Ir slepkavas, par kuriem dzrdējuši gandrīz visi. Viņu šokējošie noziegumi izsauca plašu reakciju tad, kad tie tika atklāti. Bet ir stāsti, kas nesaņem lielu ievērību mediju un sabiedrības vidū. To ietekmē laiks, kad veikti noziegumi, upuru sociālais stāvoklis un slepkavību nežēlīgums. Ir noziegumi, kurus aizēno nabadzība vai policijas korumpētība attiecīgajā vietā. Tādēļ šis raksts ir par mazāk zināmiem ļaundariem, kuru upuru skaits ir lielāks kā pat slavenākajiem noziedziniekiem.
Luiss Alfredo Garavito, iespējams, ir vēsturē nāvējošākais sērijveida slepkava. Viņa upuri bija jauni kolumbiešu zēni astoņdesmitajos un deviņdesmitajos gados. Garavito noziegumus par iespējamiem lielā mērā padarīja Kolumbijas bruņotais konflikts, kura dēļ uz ielām nonāca daudz bērnu. Garavito bieži izlikās par fermeri vai priesteri un piedāvāja 6 - 16 gadus veciem zēniem pastrādāt pie viņa. Zēni, cerot uz solīto atalgojumu, piekrita. Luiss viņus aizveda uz nomaļām vietām un turēja ieslodzījumā, izvarojot, spīdzinot un beigās arī nogalinot upurus. Garavito gadiem ilgi turpināja nogalināt cilvēkus, jo viņiem mājās nebija neviena, kurš vērstos policijā. Tas turpinājās līdz 1997. gadam, kad policija atklāja masu kapus. Tobrīd varas iestādes saprata, ka viņiem ir jāmeklē sērijveida slepkava.
1998. gada februārī tika atrasti trīs kaili zēnu ķermeņi. Visiem bija sasietas rokas, bija redzamas griezumu pēdas uz ķermeņa. Tika atrastas seksuālas vardarbības pazīmes. Nozieguma vietā tika atrasta zīmīte ar adresi, kas policiju aizveda pie Garavito draudzenes. Viņa teica, ka nav Luisu redzējusi mēnešiem ilgi, bet iedeva viņa somu, kurā iekšā bija jaunu zēnu fotogrāfijas, dienasgrāmata ar viņa noziegumiem un rēķini. Viņi devās uz Garavito māju, bet tā bija tukša. Pēc pāris dienām vietējā policija viņu aizturēja par izvarošanas mēģinājumu pret pusaudzi. Kāds bezpajumtnieks to redzēja un ziņoja policijai. Policijā atklājās, ka viņš ir slepkava. Kad Garavito tika notiesāts 1999. gadā, viņš atzinās 140 cilvēku slepkavībās, lai gan tiek uzskatīts, ka patiesais upuru skaits bija vismaz 300.
Interesantākais ir tas, ka viņu varētu atbrīvot jau 2021.(!!!) gadā. Tā kā Kolumbijā nav mūža ieslodzījuma, viņam piesprieda 40 gadus cietumā. Par atzīšanos un labu uzvedību termiņš tika samzināts līdz 22 gadiem. Tiesa, vēl nav zināms, vai viņš tiks atbrīvots. Kolumbijas sabiedrība ir kritizējusi to, ka viņu var atbrīvot. Iespējams, tiks piemērots likums, kas paredz to, ka noziedziniekiem, kas veikuši pārkāpumus pret bērniem, nav iespējas tikt atbrīvotiem agrāk. Ja šobrīd 62 gadus vecais Luiss tomēr tiks brīvībā, viņš plāno uzsākt programmu, kas palīdz cietušiem bērniem. Šajā jomā viņš noteikti ir eksperts.
Pedro Lopess ir vienīgais, kurš upuru skaita ziņā var konkurēt ar Garavito. Lai arī viņš tika arestēts par 110 cilvēku slepkavībām, viņš pats atzīst, ka ir nogalinājis vismaz 300. Pedro piedzima 1948. gadā vardarbības pilnā pasaulē. Viņa māte, kura strādāja par prostitūtu, padzina viņu no mājām, kad viņam bija 8 gadi. Viņš palika viens pats Bogotā. Lopess kļuva par upuri ielu noziedziniekiem, ciešot no seksuālās vardarbības. Viņš devās no vienas mājas uz otru.
18 gadu vecumā viņš nonāca cietumā par auto zādzībām. Tieši ieslodzījumā viņš paveica savas pirmās slepkavības, atriebjoties tiem, kuri Pedro izvaroja. Iznācis no cietuma, viņš bija dusmu pārņemts. Lopess devās uz Peru, kur sāka nogalināt meitenes, kuras parasti bija vecumā no 9 - 12 gadiem. Viņš pielietoja arī seksuālo vardarbību, jo no tās agrāk cieta pats. Pēc laika viņš atgriezās Kolumbijā, tad devās uz Ekvadoru, savā ceļā atstājot līķus. Reiz viņu gandrīz sodīja. Kāda ciemata iedzīvotāji redzēja viņa vardarbību pret jaunu meiteni un vēlējās viņu nogalināt. Iejaucās kristiešu misionārs, kurš pārliecināja iedzīvotājus nodot Lopesu policijai, kura viņu atbrīvoja.
Pedro beidzot tika arestēts 1979. gadā. Viņš aizveda policiju līdz masu kapam, kurā bija 53 jaunu meiteņu ķermeņi. Viņu iesauca par ''Andu briesmoni''. BBC ziņoja, ka Lopesu Ekvadorā atbrīvoja 1998. gadā par labu uzvedību, taču cita versija ir tāda, ka 1994. augustā viņš tika nodots Kolumbijai. Tur viņu atzina par nepieskaitāmu un uz 4 gadiem ievietoja psihiatriskajā klīnikā. Pēc atbrīvošanas viņš pazuda. Tiek ziņots, ka 2002. gadā viņš paveica jaunu slepkavību, tomēr par Lopesu gandrīz nekas vairs nav zināms. Šobrīd viņš ir 70 gadus vecs, ja vien ir dzīvs.
''Par noziedziniekiem padara, nevis piedzemdē.'' Šie vārdi bija uzrakstīti uz zīmes blakus Endrjū Kiho šķūnim Mičiganā. 1927. gadā Endrjū nomāca viņa sievas ilgā un dārgā cīņa ar tuberkulozi. Tāpat viņš zaudēja vēlēšanās, viņam draudēja fermas atņemšana īpašuma nodokļa dēļ, kuru iekasēja vietējās skolas uzturēšanai. Kiho nekad nebija savā ādā lielā spiediena dēļ. Viņš kļuva nepacietīgs un ātri atteicās no visa, kas nestrādāja viņa labā. Endrjū pārstāja apmeklēt baznīcu, jo nevēlējās maksāt nodevas. Klīda baumas, ka viņš nosita zirgu. Kaimiņi bažījās par to, ka Kiho varētu izdarīt ko nelāgu, taču nevarēja iedomāties, kas viņam bija prātā. 18. maija rītā viņš uzspridzināja savu māju, šķuni un sievas, kuru nesen bija nogalinājis, līķi. Drīz pēc tam viņš uzspridzināja vairāk kā 200 kilogramus sprāgstvielu, kuras mēnešiem ilgi bija novietojis zem skolas. Tad Kiho skolā uzspridzināja savu mašīnu, nogalinot sevi un vēl dažus cilvēkus. Ar 45 mirušajiem un 58 ievainotajiem vienā reizē viņš īsti neskaitās kā sērijveida slepkava, taču tas joprojām ir briesmīgākais skolu slaktiņš ASV vēsturē.
Kā gan šī tantiņa spētu nodarīt pāri kaut mušai? Ievadot tai nāvējošu zāļu devu. Doroteja Puente, kura zināma kā ''Pansijas slepkava'', jau agrāk bija arestēta. Vienreiz par bordeļa vadīšanu, vienreiz par būšanu bezpajumtniecei, divreiz par viltotiem čekiem. Viņa vispirms nogalināja savu istabas biedreni Rūtu Monro. Policija noticēja Dorotejas teiktajam par to, ka Rūtai bija depresija, tādēļ viņa droši vien pārdozēja medikamentus. Nākamais mēģinājums noveda viņu cietumā. Upuris saprata, ka ticis sazāļots un apzagts. Viņš norādīja uz Doroteju, kura tika apcietināta.
Ieslodzījumā viņa iepazinās ar kādu vecāku kungu. Viņu draudzība pārvērtās par mīlestību, kad viņi bija atbrīvoti. Diemžēl mīlestība bija tikai no vienas puses. Puente viņu nogalināja, turpinot savākt viņa pensiju gadiem ilgi pirms līķa identificēšanas. Tas bija tikai sākums. Viņa turpināja meklēt no sabiedrības nošķirtus cilvēkus, piemēram, pensionārus, alkoholiķus vai personas ar garīgajiem traucējumiem. Nogalinot viņus, viņa saņēma šīm personām adresētos maksājumus. Šādā veidā viņa nopelnīja vairāk kā 87000$. Par iegūto naudu viņa sev apmaksāja sejas plastisko operāciju pirms aresta 1988. gadā. Meklējot nesen pazudušo iemītnieku, par kuru ziņoja sociālais darbinieks, tika pamanīts, ka Puentes īpašumā kaut kas šķietami ir aprakts. Kopā tika atrasti 7 līķi, bet Puenti notiesāja par 9 slepkavībām. Viņai tika piespriests mūža ieslodzījums bez atbrīvošanas iespējas, lai gan viņa uzstāja, ka visi upuri nomira dabiskā nāvē. Viņa nomira 2011. gadā 82 gadu vecumā.
Iespējams, pie viņas noziegumiem vainojama skarbā bērnība. Abi Dorotejas vecāki bija alkoholiķi, māte bija prostitūta. Viņas tēvs mēģināja izdarīt pašnāvību meitas priekšā. Kad viņai bija 8 gadi, tēvs nomira tuberkulozes dēļ, bet nākamajā gadā māte gāja bojā avārijā. Puente nonāca bērnu namā, kur viņu seksuāli izmantoja.
Deivids Pārkers Rejs ir briesmīgs pat starp sērijveida slepkavām. Viņš ir zināms kā ''Rotaļlietu kastes slepkava'', jo spīdzināja savus upurus ''rotaļlietu kastes'' ieslodzījumā. Jaunajām sievietēm, kuras bija viņa upuri, viņš atskaņoja ierakstu, kurā pastāstīja instrukcijas par būšanu viņa vergam. Pēc tam viņš kopā ar līdzdalībniekiem, kuru vidū bija arī meita un draudzene, spīdzināja upurus vairākas dienas. Balstoties uz Reja veiktajiem ierakstiem, policija uzskata, ka viņš šādi nogalināja ap 50 sievietēm, taču viņu ķermeņi netika atrasti.
Reja noziegumi atklājās, kad Sintijai Vaidžilai izdevās izbēgt. Reja draudzene Sindija Hendija nejauši atstāja atslēgas, ar kurām Vaidžila sevi atbrīvoja. Viņas rokas joprojām bija rokudzelžos, taču viņai izdevās sasniegt kaimiņu māju. No turienes tika sazvanīta policija. Lai arī neizdevās atrast līķus, tika izdarīts spiediens uz līdzdalībniekiem, kas nesa augļus. Hendija un Deivida draugs Deniss Rojs Jensijs sadarbojās ar policiju. Rejam piesprieda 224 gadus cietumā.
Aptuvenais upuru skaits varētu būt ap 60. Pirms policija varēja Rejam uzdot jautājumus par citiem noziegumiem, viņš 2002. gadā nomira no sirdstriekas 62 gadu vecumā. Izmeklētāji turpina meklēt atbildes par sievietēm, kuru nāves Rejs bija atzīmējis savā dienasgrāmatā, taču pagaidām bez panākumiem.
Nensija Heizela, kuru vēlāk pazina kā Neniju Dosu, piedzima 1905. gadā. Viņas tēvs bija apņēmies panākt to, ka viņa četras meitas iet pa tikumīgu ceļu. Viņš aizliedza kosmētiku, skaistas drēbes un ballītes. Romantiskā Nenija pēc tā visa ļoti ilgojās. Viņai gan nebija lemta laimīga mīlas dzīve. Lai gan viņa apprecējās 5 reizes, neviens no vīriem nepalika pie viņas. Varbūt kaut kas būtu izdevies labāk, ja viņa nebūtu nogalinājusi četrus no tiem.
Viņa pirmoreiz apprecējās, kad viņai bija 16. Viņas vīrs bija zēns no vietējās rūpnīcas, kura māte ar savu kontroli padarīja Nenijas dzīvi par ciešanām. Kad divi no pāra bērniem nomira saindēšanās dēļ (tiek uzskatīts, ka nejauši), viņi izšķīrās, padarot pirmo vīru par vienīgo, kuru Nenija nenogalināja. Nenija, kura bija palikusi ar divām dzīvām meitām, apprecējās un palika kopā ar otro vīru, kurš bija skarbs un vardarbīgs. Viņa palika ar vīru līdz brīdim, kad meitas izauga un dzemdēja savus bērnus. Ja godīgi, Nenija nebija laba vecmamma. Viņa iedūra saspraudi galvā vienam no mazuļiem. Citu bērnu viņa nosmacēja. Abas nāves pasludināja par negadījumiem, bet Nenija saņēma apdrošināšanas naudu. Drīz pēc tam viņa pasniedza vīram jaunāko kokteili, kas sastāvēja no viskija un žurku indes.
Nākamo vīru Nenija satika ar sava mīļākā žurnāla palīdzību, kur ieraudzīja iepazīšanās sludinājumu. Nedēļas laikā viņi jau bija precēts pāris. Nenija kādu laiku tēloja mīlošu mājsaimniecu, bet tad ''negaidīti'' sirds problēmu dēļ nomira viņas trešais vīrs. Cilvēki uzmundrināja Neniju vīra bērēs. Drīz pēc tam viņu māja nodega, miegā nomira nu jau bijušā vīra māte. Apdrošināšanas naudu par māju saņēma Dosa, kuras nākamais upuris bija slimā māsa. Tad viņa nogalināja ceturto vīru, bet piektais kļuva par liktenīgo.
Piektā vīra slepkavība pierādīja viņas neizdarību. Ārsts iedomājās veikt autopsiju, kas atklāja lielu arsēna daudzumu. Dosa tika nekavējoties arestēta. Lai arī viņa atzinās vairākās slepkavībās, viņu notiesāja tikai par pēdējā vīra nogalināšanu, piespriežot mūža ieslodzījumu. Viņa nomira 1965. gadā 59 gadu vecumā. Dosa tiek vainota 11 cilvēku nāvēs. Nenija ķiķināja, kad atzinās noziegumos, tādēļ viņu mēdz saukt par ''Ķiķinošo vecenīti''.
Vienreiz par bordeļa vadīšanu, vienreiz par būšanu bezpajumtniecei, Kā var arestēt par to ka bezpajumntniece ?
