Šis klosteris ir Eiropā vislabāk saglabājies viduslaiku klostera komplekss. Šeit vienkopus vienreizējā koncentrētā blīvumā var redzēt visus arhitektūras stila virzienus un attīstības fāzes sākot ar romantiku un beidzot ar vēlo gotiku. Labi saglabājušās ēkas ir UNESCO pasaules kultūras mantojums.
11.gadsimtā Benediktīniešu abatija ar pieaugošo labklājību un bagātību attālinājās no vienkāršas dzīves ideāliem un svētā Benedikta aicinājuma «Ora et labora» - lūdzies un strādā. Ar mērķi atjaunot pirmsākuma ideālus, Roberts fon Molesme nodibināja klosteri Citeaux pie Dijonas. No vārda Citeaux radies Cisterciešu ordenis, kurš 1138. gadā saņēma zemi klostera būvei. Taču izvēlētā zeme nebija labvēlīga klostera būvei, jo tajā nebija ūdens.
Tālāk seko leģenda, kā radies Maulbronnas klosteris. Tā kā klosteri bez ūdens būvēt nevarēja, ordeņa brāļi devās meklējumos ziemeļu virzienā no sākotnējās piešķirtās zemes (tagad Mühlacker). Te viena vietā ēzelis sācis ar priekškāju spārdīt zemi un parādījies ūdens. Tā ordeņa brāļi nolēmuši tur celt klosteri. Nosaukums Maulbronn radies no Maul-purns vai mūlis (citās versijās no vārda Muhlen-dzirnavas) un –bronn (Brunnen)-aka. Ēzelis joprojām ir klosterpilsētas ģērbonī.
Dzīve klosterī nebija viegla. Klostera telpās valdīja klusēšanas likums. Tas nozīmē, ka mūki savā starpā nesarunājās. Tikai vienā telpā bija atļauts runāt. Kā jau pieminēju, ordeņa mūku dzīves sauklis bija-lūdzies un strādā. Viegls šis darbs nebija. Kalna pakājē pletās milzīgi vīnogu lauki, kuriem bija nepieciešama kopšana un nekādas tehnikas tajā laikā nebija. No savāktajām vīnogām klosteris gatavoja vīnu pārdošanai. Pašiem mūkiem gan no tā tika pavisam maz-ar ūdeni stipri atšķaidīts vīns īpašos gadījumos. Vēl darbu prasīja arī citu pārtikas līdzekļu iegūšana- dārzeņu audzēšana un zivju ķeršana. Bija izbūvēta ļoti laba apūdeņošāna sistēma. Klosterī strādāja teju visi amata meistari-skroderi, kurpnieki, podnieki utt. , bet tie ne vienmer bija mūki. Uz klosteri nāca strādāt arī vienkāršie amatnieki. Vēl tāds «sīkums»-klosterī tikai viena telpa, tā sauktais kalekfaktoriums, bija apkurināma...
Mūki ēda arī gaļu, jāsaka gan , ne visai bieži. Te vēl viena leģenda. Gavēņa laikā, protams, nekāda gadījumā gaļu ēst nedrīkstēja. Taču mūki mēģināja apmānīt Dievu, to visuredzošo aci, gaļu ietinot mīklā. Tā radās ēdiens, ko vācieši sauc par Maultaschen, bet mēs par pelmeņiem J
Laika gaitā klosteris ieguva nozīmīgu ekonomisko un politisko varu. Klosteris saņēma īpašumos daudz zemes, kas veidoja pamatu milzīgam ražošanas potenciālam. Taču ar laiku tas zaudēja savu nozīmi un hercoga Ulriha fon Virtemberg (Ulrich von Wüttemberg) dēls Kristofs (Christoph) atrada klosterim jaunu pielietojumu, un tā bija evaņģēlisko mācītāju klosterskola. Šī skola darbojas vēl joprojām.
Ja vasarā sanāk būt šajā pusē, ieteiktu kompleksu notiekti apskatīties. Ieteiktu iet ekskursijā ar vadītāju, domāju, ka tas ir iespējams arī angļu valodā. Es tur biju pagājušajā vasarā, bildes ir pašas fotografētas.
