Mezoamerika0

2. gadu tūkstotī p.m.ē. mūsdienu štatu Tabasko un Verakrūza teritorijā uzplauka pirmā attīstītā civilizācija – olmeki. Viņi veidoja rituāli administratīvos centrus, lielākie no 10 zināmiem olmeku centriem vienmērīgi atrodas gar Meksikas līča piekrasti, nelielā attālumā no jūras. Tie ir Tres Sapotes, Laguna-de-los-Serros, San Lorenso un La Venta. Olmeku protopilsētas centriem bija sakrāls, uz pasaules pusēm orientēts plānojums, kurš iemiesoja sevī reliģiski sociālu pasaules uzbūvi. Tās pamatā atradās zināšanas par pasauli un kosmosu, senču kults un priekšstati par reinkarnāciju. Monumentālā skulptūra – altāri, gigantiskās galvas, „sēdošas” figūras iemiesoja ideju par saistību ar senču valsti, kura atradās virzienā uz ziemeļiem. 1. gadu tūkstoša beigās olmeki veica kalendāra reformu, pārejot no lunārā uz saules kalendāru. Uz tradicionālas ideogrāfijas pamata viņi radīja rakstību, izstrādāja reliģiski ideoloģisko koncepciju, kurā galvenā figūra ir Piena Ceļš, vai Debesu Rāpulis- visa esošā radītājs, kurš iemiesojās Spārnotās Čūskas veidolā. Tā šī koncepcija kopā ar precīzu kalendāru drīzumā izplatījās visā Mezoamerikas reģionā.

Praktiski vienlaicīgi ar olmekiem civilizāciju izveido viņu dienvidu kaimiņi – sapoteki. Sākot ar 1200.g.p.m.ē. Oahakas auglīgajās ielejās izveidojās lieli ciemati un iestājās „pilsētu periods”, kad ap ceremoniālajiem centriem formējās plaša dzīvojamā telpa. Aptuveni 500.g.p.m.ē. Oahakas ielejā tika dibināta Monte Albana, kura drīzumā kļuva par sapoteku administratīvo, reliģisko un tirdzniecības centru. Klasiskajā periodā šī bija pilsētvalsts ar noteiktu sociālo struktūru. Monte Albanā parādījās apbedījuma kameras – akmens kapenes ar nišām vai krustveidīgas telpas, kas simbolizēja mājas viņsaulē.

Ilgu laiku blakus sapotekiem dzīvoja viņu kaimiņi – mišteki, kuru valdnieki slēdza laulības ar sapoteku dižciltīgo dzimtu mantiniecēm un apmetās viņu zemēs sabiedroto statusā. Taču gan sapoteki, gan mišteki nemitīgi cīnījās savā starpā par kundzību Oahakas centrālajās ielejās. 15.-16.gs. sapoteki un mišteki apvienojās pret kopējiem ienaidniekiem

Aptuveni 300.g.p.m.ē. Mehiko ielejas ziemeļaustrumu pusē radās pilsētvalsts Teotiuakana. Pilsēta tika uzskatīta par Mezoamerikas civilizācijas priekšposteni, kas ilgu laiku apturēja kareivīgu barbaru iebrukumus no ziemeļiem. To, kuru vidū bija arī veiksmīgie tolteki, kuri vēlāk sevi pasludināja par Teotiuakanas garīgajiem mantiniekiem. Teotiuakanas pamata celtnes izvietotas gar vairāk nekā 4 kilometrus garo „Mirušo ceļu”. „Laicīgā” pilsētas daļa atradās dienvidos, bet „sakrālā” – ziemeļos, uz nelielas augstienes. Leģendās saglabājušies galveno piramīdu nosaukumi – Saules un Mēness – nav pretrunā ar celtņu astronomisko nozīmi. Mūsu ēras 200.-600.gados Teotiuakana sasniedza savas varenības virsotni, taču 650.-700. gados sākās pagrimums un varenā pilsētvalsts zaudēja savu centrālo lomu Mezoamerikā. Uguns pēdas uz ēkām, kas saglabājušās līdz mūsdienām, liecina par to, ka Teotiuakanas krišanu varēja izraisīt nopietns sociālais konflikts.

Mūsu ēras sākumā Verakrūzas štata teritorijā parādās totonaku kultūras centrs El Tahin (El Tajin). Tajā atrodamas visas kopējās Mezoamerikas reliģijas iezīmes, bet par Tahinas savdabīgu iezīmi kļuva bumbas spēles laukumi. Bumbas spēle tiek uzskatīta par vienu no senākajiem meksikāņu reliģijas elementiem. Bumbas spēles laukumi bija sastopami daudzās Mezoamerikas pilsētās, simbolizējot ceļu starp dzīves un nāves telpām. Arī pati 4 kilogramus smagā kaučuka bumba personificēja cilvēka galvu. Totonaku kultūra atstāja pēc sevis ne mazumu spēļmantiņu uz riteņiem, kas apgāž vispārpieņemto viedokli par to, ka senie mezoamerikāņi nepazina šo mehānismu. Taču jūga lopu neesamība noteica to, ka ritenis nebija vajadzīgs, bet tas savukārt kļuva par bremzējošu apstākli komunikāciju sistēmas un civilizācijas attīstībā.

Ap 300. gadu sākas īsts maiju civilizācijas uzplaukums, kura aptvēra Meksikas dienvidu, Gvatemalas, Belīzes, Hondurasas un Salvadoras ziemeļu teritoriju. Šeit rodas pilsētu centri ar pakļautām teritorijām – pilsētvalstis. Dažu pilsētvalstu iedzīvotāju skaits sasniedza 50000-70000 cilvēku (Tikaļa, Kalakmuļa, Karakoļa). Pilsētas priekšgalā vienmēr atradās valdnieks – ahau, kuram pakļāvās vietvalži. Pastāvēja sarežģīta galma hierarhija – priesteri, karavadoņi, skrīveri, ierēdņi utt. Sabiedrības pamatu veidoja brīvie kopienas locekļi. Klasiskajā periodā savu augstāko uzplaukumu sasniedza maiju arhitektūra – tika aktīvi celti ceremoniālie kompleksi ar piramīdām un tempļiem, pils celtnēm un bumbas spēles stadioniem. Celtnes grupējās ap centrālo taisnstūra laukumu. Ēkas cēla uz masīvām platformām. Diženu piramīdu augstums varēja sasniegt 50-60 metrus, uz piramīdām tika izvietoti tempļi. Maiji izstrādāja sarežģītu pasaules sistēmu, kuras pamatā bija priekšstati par cilvēka dvēseles reinkarnāciju un nebeidzamā visuma ciklu mija. Sistēmas pamatošanai maiji izmantoja precīzas matemātiskas un astronomiskas zināšanas, kurās ietilpa planētu, Saules un Mēness cikli, Zemes precesijas apgrieziena laiks. Astrometrisko konstrukciju pamatā bija Zodiaks no 13 zvaigznājiem. Gadu skaitīšanas, kā arī skaitīšanas kopumā, sistēma klasiskajiem maijiem bija ievērojami precīzāka, nekā eiropiešiem. Matemātiskās nulles jēdzienu maiji izstrādāja dažus gadsimtus pirms indiešiem un eiropiešiem. Maiju rakstība bija fonētiska un sillabiska, t.i. katra zīme veido zilbi. Tā tika pierakstīti teksti uz ēku sienām, stelām, altāriem, keramiskajiem traukiem, kā arī roku rakstītajās grāmatās – kodeksos. Ilgu laiku visas pasaules lingvisti centās atšifrēt maiju rakstus, līdz 1952.gadā to izdevās paveikt krievu zinātniekam J.Knorozovam. Klasiskā perioda beigās 10.gs. sākās tolteku ielaušanās maiju zemēs, kas noveda pie iedzīvotāju masu migrēšanas un pilsētu pamešanas. Mainījās orientieri ideoloģijā un mākslā – valdnieku senču kults zaudēja primāro nozīmi un par valdnieka varas pamatojumu kļuva tā izcelsme no leģendārajiem toltekiem.

Arī centrālajā Meksikā notika pārmaiņas. 12.gs. iekšējo strīdu un kārtējā ziemeļu barbaru spiediena dēļ pārstāja pastāvēt tolteku valsts. Pēc tolteku galvaspilsētas Tulas (Tollanas) krišanas tolteku bēgļi apmetās Mehiko ielejas dienvidu daļā – Kuluakānas un Šiko pilsētās, kas bija kā civilizācijas saliņas mežonīgo čičimeku baru vidū. Čičimeki – tas ir kopējs nosaukums, kas apzīmē jebkuru „barbaru” grupu, tajā skaitā mežonīgos klejotājus – medniekus, vācējus un zemkopjus. Ienācēju vidū bija arī tolaik nezināmie acteki, kuri pēc laika izveidoja varenu impēriju ar milzīgu teritoriju.