Izrādās, ka nodokļi ir bijuši un ir jāmaksā par visai neparastām lietām, kā piemēram gļēvulību, bārdām un govju anālajām gāzēm.
Muļķīgākie nodokļi88
1775
19
Gļēvuļu nodoklis. Gļēvuļu nodoklis bija nodoklis, ko maksāja cilvēki, kas nevēlējās vai nevarēja (ne obligāti gļēvuļi) karot karaļa labā. To ieviesa Anglijas karalis Henrijs I (1100.-1135.g.). Sākumā tas nebija liels nodoklis, taču karaļa Džona valdīšanas laikā tas tika pacelts par 300% un to no bruņiniekiem sāka iekasēt arī gados, kad Anglija ne ar vienu nekaroja. Nepatika pret šo nodokli daļēji veicināja Lielās Brīvības Hartas izveidi. Gļēvuļu nodokli atcēla pēc apmēram 300 gadiem.
Bārdas nodoklis. Bārdas nodokli 1535.gadā izdomāja bārdainais Anglijas karalis Henrijs VIII. Nodokļa lielums bija atkarīgs no bārdas valkātāja sociālā stāvokļa. Karaļa meita, Elizabete I, nedaudz pamainīja nodokļa nosacījumus – nu tas bija vienāds visiem, kam bārda auga jau vismaz 2 nedēļas.
Arī Krievijā izdomāja ieviest šādu nodokli, tiesa, tikai 1705. gadā. Cars Pēteris I uzskatīja, ka bārdas ir nekulturālas, tādēļ, lai vīriešus piespiestu skūties, lika tiem maksāt par bārdiņām. Tie, kuri šo nodokli arī samaksāja un staigāja bārdaini, nēsāja līdz „bārdas žetonu”. Tas bija vara vai sudraba žetons, kam vienā pusē bija Krievzemes ģerboņa ērglis, otrā – sejas apakšdaļa ar degunu, muti, ūsām un bārdu. Uz žetona bija rakstīts, ka bārdas nodoklis ir samaksāts un bārda ir tikai lieks slogs.
Reklāma
Kāršu nodoklis. Anglijas karalis Džeimss I (16.-17.gs.), lai papildinātu valsts kasi, nolēma ieviest jaunu nodokli – ar esošajiem acīmredzot bija par maz. Kāršu spēles tā laika Anglijā bija ļoti populārs brīvā laika pavadīšanas veids, tā, ka karalis tur ieraudzīja krietnu peļņas iespēju. Domāts – darīts. Un nu visiem vietējiem kāršu ražotājiem bija jāmaksā nodoklis par kāršu izgatavošanu. Par to, ka nodoklis ir samaksāts, liecināja speciāla zīme uz pīķa dūža kārts. Interesanti, ka šis nodoklis bija saglabājies pat līdz 1960.gada 4.augustam.
Cepuru nodoklis. Cepuru nodokli ieviesa Anglijas valdība 1784. gadā. Lai nodoklis būtu „godīgāks”, ar lielāku nodokli tika apliktas glaunas, dārgas cepures, ar mazāku – prastākas un lētākas. Mazumtirgotājiem bija jānopērk licence, lai tirgotu cepures – Londonā divas mārciņas, citur valstī pieci šiliņi. Smagi naudassodi bija tiem, kuri nemaksāja nodokļus, taču nāvessods tiem, kas viltoja cepuru nodokļa zīmogmarkas.
Pirdienu nodoklis. Pirdienu nodokli vēlējās ieviest 2003.gadā Jaunzēlandē, lai palīdzētu vairot atbilstību Kioto protokolam. Ar nodokli vēlējās aplikt lauksaimniecības dzīvniekus, jo to palaistie pirdieni (precīzāk – pirdienos esošā metāna gāze) bija vainojami par vairāk kā 50% no Jaunzēlandes indīgo, siltumnīcas efektu radošo gāzu emisijas. Lieki teikt, ka vēlme ieviest šo nodokli, izraisīja sašutumu, jo lauksaimniecībai ir milzīga nozīme Jaunzēlandes ekonomikā. Par laimi, pie varas esošie leiboristi drīz vien atteicās no smieklīgās idejas aplikt ar nodokļiem govju anālās gāzes.
Reklāma
Kreka* nodoklis. Par „Kreka nodokli” sauc nodokli, ar ko apliktas nelegālās narkotikas Tenesijas štatā, ASV. Nodoklis, ko pieņēma Tenesijas Ģenerālā Asambleja 2005.gada janvārī, tiek piemērots tādām nelegālām vielām kā kokaīns, marihuāna un kandža. Nelegālo vielu tirgotāji šo nodokli maksā anonīmi, ierodoties ieņēmumu dienesta ofisā, kur pēc nomaksas tiek izsniegta kvīts lai pierādītu maksājumu. Ja dīleris tiek arestēts, un pie viņa neatrod kvīti par samaksāto nodokli, štats var pieprasīt samaksāt šo naudu. 22 citiem štatiem ir līdzīgi likumi par nelegālajām vielām. Tāpat darbojas arī prostitūtu nodoklis. (*Kreks – kokaīna pārpalikumu produkts, ko lieto smēķējot.)
