Lasot kara cēloņus uzdūros interesantam rakstam par 2.Pasaules kara sākšanos , tāpēc nolēmu ar to padalīties.Jauku lasīšanu.Ja ir kādas kļūdas rakstiet komentāros,es centīšos izlabot.
Molotova - Ribentropa pakts trīs dienu hronikā6
Ir 1939.gada augusts. Eiropā briest kārtējās ziepes. Kopš 1936. gada, kad Hitlers realizēja savu pirmo lielo avantūru - ieņēma Reinas demilitarizēto zonu (tajā laikā Francija varēja sakaut Vērmahtu lupatās), Anglija un Francija attiecībā pret Vāciju ir konsekventi ieņēmušas samiernieciskas pozīcijas - saglabāt mieru par katru cenu. Vēl svaigas bija atmiņas par Pirmo pasaules karu, un šīs valstis nebija gatavas jaunam karam ne morāli, ne fiziski. Tas nenoliedzami iedrošināja fīreru jaunām avantūrām - sekoja Austrijas pievienošana (Anschluss) 1938. gada martā, tam sekoja Minhenes vienošanās un Sudetu apgabala aneksija ar sekojošu Čehijas okupāciju 1939. gada martā.
Attēlā-Pakta parakstīšana. Pie galda - Molotovs. Aiz viņa stāv - Ribentrops. Pa kreisi - maršals Šapošņikovs
Tagad ir pienākusi kārta Polijai. Vācija izvirza Polijai teritoriālas prasības attiecībā uz Dancigu (Gdaņska) un tā saucamo „Polijas koridoru” - Polijas teritoriju 30 - 200 km platumā ar izeju uz Baltijas jūru, kas atdala Vāciju no tai vēsturiski piederīga apgabala - Austrumprūsijas. 25.01.1939 Ribentrops tiekas ar Polijas ārlietu ministru Beku un piedāvā darījumu - militāra savienība ar Vāciju pret PSRS apmaiņā pret Dancigu ar miglainu solījumu kompensēt to ar teritorijām Austrumos uz PSRS rēķina. Beks piedāvājumu noraida. Vāciešu prasības pakāpeniski pieņem ultimāta formu.
Šajos apstākļos Nevils Čemberlens(Apvienotās Karalistes premjerministrs 1937-1940) beidzot nolemj parādīt raksturu - 31. martā Anglijas un Francijas vārdā dod Polijai garantijas tās teritorijas neaizskaramībai. Tomēr tas vairs nespēs apturēt Hitleru. Pirmkārt , nav zināms vai rietumvalstis pildīs savas garantijas. Otrkārt, viņš vēlas karu ar Poliju, lai parādītu pasaulei Vērmahta ieroču spēku. Tomēr viņš arī saprot, ka, lai izrēķinātos ar Poliju, un gadījumā, ja Anglija un Francija karu tomēr pieteiks, ir jānodrošina aizmugure. Tāpat viņš ir labi informēts par to, ka kopš 10. aprīļa Maskavā noris sarunas starp PSRS, Angliju un Franciju par savstarpējās palīdzības pakta noslēgšanu, militāro konvenciju un garantijām valstīm, kas var pakļauties agresijai no Vācijas puses. Tiek paredzēts, ka pakts stājas spēkā ar vienu no sekojošiem nosacījumiem:
1.Ja kāda no līgumslēdzējpusēm pakļaujas agresijai no citas valsts puses (domāta Vācija),
2.Vācijas agresijas gadījuma pret Beļģiju, Grieķiju, Turciju, Rumāniju, Poliju, Latviju, Igauniju un Somiju (visām šīm valstīm tiek piešķirtas aizsardzības garantijas),
3.Gadījumā, ja kāda no pusēm tiks iesaistīta karā, sniedzot palīdzību pēc citas Eiropas valsts lūguma.
Attēlā- Slepenais protokols (vācu teksts)
Gandrīz 2 mēnešu ilgušās pārrunās angļu - franču puse piekrita praktiski visām PSRS prasībām. Bet pastāvēja viena grūti pārvarama problēma, ko precīzi formulēja V.Čerčils:
„Šķērslis šāda līguma slēgšanai bija šausmas, kuras pārņēma pierobežas valstis pie domas, ka viņiem nāksies izlaist caur savu teritoriju Sarkano armiju, kas viņus aizsargās, pa ceļam iekļaujot padomju-komunistiskajā sistēmā. Polija, Rumānija, Somija un Baltijas valstis nezināja, ko vairāk baidīties - vācu agresiju vai krievu glābējus. Tomēr pat tagad nav šaubu par to, ka vajadzēja pieņemt Krievijas nosacījumus” (Churchill W.S. The Second World War. — London-Toronto, Cassell and Co Ltd., 1950.)
Attēlā-Karte ar Staļina novilkto Poliju sadalošo līniju
PAKTS
Ir 1939. gada 21. augusts. Vācijas sūtnis Maskavā Frīdrihs-Verners fon der Šulenburgs (pakārts Berlīnē 10.11.1944 kā antinacistiskās opozīcijas dalībnieks) nodod ārlietu tautas komisāram Vj. Molotovam Hitlera personīgu vēstuli, adresētu Staļinam. Vācijas kanclers lūdz tuvāko trīs dienu laikā pieņemt reiha ārlietu resora vadītāju Joahimu fon Ribentropu ar neierobežotām pilnvarām sastādīt un parakstīt neuzbrukšanas paktu un papildu vienošanos (protokolu).
Attēlā-Guderians un Krivošeins pieņem parādi Brestā
Atbilde seko nekavējoties: „Pateicos par Jūsu vēstuli. Ceru, ka vācu - padomju vienošanās kalpos par pagrieziena punktu, kas ļaus uzlabot attiecības starp mūsu valstīm. Padomju valdība uzdeva man nodot Jums, ka tā dod savu piekrišanu Ribentropa kunga vizītei Maskavā šī gada 23 augustā. Josifs Staļins.”
Attēlā-Rīkojums par poļu virsnieku nošaušanu
Šai pat dienā Maskavā norisinās pārrunas starp padomju, britu un franču pārstāvjiem. Franči jau zina, ka pierunāt poļus izlaist caur savu teritoriju Sarkano armiju nav izdevies. Dienu iepriekš Polijas maršals Edvards Ridzs-Smigli (Edward Rydz - Smigly), atbildot uz Francijas vēstnieka lūgumu izrādīt pretimnākšanu dotā jautājumā, atbildēja: „Ar vāciešiem mēs riskējam zaudēt brīvību, ar krieviem mēs pazaudēsim dvēseli.” Diez vai poļi tajā brīdī zināja, ka ne Anglija, ne Francija nav gatavi karam un to atbalstam būs simbolisks raksturs. Saskaņā ar šī paša maršala izstrādāto aizsardzības plānu poļu spēkiem vajadzēja noturēt Varšavu un Modlinas cietoksni arī pārējās valsts teritorijas okupācijas gadījumā, sagaidot atbalstu no Anglijas un Francijas. Ka zināms, tad atbalsta nebija.
Angļi un franči vēl cer, ka sarunas ar krieviem tiks turpinātas. Taču viss ir beidzies, Staļins savu izvēli bija jau izdarījis krietni agrāk, izvēli, kas PSRS iedzīvotajiem maksās desmitiem miljonu dzīvību.
Attēlā-Rīkojums par poļu virsnieku nošaušanu
22.augustā 15:30. Ienākot Molotova kabinetā, Šulenburgs ir pārsteigts - tur viņš redz pašu Josifu Staļinu. Bezprecedenta gadījums, ņemot vērā, ka līdz šim ārvalstu diplomātiem tika skaidrots, ka partijas vadītājs ārlietās neiejaucas. Staļins īsumā izklāsta padomju valdības pozīcijas. Staļina personīgais tulks Vladimirs Pavlovs atceras: „Kad sākās līguma apspriešana, Staļins paziņoja - pie šī līguma ir nepieciešamas papildus vienošanās, kuras mēs nekad un nekur nepublicēsim.”
Vāciešu piedāvājums ir šāds - Polijas sadale atbilstoši 1914. gada robežām, atstājot Varšavu vācu zonā. Staļins neiebilst. Viņš ienīst Poliju ne mazāk kā Hitlers vēl no Pilsoņu kara laikiem un boļševiku sakāves Varšavas pievārtē. Viņa izpratnē šī valsts, Molotova vārdiem runājot, ir Versaļas līguma kroplīgs veidojums. Staļins pieiet pie galda, kur izklāta Eiropas karte un ar zilu zīmuli novelk treknu līniju - nu Polija kārtējo reizi vēsturē ir sadalīta.(3attēls)
Tālāk vācieši piedāvā, lai Somija un Igaunija paliek krieviem, bet Lietuva vāciešiem. Latviju paredzēts sadalīt pa Daugavas līniju. Staļins iebilst. Baltijas Sarkankarogotajai flotei ir vajadzīgas neaizsalstošās Ventspils un Liepājas ostas, respektīvi, viņam vajag visu Latvijas teritoriju. Tiek pasludināts pārtraukums, un Ribentrops steidz uz vēstniecību, lai nosūtītu fīreram šifrētu telegrammu ar Maskavas prasībām. Drīzumā tiek saņemta atbilde - Hitlers piekrīt visam.
Vēlā vakara stundā tiek parakstīts pakts un slepenais protokols. No PSRS puses tos paraksta Molotovs, no Vācijas puses - Ribentrops. Vēstnieks Šulenburgs ir satriekts. Viss ir norisinājies neiedomājamā ātrumā, un Eiropas valstu likteņi tiek izšķirti dažu stundu laikā. Šulenburgs cerēja, ka neuzbrukšanas pakts palīdzēs nostiprināt mieru, bet tā vietā abi diktatori sarunāja sadalīt Eiropu.
Hitlers uzbrukumu Polijai ir nozīmējis uz pirmo septembri. Dienu iepriekš ar šim nolūkam speciāli atlasītu kriminālnoziedznieku palīdzību tiek inscenēts poļu nacionālistu uzbrukums raidstacijai vācu pierobežas pilsētiņa Gleivicā. Pēc akcijas tās dalībniekus apšauj esesiešu specvienība. Līdzīga provokācija, lai pamatotu PSRS uzbrukumu mazajai Somijai, tiks veikta dažus mēnešus vēlāk Karēlijā pierobežas ciemā Mainilā ar artilērijas apšaudi NKVD izpildījumā, kā rezultātā tiks nogalināti četri krievu robežsargi – sīkums, salīdzinot ar to skaitu, kas tuvāko mēnešu laika atradīs savu galu Somijas sniegos.
Padomju Savienībai tik necilais Ziemas karš sāksies nedaudz vēlāk, bet tagad ir agrs septembra rīts uz Polijas - Vācijas robežas. Vērmahta 19. tanku korpusa komandieris Heincs Guderians sēž savā komandiera tankā un gaida pavēli uzbrukumam. Viņš skatās uz poļu nocietinājumu pusi, tikai tur neko nevar izšķirt biezās miglas dēļ.
„Donnerwettter!” domās nolamājas ģenerālis. „Šī sasodītā migla neļaus iesaistīties aviācijai.” Viņš ir saņēmis uzdevumu ar savu vienību šķērsot Brdas upi, straujā tempā sasniegt Vislu un nogriezt „Polijas koridorā” dislocētās pretinieka vienības. Šis blickrīga teorijas radītājs, tanku „ķīļu” un aplenkuma „”katlu” veidošanas meistars, ko viņš tik spīdoši nodemonstrēs Krievijas kampaņas laikā, vēl nezina, ka tikai pēc dažām nedēļām viņam būs lemts pabeigt Polijas kampaņu Brestā, pieņemot ar krievu brigādes komandieri Krivošeinu Vērmahta un Sarkanās armijas kopīgo parādi. Bet tagad galvā raisās ne visai jautras domas. Lūk, ko viņš raksta savos memuāros:
„Pateicoties šajās dienās noslēgtajam līgumam ar Padomju Krieviju, Hitlers ir nodrošinājis kara vešanai tik nepieciešamo drošu aizmuguri. Tanī pat laikā Ribentropa ietekmē viņam ir ilūzijas attiecībā uz rietumvalstu neiejaukšanos. Domāju, ka mans apgalvojums nebūs novēlots, ja pateikšu, ka noskaņa armijā bija nospiesta un, ja nebūtu pakta ar Krieviju, daudz kas kļūtu vēl sarežģītāks. Ar smagu sirdi sākām šo karu, un nebija neviena ģenerāļa, kas priecātos par to. Daudzi bija pieredzējuši pirmo pasaules karu un zināja, ko nozīmē karš. Viņi saprata, ka šis karš var neaprobežoties tikai ar Poliju.”
Pavēle uzbrukumam tiek saņemta 4:45. Vācu vienības šķērso robežu, izvērsdamās kaujas formācijās. Operācija Weiss ir sākusies. Par Polijas armijas gatavību modernam karam liecina nākošais fragments no H.Guderiana memuāriem: „Nezinot mūsu tanku taktiskās un tehniskās iespējas, poļu kavalērijas brigāde uzbruka tiem ar aukstajiem ieročiem un cieta šausminošus zaudējumus.”
1939.gada 3. septembrī karu Vācijai pieteica Anglija un Francija. Sākās Otrais pasaules karš.