Klāt jau ceturtā daļa rakstu sērijai, kurā atskatīsimies uz dažām 20. gadsimtā notikušajām katastrofām, kas mūsdienās vairs nav tik labi zināmas.
Mazāk zināmas 20. gadsimta katastrofas (4)4
Winecoff viesnīcas ugunsgrēks. 1946.gada 7.decembra ugunsgrēks "Winecoff" viesnīcā bija nāvējošākais viesnīcu ugunsgrēks Amerikas Savienoto Valstu vēsturē. Tajā bojā gāja 119 cilvēki, to skaitā viesnīcas īpašnieki. Viesnīca Winecoff, kas atrodas Atlantas centrā tika reklamēta kā "absolūti ugunsdroša". Kaut arī viesnīcas tērauda konstrukcija patiešām bija aizsargāta pret uguns iedarbību, viesnīcas interjera apdare bija viegli uzliesmojoša, un visus ēkas 15 stāvus savienoja tikai viena kāpņu telpa. Visi viesnīcas iemītnieki, kuri atradās virs uguns izcelšanās vietas trešajā stāvā bija iesprostoti, un ugunsgrēkā izdzīvojušie tika izglābti vai nu pa augšējā stāva logiem vai leca ugunsdzēsēju tīklos. Liela daļa upuru gāja bojā izlecot pa logiem, vēl pirms ugunsdzēsēju ierašanās. Fotogrāfija, kurā redzams viena izdzīvojušā lēciens ieguva 1947.gada Pulicera balvu par fotogrāfiju. Šis ugunsgrēks, kas sekoja 1946.gada 5.jūnija La Salle viesnīcas ugunsgrēkam Čikāgā (ar 61 bojāgājušo), un 1946.gada 19.jūnija Canfield viesnīcas ugunsgrēkam Dubjūkā, Aiovā (ar 19 bojāgājušajiem) - noveda pie būtiskām pārmaiņām Ziemeļamerikas ēku kodos. Viesnīcās kā obligāta prasība turpmāk bija vairākas izejas un pašaizverošas ugunsdrošas durvis viesu istabās.
Iroquois teātra ugunsgrēks. Drošības standarti mūsdienu teātros un publiskajās ēkas paceļās no Iroquois teātra pelniem, kur bojā gāja 602 cilvēki. Bija ziemassvētku brīvdienas , tādēļ 1903.gada 30.decembra muzikālā izrāde "Mr. Blue Beard" ar tolaik slaveno komiķi Ediju Foju galvenajā lomā, pulcēja gandrīz 2000 cilvēkus, pārsvarā sievietes un bērnus. 5 nedēļas vecais Iroquois teātris Čikāgas centrā tika saukts par ugunsdrošu. Tas izrādījās tikpat neaizdedzināms cik slavenais Titāniks izrādījās nenogremdējams deviņus gadus vēlāk. Apmēram pulksten 15:15 tajā pēcpusdienā, īsi pēc otrā cēliena sākumā, astoņi vīrieši un astoņas sievietes sapņaini griezās dejā orķestra Pale Moonlight pavadījumā. Dzirksteles no loka lampas aizdedzināja muslīna aizskarus, iespējams, elektriskā īssavienojuma rezultātā. Aizskatuves darbinieks centās liesmas nodzēst ar ugunsdzēšamo aparātu, taču tā ātri izplatījās uz citiem aizskariem. Aizskatuves darbinieki, aktieri un aktrises steidzās pamest degošo skatuvi caur durvīm aiz skatuves zonas. Caur vaļā atvērtajām durvīm ienāca auksts gaiss, kas radīja milzīgas ugunsbumbas, kas turpināja izplatīt uguni uz teātra pretējo galu, aptverot sēdvietas un vestibilu. Skatītāji haotiski meklēja izejas, tomēr nespēja uzreiz tās atrast, jo durvīm priekšā bija aizskari un virzienu norādes nebija uzstādītas. Turklāt, biezie melnie dūmi ātri izplatījās pa visu ēku samazinot redzamību gandrīz līdz pilnīgai tumsai. No tām izejas durvīm, kuras tika atrastas, daudzas bija slēgtas. Durvis, kas nebija aizslēgtas vērās uz iekšu, kas neļāva izbēgt, jo panikas pārņemtie ļaudis saspieda viens otru pret durvīm, tā rezultātā padarot neiespējamu to atvēršanu. Mazāk nekā stundas laikā bojā gāja vairāk nekā 600 cilvēku. Oficiāli bojā gāja 602 cilvēki, taču daudzi uzskata, ka patiesais skaitlis ir lielāks. Daudzi cilvēki sadega dzīvi un tika saspiesti drūzmā, tomēr lielākā daļa nomira savās sēdvietās saelpojoties biezos dūmus. Līķi tika atrasti pa visu teātri, daudzi neatpazīstami un daudzi pārvērtušies šausminošās melnās figūrās. Čikāgas ugunsdzēsēji liesmas apdzēsa 30 minūšu laikā, taču nespēja novērst milzīgo upuru skaitu. Iroquois teātra ugunsgrēks ir traģiskākais teātru un ēku ugunsgrēks ASV vēsturē. Ziņas par traģēdiju izplatījās visā pasaulē. Notikušais izpelnījās plašu publikas nosodījumu un tika ieviesti jauni ugunsdrošības noteikumi. Ugunsgrēku novēršanas reformas ātri tika īstenotas visā valstī un pasaulē.
Lielā kanjona lidmašīnu sadursme. Mums visu laiku tiek atgādināts, ka aviācija nekad nav bijusi tik droša kā mūsdienās, tomēr, lai tas notiktu, aviācijai bija jāiziet cauri neskaitāmām traģēdijām, un viena no ievērojamākajām traģēdijām aviācijā bija divu pasažieru lidmašīnu sadursme virs Lielā kanjona 1956.gadā. 1956.gada 30.jūnija rītā divas lidmašīnas pie Losandželosas Starptautiskās lidostas vārtiem gaidīja pacelšanās atļauju. Trans World Airlines (TWA) Reiss 2 kavējās par dažām minūtēm, jo tika veikta neliela lidmašīnas apkope. Tad tā beidzot saņēma pacelšanās atļauju un sāka savu lidojumu no skrejceļa 25 ar 70 apkalpes locekļiem un pasažierim uz klāja. Todien lidmašīnu vadīja Kapteinis Džeks S.Gandijs. Viņš bija lidojis šo maršrutu uz Kanzassitiju vairāk nekā 170 reizes. Tai vajadzēja būt kārtējai parastai darba dienai. Līdzīgi, United Airlines Reiss 718 arī tika mazliet aizkavēts gaidot citas lidmašīnas nolaišanos. Tad lidmašīna Kapteiņa Roberta S. Šērlija vadībā pacēlās no skrejceļa 25L , lai dotos uz Čikāgu, Ilinoisā. Kapteinis Šērlijs todien bija atbildīgs par 58 cilvēkiem savā lidmašīnā, un tāpat kā Kapteinis Gandijs, viņš šo maršrutu bija veicis ļoti bieži . Tomēr šis rīts priekš abiem kapteiņiem un viņu pasažieriem izrādījās pavisam savādāks nekā viņi to bija iedomājušies. 9:21 no rīta TWA Kapteinis Gandijs iekļuva turbulencē un lūdza mainīt augstumu no 19 000 līdz 21 000 pēdām. Gaisa satiksmes vadības dispečers, apzinoties United lidmašīnas lidojuma plāns šķērso TWA , šo lūgumu noraidīja. Kapteinis Gandijs, kā jau noteikti to bija darījis vairākas reizes iepriekš, palūdza atļauju lidot 1000 pēdas virs jebkādiem laikapstākļiem viņa ceļā. Losandželosas Gaisa satiksmes maršrutu vadības centrs apstiprināja šo standarta lūgumu , un informēja Kapteini Gandiju, ka United Reiss 718 lidos netālu no viņa. 10:31 no rīta Aeronavigācijas radiosakaru centrs Soltleiksitijā uztvēra nezināmu radio pārraidi, kas bija pārāk trokšņaina , lai to saprastu. 11:51, kad vairs nebija iespējams nodibināt kontaktus ar nevienu no lidmašīnām tika izsludināta pazudušo lidmašīnu trauksme. Divu pazudušo lidmašīnu meklēšana nebija ilga. Katastrofas dienā, Lielā kanjona apskates lidmašīnas pilots bija dzirdējis ziņas par pazudušajām lidmašīnām. Viņš atcerējās, ka todien kanjonā redzējis dūmus. Viņš tovakar izlidoja otro reizi un apstiprināja, ka liesmojošie vraki, kas atradās divās dažādās vietās, tiešām bija abas pazudušās lidmašīnas. Katastrofā bojā gāja visi 128 cilvēki abās lidmašīnās, tā bija pirmā katastrofa visā aviācijas vēsturē ar vairāk nekā 100 upuriem. Sākotnēji, mediji un abas aviokompānijas katastrofā vainoja avio dispečeru, tomēr vēlāk viņš tika attaisnots. Šis incidents radīja pamatīgu baiļu faktoru, publika kļuva satraukta par daudzajām aviokatastrofām pirms šīs konkrētās traģēdijas. Lielā kanjona sadursme noveda pie tā, ka melnās kastes kļuva par obligātu prasību visās lidmašīnās, jo bez tām izmeklētāji bija bezspēcīgi saprast, kas tieši noveda pie abu lidmašīnu sadursmes.
Sampūngas universālveikala sabrukšana. Lī Jūns 1989.gadā uzbūvēja Sampūngas universālveikalu bijušās atkritumu izgāztuves vietā. Ēkai bija paredzēti pieci stāvi, bet celtniecības vidū Jūns uzstāja, ka jāpievieno papildus stāvs ar milzīgu peldbaseinu. Vairāki inženieri, kas strādāja pie projekta, brīdināja Jūnu, ka šīs izmaiņas būs bīstamas, tomēr tā vietā, lai uzklausītu viņu padomu, Jūns viņus atlaida. Valdības drošības inspektori, kas pārraudzīja būvniecības projektu, tika piekukuļoti, lai noklusētu dizaina izmaiņas, un ignorētu faktu, ka Jūna darbuzņēmēji neizmantoja pietiekami daudz tērauda stieņu atbalstam un, lai ietaupītu naudu izmantoja nekvalitatīvu betonu. Līdz 1995.gadam, veikals darbojās ļoti veiksmīgi, katru dienu pa tā durvīm izgāja apmēram 40 000 klientu. Tā gada 27.jūnijā tika ziņots par gāzes noplūdi, tomēr Jūns atteicās veikalu slēgt. Divas dienas vēlāk, piektā stāvā griesti ieliecās, liecinot par gaidāmo sabrukšanu. Nekas netika darīts, vienīgi darbiniekiem tika atļauts beigt darbu atrāk. 29.jūnija pēcpusdienā piektā stāva griesti sabruka un izraisīja arī visu pārējo stāvu sabrukšanu. Visā konstrukcijā izcēlās ugunsgrēki, dažus no tiem veicināja benzīns no automašīnām, kas bija novietotas veikala garāžā. Glābšanas darbi turpinājās vairākas nedēļas, un, neticami, viens izdzīvojušais tika izvilkts 16 dienas pēc sabrukšanas. Lielākai daļai cilvēku tā nepaveicās- vairāk nekā 500 gāja bojā un vēl 900 guva smagus ievainojumus. Divdesmit pieci cilvēki stājās tiesas priekšā par apsūdzībām saistībā ar katastrofu. Lī Jūns tika notiesāts par kriminālo nolaidību un saņēma septiņus ar pusi gadus cietumā.