Masu pašnāvība Džonstaunā11

No ārpuses Tautas templī viss izskatījās gaiši un daudzsološi. 70. gados draudze turpināja augt. Gajānā aptuveni simt aktīvo Tautas tempļa locekļu sāka cirst lietusmežu, lai uzbuvētu Džonsa pilsētu - Džonstaunu. Tacu ar sektas līderi Džimu Džonsu strauji gāja uz leju. Viņš kļuva atkarīgs no narkotikām un visur saskatīja ienaidniekus. Sludinātājs briesmīgi baidījās no vēža un atomkara, taču pirmām kārtām bija pārliecināts, ka ASV valdība vēlas viņu likvidēt. Džonsa paranoja pastiprinājās, kad sektas aktritēji publiski apsūdzēja vadoni, ka viņš piespiežot gan vīriešus, gan sievietes stāties ar viņu seksuālās attiecībās. Džonss sitot bērnus, ja tie aizmirst uzrunāt viņu par tēvu, un blēdās ar grāmatvedību, stāstīja atkritēji. 1977. gada jūlijā Džonss nolēma, ka pienācis laiks doties uz Gajānu. Viņam līdzi devās aptuveni tūkstoš sekotāju, taču Džonstaunā visiem nepietika vietas, trūka arī pārtikas. Kad kolonijā sāka briest nemieri, Dzonsa bruņotie sargi - Sarkanā brigāde -, uzmanīja, lai sekotāji neizietu ārpus kolonijas žoga.

Bērni ar mietu tiek dauzīti zili zaļi. Sektas līderis Džims Džonss aiztur savus sekotājus pret viņu pašu gribu. Dažus no viņiem sludinātājs piespiež stāties seksuālās attiecībās ar viņu. Regulāri masu pašnāvības mēģinājumi - šādas apsūdzības klīda jau ilgi. Bažu māktie Tautas tempļa locekļu radinieki ASV laikrakstos stāsta par ļaunprātīgu izmantošanu, smadzeņu skalošanu un vardarbību sektas kolonijā Džonstaunā Gajānā. 1978.gada 17. novembrī Kalifornijas politiķis ar lidmašīnu nolaidās Džonstaunā, lai pats savām acīm pārliecinātos, vai šīm nopietnajām apsūdzībām ir pamats. Viņam līdzi dodas grupa žurnālistu no ASV vēstniecības Gajānā. Visi džungļu trokšni noslīkst motora rēkoņā, kad delegācijas abas lidmašīnas vēlā pēcpusdienā mēģina nolaisties uz šaurās zālāja strēles, kas kalpo par skrejceļu Portkeitumā, Gajānā. No turienes līdz Džonstaunai, kas atrodas netālu no Venecuēlas robežas, ir tikai daži kilometri. Leo Raiens ir ASV kongresa loceklis. Viņš ir iecerējis apskatīt koloniju, aizvest uz ASV līdzi tos, kuri varbūt vēlas pamest sektu, un ziņot par apstākļiem izolētajā apmetnē. Traktors ar piekabi aizveda Raienu un viņa pavadoņus uz Džonstaunu, kur viņus sagaidīja sektas līderis Džims Džonss, ģerbies sarkanā kreklā un haki krāsas biksēs, acis paslēpis aiz lielām, tumšām saulesbrillēm. Patiesībā Džonss nemaz nevēlējās pieņemt apmeklētājus. Viņš vairākas reizes telegrammā bija atteicies uzņemt kongresmeni Raienu, taču tagad, kad delegācija bija ieradusies, viņam vairāk nekas cits neatlika, kā ciemiņus ielaist kolonijā. Citādi pastāvēja risks, ka žurnālisti, kā daudzreiz iepriekš, iztēlos Džonstaunu kā gūstekņu nometni. Džonss aizveda viesus uz paviljonu, kur viņiem piedāvāja cūku ribiņas, kartupeļu salātus un kafiju. Pēc pusdienām viesus izklaidēja orķestris "The Jonestown Express". Gaisotne bija priecīga un nepiespiesta. Leo Raiens izmantoja izdevību, lai pateiktu dažus vārdus mikrofonā, un viņu ar gavilēm sveic simtiem sektas locekļu. "Cik varu spriest, daudziem cilvēkiem šķiet, ka šis ir labākais, kas ar viņiem jebkad noticis," sacīja Raiens. Klausītāji ilgi aplaudēja. Arī tad, kad Raiens ar nopietnu sejas izteiksmi stāstīja par vizītes iemeslu - nepiciešamību pārbaudīt pret sektu vērsto kritiku -, viņu uzņēma ar priecīgiem izsaucieniem. 

Pēc tam Leo Raiens brīdi sarunājās ar Džimu Džonsu (attēlā to redzam). Pa to laiku žurnālisti izmantoja izdevību intervēt dažus sektas locekļus. Visi apgalvoja, ka viņiem Džonstaunā klājas lieliski, taču piepeši TV kompānijas "NBC" žurnālistam Donam Herisam kāds iespieda plaukstā papīra lapiņu ar palīgā saucienu. "Palīdziet mums izkļūt no Džonstaunas," - bija lasāms lapiņā, ko bija parakstījušas Vērna Gosnija un Monika Begbija. Pulkstenis rādīja jau vienpadsmito stundu vakarā, kad svinības beidzās un visi pazuda miklajā un smacīgajā tropu naktī. Taču jau nākamajā rītā Džims Džonss bija gatavs Raienu izvadāt pa Džonstaunu pamatīgāk. Redzētais kongresa locekli manāmi iespaidoja - te bija bērnudārzs, ambulance, skola, lekni lauki un mājas, kur iemītnieki dzīvoja lielās ģimenēs. Viss izskatījās spartiski atturīgs, taču labi organizēts un iespaidīgs. Jau tas vien, ka viņiem vispār izdevies radīt tādu kopienu dziļi džungļos, modināja Raienā cieņu. Kongresmenim nopakaļ visu laiku skrēja ziņkārīgu bērneļu bariņš. Kamēr turpinājās ekskursija, ASV vēstniecības personāls steidzīgi organizēja Vērnas Gosnijas un Monikas Begbijas aizbraukšanu, un dienas gaitā Džonstaunas bēgļu skaits pieauga līdz piecpadsmit. 

Džims Džonss nosodīja nodevību un lūdza, lai sektas locekļi, kuri vēlas aizbraukt, tomēr paliktu nometnē. Viņš piedāvāja 5000 ASV dolāru katram, ja aizbraukt gribētāji pārdomās un paliks šeit vismaz vēl dažas dienas. "Jūs nevarat aizbraukt, jūs esat mani ļaudis. Kāpēc, jūs gribat aizbraukt?" atkal un atkal jautāja Tautas tempļa līderis. Viens no atkritējiem paskaidroja savu lēmumu, sakot: "Džonstauna nav nekas cits kā komunistiska gūstekņu nometne." Džonss nomākts klusi murmināja vienam no saviem asistentiem: "Esmu kļūdījies. Es dzīvoju saviem mācekļiem, esmu viņiem vajadzīgs. Ja viņi mūs atstās, sastāstīs visiem melus par šo vietu." Sestdien, 18.novembrī, pulksten trijos pēcpusdienā delegācija un 15 sektas locekļi bija gatavi doties ceļā. Atvadu brīdī Leo Raiens Tautas tempļa vadonim Džonsam apgalvoja, ka ziņojums par Džonstaunu būs lielākoties pozitīvs. "Pat, ja Džonstaunu vēlētos pamest 200 cilvēku, es joprojām apgalvotu, ka šī ir brīnumaina vieta. Jūs darāt fantastisku darbu, un esmu nodomājis mājās pastāstīt par to visiem," Raiens  solīja. Viņš tomēr neslēpa, ka bija gaidījis lielāku atklātību no kolonijas iedzīvotāju puses. Līdzko Raiens un Džonss bija paspieduši rokas, kāds sektas loceklis metās virsū Raienam vicinot nazi. "Cūka, tev jāmirst!" vīrietis kliedza, bet divi citi sektas locekļi viņu savaldīja, pirms uzbrucējs paspēja kaut ko nodarīt. "Vai tas maina jūsu attieksmi pret Džonstaunu?" Džims Džonss nervozi jautāja. "Tas nemaina visu, taču kaut ko maina," kongresmenis Leo Raiens mierīgi atbildēja. Tad piebilda: "Arestējiet to vīrieti." Dažas minūtes vēlāk Raiens sēdās traktora piekabē un kopā ar pārējo delegāciju un 15 atkritējiem devās ceļā uz Portkeitumas lidlauku.

Džonstaunā skaļruņos atskanēja zvani. Šis signāls nozīmēja, ka visiem jāierodas paviljonā, kur iepriekšējā vakarā norisinājās svinības. Džonss jau sēdēja savā "sprediķu krēslā" ar augsto atzveltni un vēroja savus sekotājus, kas ieradās no visiem nolonizācijas nostūriem. Kamēr sapulcējušies pieklusa, Džonsa skatiens slīdēja pār sektas locekļiem. Tad viņš pacēla mikrofonu un sāka runāt. "Esmu darījis visu, kas manos spēkos, lai sagādātu jums labu dzīvi. Tomēr ir bariņš personu, kas ar saviem meliem padarījuši mūsu dzīvi neispējamu. Mēs vairs nevaram norobežoties no tā, kas notika šodien. Mēs esam ne vien nonākuši sarežģītā situācijā, bet starp mums ir tādi, kas aizbraukuši un paveikuši gadsimta nodevību. Mēs...sēžam un pulvera mucas. Sēdēt un gaidīt katastrofu, kas notiks, kas notiks lidmašīnā... Un šī katastrofa notiks! Tā gandrīz notika jau šeit. Kongresa locekli gandrīz nogalināja. Tuvākajās minūtēs notiks tā ka, ka viens no lidmašīnā sēdošajiem nošaus pilotu. Es to zinu. Es neesmu to izplānojis, bet zinu, ka tā notiks. Viņš nošaus pilotu un lidmašīna nogāzīsies džungļos. Kad tas notiks, būs labāk, ja šeit vairs nebū bērnu, jo viņi lēks mums virsū ar izpletņiem," skaidroja Džonss. Pēc tam viņš klusi piebilda: "Ja lidmašīnai vispār izdosies pacelties gaisā." Džima Džonsa balss kļuva pārliecinošāka: "Tādēļ, pēc manām domām, mums vajadzētu būt labiem pret bērniem un vecajiem ļaudīm un iedzert indi. Mēs neizdarām pašnāvību, tā revolucionāra rīcība. Mums nav ceļa atpakaļ. Viņi neliks mūs mierā. Tagad viņi dosies mājās un izplatīs jaunus melus, kas nozīmēs vēl vairāk kongresmeņu. Un nav nekādu, itin nekādu izredžu, ka mēs izdzīvosim." Tad viņš vērsās pie klātesošajiem un jautāja, vai kādam ir iebildumi. "Ja kāds nepiekrīt, lūdzu, runājiet!" Šos vārdus iemūžināja lenšu magnetofons, kas ierakstīja visus Džima Džonsa sprediķus.

Leo Raiens un viņa pavadoņi bija spiesti gaidīt lidlaukā līdz pulksten 17:15, kad beidzot nolaidās abas lidmašīnas, kas aizvedīs viņus mājās. Pirmā izlidošanai gatavojas "Cessna" ar sešām vietām. Taču, kad tā devās uz skrejceļu, viens no atkritējiem - Lerijs Leitons - pēkšņi izvilka pistoli un atklāja uguni uz līdzbraucējiem. Tajā pašā mirklī lidlaukā iebrauca traktors ar piekabi, kurā atradās bruņoti Tautas tempļa sargi. Kā pēc signāla traktorā sēdošie vīri atklāja uguni uz otrā lidaparāta pasažieriem. Dzīvie mērķi metās zemē. Leo Raiens mēģināja aizlīst aiz lidmašīnas riteņa, taču viņš bija bezpalīdzīgs ložu lietū, kas ilga piecas minūtes. Pēc tam apšaude beidzās tikpat pēkšņi kā sākusies. Tautas tempļa traktors, ierēcoties motoram, pazuda, un asiņainajā zālē palika guļam ložu caururbtais kongresmenis Leo Raiens. Nogalināts bija arī Dons Heriss no "NBC", vairāki citi žurnālisti un atkritēja Patrīcija Klārka. Desmit cilvēki tika ievainoti. Mazā "Cessna" pacelās gaisā, uzņemot kursu uz Gajānas galvaspilsētu Džordžtaunu, kur pilots izsludināja trauksmi. Kamēr satriektie Portkeitumā izdzīvojušie cenšas mierināt cits citu, dažus kilometrsu tālāk sāk risināties vēl velnišķīgāka mēroga traģēdija.

Paviljonā Džims Džonss turpināja uzrunāt savus sekotājus, kas brīžiem raudāja, brīžiem gavilēja par viņa vārdiem. Džonss stāstīja, ka vienīgais glābiņš ir kopīga pašnāvība, taču klausītāji piedāvāja citus risinājumus. Džonsa magnetofons ierakstīja viņa vārdus un sektas locekļu komentārus. "Mēs varam aizbēgt uz Krieviju. Pastāv iespēja aizlidot turp. Tu pats teici, ka viņi mums palīdzēs," norāda kāds no viņiem. Sektai bija sarunas ar padomju vēstniecību par pārcelšanos uz Padomju Savienību. "Krievijai ir par vēlu," nopūtās Džonss. "Viņi ir sākuši nogalināt. Viņi aizbrauca uz lidlauku ar ieročiem. Tāpēc Krevijai ir par vēlu. Es apgalvoju: ja tas būtu iespējams, es arī balsotu par Krieviju. Taču ir par vēlu. Tā nav pašnāvība, tā ir revolucionāra rīcība. Mums nav ceļa atpakaļ. Ja nevaram dzīvot mierā, nomirsim mierā." Tad ierunājās kāds māceklis. "Ja mēs sevi iznīcināsim, būsim zaudējuši. Mēs ļausim viņiem uzvarēt!" viņš protestēja. Kāda sieviete pieprasīja vārdu un šņukstēja: "Skatoties uz bērniem es domāju, ka viņi ir pelnījuši dzīvot." "Es piekrītu. Taču viņi ir pelnījuši ko vairāk, viņi ir pelnījuši mieru," Džims Džonss atbildēja, un viņu atbalstīja lielākā daļa klātesošo. Sieviete turpina: "Bet es domāju, ka man kā cilvēkam, mums kā indivīdiem ir tiesības izlemt savu likteni." Viņu pārtrauca cita sieviete, kas uzsauca Džimam Džonsam. "Tu esi izglābis tik daudz dzīvību. Ja tu teiksi, lai upurējam savas dzīvības, mēs esam gatavi!" Tautas tempļa vadonis sēdēja brīdi klusējot, un paviljonu pārņēma nemiers. Daži raudāja, citi klusītēm sarunājās vai skaļi diskutēja. Tad Džonss atkal ierunājās. "Viss ir beidzies. Kongresmenis ir nogalināts. Viņi ir iebrukuši mūsu kopienā, mūsu mājās. Viņi ir sekojuši mums tālu ceļu. Taču Sarkanā brigāde ir nodibinājusi taisnību. Kongresmenis ir miris. Vai jums šķiet viņi ļaus mums tikt cauri sveikā? Tad jūs esat jukuši. Viņi spīdzinās mūsu bērnus, mūsu ļaudis un vecīšus. To mēs nevaram pieļaut. Lūdzu atnesiet mums zāles!"

Stingrā balsī Džonss pavēlēja mācekļiem atnest nāvējošo dzērienu no vannas, ko sagatavojis nometnes ārsts. Viņa sekotāji bija to darījuši jau iepriekš - dzēruši no trauka, domājot, ka tas ir pilns ar indi. Tas bija noticis tā sauktajās Baltajās naktīs, kad Džims Džonss organizēja masu pašnāvības treniņus. Tacu šoreiz tas nebija mēģinājums, tas bija pavisam nopietni. Sektas vadonis skubināja savus sekotājus: "Veicīgāk, veicīgāk, kustieties taču! Tā nav pašnāvība, tā ir revolucionāra rīcība! Mums nav ceļa atpakaļ," viņš atkārtoja. Klusas sektas locekļu kolonnas lēnām virzījās uz lielo vannu, kurā augļu sula bija samaisīta ar ciankāliju un miegazālēm. Ģimene pēc ģimenes piepildīja savas krūzes ar nāvējošo dzērienu, bet Džims Džonss uzmundrināja tos, kas juta nemieru un nebija nostājušies rindā. "Nav no kā baidīties, tāpēc saglabājiet mieru un mēģiniet nomierināt bērnus. Lielākie bērni var palīdzēt nimierināt mazākos. Viņi neraud no sāpēm. Garša ir mazliet rūgta, bet viņi neraud tāpēc, ka tas sāpētu," viņš apgalvoja. Mazāko bērnu vecāki saņēma šļirces, lai varētu ieliet šķidrumu mazuļiem tieši rīklē. Ciankālijs iedarbojās pirms miegazālēm, bērni locījās sāpēs un griezīgi kliedza., iekams aizmiga mātes vai tēva rokās. Raugoties uz mirušajiem un mirstošajiem bērniem, dažus vecākus pārņēma šaubas, bet Džonss neņēma vērā asaras, kas ritējā pār viņu vaigiem. "Sākumā tas ir smagi, bet tikai sākumā. Dzīvot ir daudz grūtāk, nekā mirt. Pamosties katru rītu un nezināt, ko nesīs dienas, tas ir daudz grūtāk," viņš uzsvēra.