Kad 1977. gada 1. jūnija vakarā, Rīgā, motocikls nāvējoši notrieca sirmgalvi, nevienam pat prātā nenāca, ka pēc nepilniem četrdesmit gadiem bojā gājušās kundzes jaunības attēls tiks kalts uz vienotās Eiropas naudas zīmēm - eiro
Rihards Zariņš ir nācis pasaulē 1869. gadā, Valmieras apriņķī. Viņa māte bija vāciete, tēvs - latvietis. Rihards mācījās Grīvas Vācu skolā, starp citu, tajā pašā, kur pirms viņa vēlākais dzejnieks Jānis Rainis. Rihards bija vēl mazs, kad dēla interesi par zīmēšanu ievēroja viņa tēvs un mudina ar to nodarboties pēc iespējas aktīvāk. Arī skolas pārzinis bija vērīgs - pamanīja skolnieka Zariņa dotumus un, lai tos attīstītu, iepazīstināja ar Daugavpils arhitektu un mākslas vēsturnieku V. Neimani. Tieši šis cilvēks ierādīja Rihardam mākslas ceļu, kas puisi pēc skolas absolvēšanas aizveda uz Pēterburgu. Iesākumā gan Rihards nebija par sevi pārliecināts un devās mācīties tur, kur uzņēma visus interesentus. Pēc gada viņš saņēmās un devās kārtot iestājeksāmenu Štiglica Centrālajā tehniskās zīmēšanas skolā. Rihards tika uzņemts un viņš varēja mesties mācībās. Paralēli studijām Rihards neaizmirst arī par savu latvisko izcelsmi - sāk vākt un apkopot latviešu tautas ornamentus, kā arī piedalās pilsētā studējošo jauniešu pulciņā Rūķis. Pēc 7 gadu studiju beigām Rihards saņēma ne tikai diplomu, bet arī stipendiju ārzemju mācību ceļojumam. Viņš šo iespēju arī izmantoja un četrus gadus papildināja zināšanas un spodrināja talantu mākslas augstskolās Berlīnē, Minhenē, Parīzē un Vīnē. Vīnē viņš iepazīstas arī ar savu nākamo sievu un abi kopā dodas uz Pēterburgu, kur Rihards sāk strādāt Krievijas Valsts papīru spiestuvē par mākslinieku. Pateicoties savai centībai viņu drīz vien paaugstina par spiestuves tehnisko vadītāju. Viņš veidoja metus naudaszīmēm, monētām un vērtspapīriem, zīmēja plakātus, apsveikumus, diplomus un pastmarkas. Vienu no viņa zīmētajām pastmarkām Krievijas filatēlisti ir atzinuši kā labāko viņu valstī. Krievijas Valstspapīru spiestuvē Zariņš strādāja līdz 1919. gadam. Tas ir laiks, kad aiz muguras palikusi revolūcija un vecās Krievijas vairs nav, bet tai kaimiņos savu neatkarību pasludinājusi Latvija. Mākslinieks atgriežas savā dzimtenē. Latvijā pārbraucēja pieredzi uzreiz liek lietā - Zariņš kļūst par jaundibinātās Latvijas Republikas Valstspapīru spiestuves pārvaldnieku. Tur viņš turpina darīt to, ko lieliski pieprot. Savus atlikušos divdesmit gadus Rihards turpina raženi strādāt, taču nepiedzīvo Latvijas okupāciju, deportācijas, karu. Rihards Zariņš mirst 1939. gada 21. aprīlī un tiek guldīts Rīgas Meža kapos.
Zelma Brauere pasaulē nāca 1900. gadā. Zelma bija vidējā triju bērnu ģimenē. Viņa pabeidza Latvijas Universitāti. Pēc izglītības viņa bija valodniece, bez dzimtās latviešu valodas viņa zināja vēl sešas. Pēc studiju pabeigšanas Zelma sāka strādāt Valstspapīru spiestuvē par korektori. Jauna, skaista, bet ļoti nopietna, klusa un atturīga. Vai gan viņa toreiz varēja paredzēt, ka šī būs viņas pirmā un pēdējā darbavieta nākamos 43 gadus? Bet tā nu reiz iznāca un šeit viņa strādāja līdz pat savai aiziešanai pensijā. Darbā viņa iepazinās ar Rihardu Zariņu. Zelma esot pamanījusi būtisku kļūdu kādā grāmatā, par ko Rihards viņai esot bijis ļoti pateicīgs. Tieši ar šo kļūdas novēršanu korektore iekritusi māksliniekam acīs. Sākusies abu sadarbība, jo Zariņš aicinājis Zelmas jaunkundzi par modeli zīmējumiem vairākos žurnālos, kā arī savā mūža ieguldījumā - Latvju raksti, kas iznāca kopā trīs sējumos. Tajos Zelma tika iemūžināta dažādos tautastērpos. Mākslinieku un viņa modeli šķīra 31 gada starpība. Protams, kungs bija precējies, turklāt Zelmas jaunkundze bijusi pazīstama ar Zariņa kundzi. Tomēr par abu romānu klīda baumas, kuras tā arī nekad netika apstiprinātas. Visticamāk, ka viņu attiecības palika tikai un vienīgi platoniskas. Viņi visu mūžu viens otru esot uzrunājuši tikai un vienīgi uz Jūs. To neviens nezina, ko Zelma nesa savā sirdī, bet viņa bija jaunava bez grēka: tikumīga, godīga un kārtīga. Zelma kopā ar savu māsu visu mūžu nodzīvoja savā Āgenskalna mājiņā. Zelma radiniekiem teikusi, ka par savām mūža mājām vēlētos Meža kapus, taču, diemžēl, kad viņa negadījumā gāja bojā, vieta Meža kapos tika atteikta. Tā nu Zelmu Braueri, ietērptu savā slavenajā tautastērpā, kurā viņa ir redzama uz sudraba pieclatnieka, apglabāja Imantā, Lāčupes kapos, līdzās tuviniekiem.
Latvijas Republika jau bija proklamēta, bet vēl vairākus mēnešus jaunā valsts iztika bez savas naudas - cilvēki drīkstēja izmantot trīs dažādas ārvalstu valūtas. Tomēr visi saprata, ka ilgi tā turpināties nevar! Tāpēc Pagaidu valdība 1919. gada 22. martā izdeva rīkojumu izlaist pirmo Latvijas naudiņu, nosaucot to par rubļiem un kapeikām. Tomēr rubļu un kapeiku mūžs nebija ilgs, jo 1922. gadā Zigfrīda Annas Meirovica vadītā Ministru kabineta 3. augusta apstiprinātie noteikumi noteica - turpmāk naudas vienība būs lats, bet tā simtā daļa - santīms. Šis lēmums pielika punktu kā saukt nacionālo valūtu. Toreiz priekšlikumi bija dažādi, piemēram, ozols, zīle, austra, saule, latva, līga, daile, dižā, sīkā utt. Tagad pat grūti iedomāties, ka toreiz mums tik ierastais un mīļais vārds lats tika pamatīgi kritizēts. Kāpēc? Izrādās, ka tas raisīja asociācijas ar kokmateriāliem - lata, latiņa, bet tolaik valstī zēlusi kokmateriālu spekulācija, līdz ar to daudziem vārds lats daudziem nav šķitis gana cienījams. Stāsts par leģendāro naudas zīmi aizsākās 1929. gada ziemā, kad Finanšu ministrija pieņēma lēmumu uz sudraba piecu latu monētas kalt meiteni, kas simbolizēs mūsu valsti un brīvību. Tā arī notika - kad Latvijas valsti iznīcināja, ļoti daudzās ģimenēs sudraba pieclatnieku glabāja kā lielāko dārgumu, kā valstiskuma un neatkarības simbolu. Par cik Rihards zariņš veidoja valūtas metus, tad tieši viņam tika uzticēts ārkārtīgi svarīgais uzdevums - uzzīmēt jaunavu. Zelma Brauere bija cēla sieviete ar lielu pašcieņu. Nav brīnums, ka mākslinieks nevarēja iedomāties labāku modeli arī sudraba pieclatniekam, kam vajadzēja kļūt par simbolu tautas pašapziņai. Tā nu Rihards Zariņš zīmēja tobrīd 29 gadus jauno Zelmas jaunkundzi. Rezultātu atzina par labu esam un monētas nokala. Latviešu tauta ir sentimentāla, tā saskatīja jaunajā pieclatniekā savu skaistuma ideālu.
Sudraba pieclatniekus nokala Lielbritānijas kaltuvē Royal Mint un laida apgrozībā 1929. gada 23. decembrī. Jaunā monēta uzreiz izraisīja milzu interesi - lai to iegūtu, cilvēki stāvēja milzu rindās pie Latvijas Bankas. Sudraba pieclatnieks ļoti ātri ieguva simbola statusu - jau drīz pēc parādīšanās apritē pret to izturējās kā pret dārgumu. Akadēmiķis Jānis Stradiņš raksta: "Monēta tautā guva iesauku Milda un kļuva tikpat populāra, kā vēlāk Latvijas tēls Brīvības pieminekļa smailē. No pirmās apgrozības monētām tikai nedaudzas atgriezās bankā, vairums iestrēga ģimeņu krājkasītēs, zeķēs, tās dāvāja bērniem, glabāja un krāja. Daļai pirmā kaluma monētu uzraksta Dievs, svētī Latviju vārds Dievs atradās tieši virs jaunavas galvas - tādas uzskatīja par laimes naudiņām un īpaši meklēja un vāca." Mūsu Milda joprojām ir Lielbritānijas Karaliskās naudas kaltuves katalogā kā viens no izcilākajiem darbu paraugiem. Lielbritānijas Karaliskās naudas kaltuves muzejā joprojām glabājas Riharda Zariņa zīmētie Milda orģinālzīmējumi. Pieclatniekus britu kaltuvei pasūtīja vēl arī 1931. un 1932. gadā. Noteikti tos kaltu vēl, ja ne notikumi, kas iznīcināja Latvijas valsti... 1941. gada 25. marta dienas vidū bez iepriekšēja brīdinājuma no apgrozības izņēma visus latus, to skaitā arī Mildas. Jānis Stradiņš secina: "Republikā atlikušā (ap 3,6 miljonus pieclatnieku) prāvu daļu aizveda uz Maskavu." Vēl nesen kāda Krievijas monētu tirdzniecības firma pa prāvu naudu piedāvāja Latvijas bankas pārstāvei monētas atpirkt. Protams, ka uz šādu cinismu neviens nereaģēja nopietni.
