcijas laikā tika pieņemta likums par baznīcas īpašuma likvidāciju. Tos pārņēma valsts. Tika likvidēti klosteri, baznīcai atņemta skolu pārraudzība, laulību reģistrēja civilkārtībā. Garīdzniecībai bija jāzvēr uzticība valstij. Tiem, kuri nodeva zvērestu, valsts maksāja algu, bet tie, kas to nedarīja, tika vajāti un iznīcināti. Romas pāvests bija pret šādu rīcību, tāpēc revolucionārā Francija nonāca konfliktā ar Romas Katoļu baznīcu.
Napoleons respektēja, ka liela daļa Francijā bija katoļticīgie. Viņš esot teicis: „sabiedrība bez reliģijas ir kā kuģis bez kompasa.” Ar Pāvesta valsti tika noslēgts konkordāts.
Patiess Napoleona I sasniegums bija jaunas izglītības sistēmas radīšana. Valsts uzņēmās izglītības organizētāja lomu, atzīstot sabiedrības izglītošanu par valsts interešu sfēru. 1802. gadā tika nodibināta izglītības ministrija, kura sagatavoja vienotu mācību plānu. Tika izveidota trīspakāpju izglītības sistēma.
Izglītību varēja iegūt:
tautskolās (nosacīti atbilst mūsdienu pamatskolai), sekundārajās skolās (atbilst mūsdienu vidusskolām), licejos (augstskolās).
Bija gan humanitāras ievirzes liceji, gan eksaktas. Augstākā izglītība bija orientēta uz utilitārajām (tāds, kas dod praktisku labumu, peļņu) valsts vajadzībām. Parīzē atvēra tehnisko augstskolu jeb politehnikumu, kurā sagatavoja inženierus. Augstākā humanitārā izglītība netika uzskatīta par vērtību, jo nebija tieši izmantojama valsts materiālo vajadzību apmierināšanai.
Lielās franču revolūcijas nozīmīgākā vērtība ir mēģinājums radīt sabiedrisku iekārtu, kas balstās nevis uz vecajām, feodālajām tiesībām un monarha varas dievišķo izcelsmi, bet uz visu sabiedrības locekļu līdztiesību. Tika stiprināta ideja, ka valdnieka vara jānomaina ar visas tautas varu un likums attiecas uz ikvienu personu. Uzskatu par valsti, kurā apvienoti dinastiski valdījumi, nomainīja ideja par nacionālu valsti, kas īsteno nācijas interese. Veidojās nacionālā pašcieņa un patriotisms. Lielā franču revolūcija sagrāva kārtu sabiedrību un tās vietā lika ideju par nāciju, kuru veido līdztiesīgi pilsoņi.Francijas iedzīvotāji vairs nebija pavalstnieki, tie kļuva par pilsoņiem. Sākās sabiedrības emancipācija (atbrīvošanās no atkarības, pakļautības, aizspriedumiem un visa, kas novecojis). Šo jēdzienu kopš Lielās franču revolūcijas izmantoja par politisku lozungu. Ar to saprata sabiedrības atbrīvošanu no aizbildniecības un politisku tiesību īstenošanu. Pilsoņa un cilvēka tiesības tika pasludinātas par augstāko konstitucionālo principu. Aktuāla kļuva pilsoņa politiskā emancipācija - iespēja ikvienam pilsonim aktīvi līdzdarboties valsts un sabiedrības dzīvē. Lielā franču revolūcija absolūtismam raksturīgo merkantilismu (ekonomiskā mācība un politika, kuras pamatā bija nostādne, ka valstij rosīgi jāiejaucas saimnieciskajā dzīvē, lai panāktu iespējami lielāku naudas (zelta un sudraba) uzkrājumu, eksporta pārsvaru pār importu u. tml.) nomainīja saimniekošanas pilnīgas brīvības princips.
Kaut arī Lielā franču revolūcija deva daudzus pozitīvus impulsus, tā tomēr nespēja īstenot savus deklarētos principus. Sākot ar 1793. gadu, politiskās un saimnieciskās problēmas arvien vairāk tika risinātas, izmantojot vardarbību un masu teroru. Karš un asinsizliešana tika atzīti par pieļaujamiem līdzekļiem cīņā ne tikai par ārējiem, bet arī pret iekšējiem revolūcijas ienaidniekiem.
Revolucionārā terora izmantošana cīņā par valsts politiskajām interesēm izraisīja vilšanos revolūcijas ideālos.
Napoleons I un viņa laikmets
Pēc Lielās franču revolūcijas sabiedrībā radās vēlme pēc stabilitātes. Karš kā revolūcijas ierocis bija labvēlīgs priekšnosacījums, lai nācijas priekšgalā nostātos spēcīga personība. Tāds bija Napoleons Bonaparts. Lai gan viņa ieguldījums tiek vērtēts atšķirīgi, viņš ar savu darbību ietekmēja ne vien turpmāko Francijas vēsturi, bet sekmēja jaunas Eiropas kārtības veidošanos 19. gadsimtā.
Napoleona laikmets ilga aptuveni 20 gadus. Tā laikā gan Francijas, gan Eiropas zemju un tautu likteni faktiski noteica viens cilvēks. Napoleons I bija vienlaikus gan postītājs, gan jaunas kārtības radītājs. Viņš darīja galu apvērsumiem un jukām Francijā. Tajās Eiropas zemēs, kurām pāri gāja Napoleona armija, sagruva novecojusī sabiedriskā iekārta.
Napoleona I laika Francijas likumdošana kalpoja par paraugu daudzām Eiropas valstīm 19. gs., veidojot jaunu sabiedrību.
Paliekoša vieta Eiropas vēsturē bija viņa iedibinātajai kārtībai, kā veidot attiecības ar Pāvesta valsti. Pēc šī parauga joprojām tiek regulētas Pāvesta valsts (Vatikāna) un pasaules laicīgo valstu attiecības. Uz Napoleona I laikā radīto izglītības sistēmu balstījās modernā izglītības sistēma Eiropā. Taču Napoleona Bonaparta politika bija arī ekspansija un vardarbība pret Eiropas zemēm un tautām. Iekarotās zemes viņš padarīja par savām satelītvalstīm (formāli patstāvīga, bet faktiski no kādas citas valsts politiski atkarīga valsts). Viņa mērķis bija apvienot Eiropu viena valdnieka pakļautībā. Napoleons I ir teicis: „Es biju spiests apvienot Eiropu ar ieročiem.”
Napoleons Bonaparts mirst Sv. Helēnas salā 1821. gada 5. maijā.
