Skolā bij uzdevums uztaisīt prezentāciju par kādu personu, kas satricinājusi pasauli. Tā nu es, daudz nedomājot, ņēmu un pētīju Marķīzes Luīzes Kazati dzīves gaitas un tās mani pārsteidza - gan pozitīvi, gan negatīvi. Neliegšu arī jums pārliecināties par to, kāda sava laika ikona un mūza viņa ir bijusi.
Luīza Kazati piedzima 1881. gadā Milānā, bagātā ģimenē. Viņas un viņas vecākās māsas izglītībai nauda netika žēlota. Meitenes mācījās pie labākajiem pedagogiem un brīvajā laika stundām ilgi vēroja itāļu vecmeistaru šedevrus muzejos un galerijās. Ikreiz, kad ģimene apmeklēja kādu pilsētu, tās apskate sākās ar mākslas muzeju. Viņas dzīvoja ļoti priviliģēti, taču izolēti. Māsas agri kļuva bārenes un Luīza 15 gadu vecumā kļuva par tajos laikos vienu no pasaulē bagātākajām mantiniecēm. Par oficiālo aizbildni viņām kļuva tēvocis Eduardo, bet arī Itālijas karalis Umberto I par viņām no sirds gādāja.
Luīzas ekstravagantais izskats neatstāja nevienu vienaldzīgu. Savas milzīgās, zaļās acis viņa akcentēja ar melnu zīmuli un nogrieza matus, atsedzot augsto pieri un atklājot acis. Kā lielai romantiskās dzejas cienītājai, Luīzai vissvarīgākās bija jūtas. 19 gadu vecumā viņa salaulājās ar 4 gadus vecāko marķīzu Kamillo Kazati un ieguva marķīzes titulu. Izredzētais gan nāca no dižciltīgas, taču paputējušas dzimtas, bet naudas pašai Luīzai bija atliku likām. Laulībā dzima meita Kristīna, ar kuras audzināšanu viņa nenodarbojās, tā vietā viņa ievietoja meitu slēgtā pansionātā, kur viņu līdz 30 gadu vecumam ģērba bērnu drēbēs, lai pa laikam atbraukusī māte pārāk nesatrauktos par laika straujo plūdumu.
Luīza Kazati bija viena no pasulē vissapbrīnojamākajām sievietēm, kuru salīdzina ar Kleopatru un kuras portretus gleznoja slaveni 20.gs. mākslinieki. Attēlā : marķīze Kazati ar māksliniekiem Polu Sezāru Ellē un Džovanni Boldīni Venēcijā, 1913.g.
Marķīzu Kazati šķiršanās pēc 20 gadu kopdzīves, 1924. gadā, kļuva par pirmo šķiršanās prāvu katolcisma vēsturē. Visu laulības laiku Kamillo par sievas uzdzīvi uzzināja no avīzēm. Vēl precējusies, viņa uzsāka attiecības ar dramaturgu Gabriēli D'Anuncio. Luīzi ir viegli pamanīt viņa romāna Varbūt jā, varbūt nē varonē. Pašu Kazmillo Kazati īpaši nesatrauca raksti avīzēs un karikatūras par viņu mīlas trijstūri, arī Luīza bija nodevusies jaunam projektam - pie Venēcijas kanāla iegātātās pils restaurācijas.
Savu Venēcijas pili viņa padarīja par īstu eksotikas mājokli, kas izraisīja lielu cilvēku izbrīnu. Pils dārzā augļu koku zaros sēdēja albīni putni, kurus pārkrāsoja ikreiz, kad marķīze mainīja matu toni. Pa celiņiem klīda leopardi un būros sēdēja pērtiķi. Ka dkāds viesis sūdzējās par neciešamo smaku, kas nākot no krātiņiem, marķīze starp restēm iebāza ceriņzaru. Redzot, kā pērtiķēns rauj ziedus, viņa izbrīnā iesaucās : "Vai gan nav skaisti? Tas taču atgādina ķīniešu glezniecību!..." Viņai piederēja ar pitona ādu izklāta gondola, kuru apsargāja ar zelta krāsu noklāts nēģeris, kurš, nabags, biezās krāsas dēļ bija dabūjis saules dūrienu un tāpēc ievēlies kanālā.
Taču tas nav nekas salīdzinājumā ar ballēm, ko marķīze rīkoja savā pilī. Venēcijā viņa pievilināja tūristus ne mazāk kā Svētā Marka laukums. Pat mājas, no kuru logiem pavērās skats uz Kazati pili, tika izīrētas tūristiem. Pasaules visslavenāko dzimtu pārstāvji alka nokļūt viņas ballēs, kuru viesi saņēma ar briljantiem rotātas dāvanas. Kalpotājiem tika dots rīkojums kamīnā bārstīt medus pulveri, lai uguns zaļganās liesmas izceltu viņas rudo matu krāsu. Kompāniju viņai parasti sastādīja pavadā piesieti divi leopardi vai uz rokām dusošs leoparda mazulis.
Cik maksāja kleitas vien, ar kurām marķīze satrieca viesus un visu pasauli! Dažkārt viņa kā Krievijas imperatore Katrīna II katru dienu parādījās citā tērpā. D' Anuncio izteicies : ''Tērpi škita neatdalāmi no viņas kā pelni no oglēm.'' Kazati bieži pārsteidza ar saviem tērpiem, kā arī ar to neesamību. Tā kādu reizi viņa iznāca pie viesiem ar dārgu tiāru galvā un dažiem pilieniem savu iecienītāko smaržu. Tā tad arī dzimis venēciešu joks: "No apģērba viņai mugurā bija vienīgi smaržas."
Pieņemšanā pie kāda indiešu sultāna nācās steigšus mainīt viesu izvietojumu pie galda, jo sešus krēslus līdzās Kazati aizņēma viņas kleitas trens. Nevienu arī nepārsteidza, ka čūskas viņai pa laikam kalpoja kā apmetņi.
Pikaso īpaši viņai bija radījis kleitu no elektriskajām spuldzītēm, kā dēļ viens no šādiem vakariem viņai gandrīz kļuva pēdējais. Kleita, kas bija pieslēgta elektrībai, radīja īssavienojumu visā ēkā. Par laimi, marķīze palika sveika un vesela, un balle varēja turpināties.
Pols Puarē nosauca marķīzi Kazati par savu mīļāko klienti, jo viņa vienmēr zināja, ko vēlas, taču nekad neuzstāja uz savu, ja abu vēlmes nasakrita. Turklāt viņu pilnīgi neinteresēja cena. Attēlā: Pola Puarē tērpā, 1913.g.
