Tā kā Novembrī ir vairāki Latvijas vēsturē nozīmīgi datumi, tāpēc nolēmu pievērsties īpaši Latvijas vēsturei. Ja jums šķiet, ka kāda no patiesībām gaisina varonību no vēstures – tā nav domāts.
Mīti Latvijas vēsturē25
292
6
1. Kristietību Latvija iepazina tikai ar krustnešu atnākšanu.
Nē, Ikšķilē 1185. g. celtā baznīca nebūt nav pirmā baznīca Latvijas teritorijā – tā tikai ir pirmā mūra celtne, kuras drupu konkrētā vieta ir zināma. Rakstu avotos ziņas par baznīcu Latvijas teritorijā ir no 11. gs., kad par dāņu karaļa Svenda Estridsena līdzekļiem skandināvu tirgotāji/sirotāji (vikingi bija abi reizē un viņiem patika ilgstoši apmesties sešās teritorijās) uzcēla baznīca kaut kur Kurzemē. Jā, konkrētu vietu neatradīsim nekad – jo tā laika baznīcas visdrīzāk ir mazas koka būdas, kāds vēl tagad var atrast paceļojot par ziemeļzemēm. Var strīdēties, cik plaši jaunā ticība izplatījās, bet ekonomisku apstākļu vārdā ļoti ticams, ka kāds vietējais ‘biznesa partneris’ tika kristīts. 11.-12. gs. latgaļu zemēm (Jersikai un Konknesei) bija ļoti cieši sakari ar tolaik jau kristianizēto Krievzemi. Protams, Polockas kņazus vairāk interesēja līdzekļi, ko varēja iegūt šajās zemēs, bet ir pietiekami noteiktas ziņas, ka Jersikas un Kokneses sabiedrības virsslānis jau ir bijuši pareizticīgi, kad ar viņiem saskārās krustneši, taču tā kā attiecības Romai ar Konstantinapoli nebūt nebija labas, viņi šo faktu acīmredzot nolēma ignorēt. Tā, ka lēns kristianizācijas process šajā zemē jau bija aizsācies pirms Meinarta misijas.
2. Lielvārdes jostā ir iekodēta senlatviešu rakstība.
Lai gan jau noskaidrots, ka senlatvieši pirms krustnešiem kristietību jau pazina, tomēr rakstību gan ne. Un tomēr tik ļoti gribētos, lai tāda tomēr būtu bijusi – un tad nu tiek izgudroti dažādi brīnumi. Lielvārdes jostas raksts ir pietiekami ģeometrisks un loģiski veidots, lai viegli iztēlotos, ka tur kaut ko var ierakstīt. Taču... Lielvārdes jotas parādījās tikai 19. gs. vidū nedaudz vairāk kā 100 gadi gan ir daudz, bet par nekādiem senlatviešiem jau nevar vairāk runāt. Tajā laikā katrs normāls saimniek bērns taču jau sen kā prata gan lasīt gan rakstīt n jauna, slepena rakstība diez vai bija vajadzīga. Turklāt šādas jostas bija izplatītas tikai ļoti mazā teritorijā - Jumpravas, Kastrānes, Krapes, Lauberes, Lēdmanes, Lielvārdes, Madlienas, Meņģeles un Rembates pagastos, kas arī ir pārāk maza teritorija senču gudrības nodošanai. Sabiedrības psihozi, ja tā var teikt, izraisīja 1980. gadā kinorežisora Anša Epnera uzņemtā filma "Lielvārdes josta. Latvju rakstu noslēpums." Tomēr, to, ka Lielvārdes josta ir ļoti skaists un svarīgs tautastērpa elements nudien noliegt nevar.
Reklāma
3. Lietuvieši un Latvieši kopā Saules kaujā iznīcināja Zobenbrāļu ordeni.
22. septembrī par godu uzvarai pār Zobenbrāļu ordeni saules kaujā Latvijā un Lietuvā atzīmē Baltu vienības dienu. Taču patiesībā jau par tās loģiskumu varētu strīdēties – vienā pusē cīnījās žemaiši un zemgaļi, otrā – ordenis, latgaļi, līvi, igauņi un pleskavieši. Pat ja zemgaļus ieskaitam kā latviešu cilti (jo vispār jau tolaik mūsdienu robežas nebija un daudzas zemgaļu zemes atradās arī tagadējā Lietuvā, kā arī pēc hronikām zināms, ka daudzi zemgaļi līdz ar Nameju aizgāja un palika tagadējā Lietuvā), tad latgaļi taču arī tādi bija. Turklāt nepelnīti kā ‘senlatvieši’ tiek ignorēti līvi, kuriem piederēja ļoti plaša tagadējās Latvijas teritorija un kuru somugriskās valodas ietekmes ir atstājušas pēdas mūsdienu latviešu valodā. Tātad reāli jau ordeņa pusē bija vairāk ‘senlatviešu’. Turklāt ironiski, ka slavenā V. Vimbas glezna sarkanbaltsarkano karogu nolikusi Baltu pusē – kamēr visi taču zinām, ka hronikās tas minēts tieši latgaļiem – kas kā jau minēju bija otrā pusē.
4. Ideju par neatkarīgu Latvijas valsti izplatīja jau jaunlatvieši.
19. gs. nacionālisms bija tā teikt modes lieta, un inteliģence sarosījās arī Latvijā. Par savu galveno pretinieku jaunlatvieši uzskatīja Baltijas vācu muižniecību un garīdzniecību. Galvenie virzieni, kuros darbojās jaunlatvieši bija izglītības un latviešu kultūras attīstīšana, tautas apgaismošana, vācu muižnieku privilēģiju kritizēšana, liberālisma ideju izplatīšana. Jā, nekāda neatkarības izcīnīšana. Lielākais ko varēja iedomāties un sapņot bija latviski runājošo provinču apvienošana viena un autonomija. Patiesībā tā tas palika ļoti ilgi, pat 1915. g., kad sāka formēt latviešu strēlnieku bataljonos ideāls bija autonomija. Pirmās atklāti paustās idejas par savu, neatkarīgu valsti radās tikai 1917. gadā pēc revolūcijas Krievijā.
5. 11. novembris ir Lāčplēša dzimšanas diena.
Lai kā man negribētos ticēt, ka šim kāds tiešām tic, tomēr katru gadu televīzijās izdodas atrast kādu, kurš tieši tā atbild, kad pajautā, kas ir 11. novembris. Un tāpēc jāpasaka arī te! 11. novembris ir piemiņas diena kaujai 1919. gadā, kad Latvijas armija atbrīvoja Rīgu no Bermonta karaspēka – kas savukārt bija ļoti nozīmīga uzvara Brīvības cīņu laikā, lai nosargātu jaunizveidotās valsts neatkarību. Tiem kas, nezin, kas ir Bermonta karaspēks: tā ir armija, kas izveidojās no būtībā pamestiem vācu karavīriem Kurzemē un Zemgalē. Bet vispār – nu vismaz ļoti neprecīzos, bet vismaz kaut kādu attālu gaismu rādošos „Rīgas sargus” noskatieties!
Reklāma
6. Oskara Kalpaka pēdējie vārdi bija: „Balodi, palieciet manā vietā”.
O. Kalpaks, pirmais Latvijas pagaidu valdības bruņoto spēku komandieris, mira traģikā apšaudē pie Airītēm 1919. gada 6. martā. Pilnīgi precīzu patiesību šodien noskaidrot vairs nav iespējams, ko īsti viņš teica, bet Ulmaņa režīma laikā (kad Jāni Balodi vajadzēja padarīt par ļoti, ļoti nozīmīgu varoni) izplatījās tieši versija par to, ka viņš esot pavēlējis Balodim vadīt armiju tālāk. Ticamāk, ka ikdienā krieviski runājošais virsnieks būtu to teci krieviski: „Golubchik, ostantesj za menja”, un uzvāds ir vien sakritība. Taču patiesībā jau Balodim kā nākamajam rangā aiz Kalpaka bija jāstājas viņa vietā un tur ko novēlēt vai nenovēlēt ir lieki – un visticamāk, ka tik smagi ievainots cilvēks vispār nevarēja vairs parunāt – un vēl jo mazāk būtu tērējis savus spēkus pavēlei, kuras izpilde jau tāpat bija skaidra.
. Labie zviedru laiki.
Vidzeme zviedriem piederēja no1629. līdz 1710. gadam. Un šis laiks bieži vien tiek uztverts kā saulainas brīvdienas starp ļauno vāciešu un ļauno krievu kundzību. Jā, it kā tika pieņemti likumi, lai izglītotu plašāku tauta daļu, dibinot skolas – bet reāli jau nebija laika likumu izpildīt un plašs skolu tīkls laukos netika ieviests. Daudz bija labu nodomu – bet to izpildei nepietika laika un līdzekļu. Un vairāk - jaunā vara palielināja jau tā lielās nodevu un klaušu prasības dzimtcilvēkiem. Zviedru likumi arī pastiprināja miesas sodus tiem zemniekiem, kas laikā neizpildīja klaušas un nodevas. Šajā ziņā jauno varu galvenokārt interesēja tikai kroņa ienākumi, kas bija nepieciešami kariem Austrumeiropā. Reāli dzimtbūšanu ar likumu nostiprināja tieši „labajos” zviedru laikos.
Tev patiks šie raksti
