Laiks- tā ir netverama matērija. Pastāv no mums neatkarīgi un kā to izmantojam, tā ir tikai mūsu atbildība. Ja ikdienā stunda vai diena reizēm šķiet kā vesela mūžība, tad vēsturē tas ir tikai viens acumirklis.
Mazāk zināmi fakti XII13
832
3
Neērtais kinorežisors.
Māksla pieder tautai- varens sauklis no padomijas gadiem. Bet māksla ir māksla tikai tad, ja tā patīk Kultūras ministrijai. Ironiski, bet kinorežisora Rolanda Kalniņa ‘’aizliegtās’’ filmas, skatoties ar šodienas acīm, neliekas aizlieguma vērtas.
Rolands Kalniņš kinorežisora profesiju apguva praktiskā darbā, strādājot kā režisora asistents jau pie pirmās latviešu mākslas filmas ‘’Mājup ar uzvaru’’. 1959.gadā ar filmu ‘’Ilze’’ viņš debitē kā režisors. Kad 1966.gadā tiek filmēta ‘’Akmens un šķembas’’ tā nonāk padomju kinouzraugu redzeslokā. ‘’Augšām’’ nepatīk izraudzītā tēma. Arī nosaukums tika mainīts divreiz; sākumā paredzētais nosaukums ‘’Dzimtene, piedod!’’ tika nomainīts uz ‘’Akmens un šķembas’’. Bet arī tas uzraugiem nepatīk. Tad rodas nosaukums ‘’ Es visu atceros, Ričard!’’. Visu filmēšanas laiku šī filma atradās tā teikt ‘’zem lupas’’ un tika labota un pārveidota. Un 1967.gadā kinofestivālā Kišiņevā filma pat saņem balvu par labāko scenāriju. Bet tik un tā šī filma padomju gados nebija tā, kuru rādīja televīzijā vai kinoteātros. Arī nākamā Kalniņa filma ‘’Elpojiet dziļāk’’ neiepatikās kinouzraugiem un plašākam skatītāju lokam tā kļuva pieejama tikai 1986.gadā. Bet 1974.gadā iesāktā filma ‘’Piejūras klimats’’ tā arī netika nofilmēta līdz galam, jo tika aizliegta jau filmēšanas procesā un ir saglabājušies tikai 870m darba materiāla.
Bet visas šīs nepatikšanas neatturēja kinorežisoru no tālāko filmu uzņemšanas. Un tapa vēl daudzas labas filmas, kā ‘’Akmeņainais ceļš’’, ‘’Tapers’’ un citas.
Divreiz dvi vienādi pagasti.
Neticami, bet Latvijā ir pagasti ar vienādiem nosaukumiem. Un pat veseli divi pāri. Salas pagasts ir gan Salas novadā, gan Babītes novadā, bet Ilūkstes un Neretas novados atrodas Pilskalnes pagasts.
Reklāma
Saeimas spīkers rekordists.
Saeimas spīkers ir tas pats LR Saeimas priekšsēdētājs. Svarīga un ietekmīga politiskā amatpersona, kura, gadījumos kad Valsts prezidents ir ārpus valsts vai citādu iemeslu dēļ ir nespējīgs pildīt savus pienākumus, kļūst par prezidenta pienākumu izpildītāju. Ar visām tā pilnvarām. Saeimas spīkera vēlēšanas ir pats pirmais ko jaunievēlētais parlaments izdara savā pirmajā sēdē. Latvijas parlamenta vēsturē ir tikai viens spīkeris, kurš šajā amatā ir bijis četrās Saeimās. Tas ir Pauls Kalniņš no Latvijas Sociāldemokrātiskās Strādnieku partijas. Viņš šo amatu ieņēma vairāk kā deviņus gadus- no 1925.gada 20.marta līdz 1934.gada 15.maijam. 1930. Un 1933.gadā Kalniņš kandidēja arī Latvijas prezidenta vēlēšanās, bet zaudēja Albertam Kviesim. Pēc Ulmaņa apvērsuma tiek apcietināts un 4 mēnešus pavada ieslodzījumā. Bet saskaņā ar Satversmi kā pēdējais Saeimas priekšsēdētājs līdz pat savai nāves dienai- 1945.gada 26.augustam, joprojām bija Valsts prezidenta pienākumu izpildītājs.
Tās tik ir odziņas!
Kas gan būtu rudens, bez ķirbjiem- šiem oranžajiem skaistuļiem, kas ir ne tikai skaisti, bet arī ļoti veselīgi un vērtīgi. Lielveikala ‘’Maxima’’ rīkotais, šogad jau astoto gadu, ķirbju čempionāts pierāda, ka ķirbji izaug arvien lielāki un lielāki. Katru gadu tiek sasniegti arvien jauni rekordi. Šogad čempions jau ‘’pārkāpa’’ 200kg slieksni. Dagdēnietes Innas Kozlovskas oranžais dārza karalis svēra 214kg. Otrās un trešās vietas ieguvēji- attiecīgi 184kg un 154kg, arī nav nekādi mazulīši. Lai arī līdz Ginesa rekordam ( 2012.gadā tas bija 911,267kg un varbūt jau ir pārspēts) vēl ir ko augt un augt, tās nav nekādas nieka odziņas!
Tā tas bija 2013.gadā.
Pērngad ķirbji padevās vēl brangāki. Īpaši liels- 232kg smags oranžais skaistulis izauga atkal Dagdā. Inna Kozlovska pārspēja pašas iepriekšējā gada rekordu. Tagad atliek tikai gaidīt kādus pārsteigumus nesīs šis gads.
Letiņiem patīk skriet.
Katru gadu notiek dažādi skriešanas pasākumi-maratoni, pusmaratoni, kuros piedalās gan profesionāļi, gan vienkārši skriešanas entuziasti. Un par dalībnieku trūkumu organizatori nevar sūdzēties.
Latvijā interese par maratonskriešanu radās pēc pirmajām olimpiskajām spēlēm. Ja viņi var, tad arī mums jāpamēģina! Pirmais mēģinājums notika 1904.gada 6.maijā. Starts tika dots Rīgas Rātslaukumā un septiņi skrējēji sāka ceļu uz Jelgavu. Labāko rezultātu uzrāda 18-gadīgais Augusts Dikmanis, kurš Jelgavu sasniedz pēc četrām stundām un piecām minūtēm. Bet brīvvalsts laikā pirmais maratons notiek Liepājā- 1927.gada 31.jūlijā. Šīs sacensības ir sarīkotas sporta propogandas nedēļas ietvaros. Piedalās tikai trīs dalībnieki, bet distanci pabeidz tikai divi. Uzvar 23 gadus vecais Kārlis Bukass ar rezultātu 3:01:14. Pēc trīs nedēļām Rīgā notiek 4.visparējie sporta svētki, kuru noslēguma ‘’nagla’’ ir maratons, kas ir 1.Latvijas čempionāts maratonā. Šoreiz jau pieteikušies 8 skrējēji. Mūsdienās tas būtu īsts fiasko organizatoriem, bet tolaiku prese raksta avīzēs tiek rakstīts, ka tas esot ‘’nedzirdēti liels skaits’’. Katram laikam savi mērogi. Ceļu skrējējiem izbrīvē policisti uz velosipēdiem. Finišu sasniedz puse no tā sācējiem un uzvaru, tāpat kā Liepājā, svin Bukass. Rezultāts gan ir sliktāks- 3:07:15,4. Salīdzinot ar tā laika labākiem maratonistiem, pirmais Latvijas čempions atpaliek apmēram par stundu.
Apskaties arī iepriekšējo daļu.
Tev patiks šie raksti
nē nu skaisti, ko lai saka, žurnālistu "neatkarīgais viedoklis"!
