Turpmākā rīcība.
Luvras muzejs, (attēlā), tika aizslēgts uz nedēļu, lai varētu veikt pilnu izmeklēšanu. Kad tas tika atvērts, muzeja apmeklētāji pievērsa lielu uzmanību tukšajai vietai muzeja sienā, kur bija cerējuši ieraudzīt Monu Lizu. Pat kāds anonīms apmeklētājs pie sienas atstāja ziedu pušķi.
Diemžēl, izmeklētāji nevarēja atrast daudz pēdas no zādzības. Vērtīgākais viņu atradums bija, stundu pēc notikušā konstatēšanas, izmeklētāji kāpņu telpā atrada gleznas rāmi. Taču ar to nepietika lai atrastu pazudušu gleznu 1911. gadā. Izmeklētāji izsecināja, ka zaglis būs paņēmis glzenu no sienas, iegājis kāpņu telpā, atbrīvojies no gleznas rāmja un tad mistiski neieraudzīts pametis muzeju. Izklausās pārāk viegli priekš Monas Lizas zādzības!
Izmeklētāji sāka intervēt sargus un darbiniekus. Viens darbinieks atcerējās, ka redzēja Monu Lizu ap septiņiem no rīta, dienu pirms Mona Liza tika pamanīta, kā pazudusi. Ap astoņiem viņš esot redzējis, ka Monas Lizas vairs nav, bet nodomājis, ka viņu būs aiznesuši muzeja darbinieki kaut kur citur.
Pēc vairākām intervijām tika noskaidrots, ka sargs kurš dežūrēja šajā nodalījumā bija mājās, jo viņa bērns bija slims, bet viņa aizvietotājs ap astoņiem no rīta bija izgājis ārā uzpīpēt. Izmeklētāji nosprieda, ka zādzība ir notikusi apmēram starp septiņiem un astoņiem, pirmdienā, 21. augusta rītā. Bet pirmdienās Luvras muzejs bija slēgts, jo bija tīrīšanas diena, tātad, vai šī bija zādzība, kuru būtu izdarījīs kāds no muzejā strādājošajiem darbiniekiem? Šajā pirmdienā muzejā, nodalījumam, kurā stāvēja Mona Liza, piekļuve bija aptuveni 800 cilvēkiem. Tie varēja būt sargi, apkopēji, fotogrāfi un citi muzeja darbinieki.
Izmeklētāji uz muzeju atveda pirkstu nospiedumu speciālistu Alfonsu Bertilonu. Viņš atrada pirkstu nospiedumus uz Monas Lizas rāmja, bet nevarēja tos pielīdzināt, kādam no darbinieku pirkstu nospiedumiem. Pietam ticot, ka zaglim bija zināšanas par muzeju, nebija nekādu pierādījumu. Tad kurš bija zaglis?