Bils Ričards, slavenākais psihodēlikas klasiķis, psihiatrs, kuram šajā jomā bija lielākā praktiskā pieredze, dzīvo Baltimoras nomales ciematā, senatnīgā koka piescstāvu savrupmājā ar neskaitāmām nelielām piebūvēm un tornīšiem. Pats Ričards - sirms kungs ar bārdiņu “Freida stilā” un brillēm, ģērbies uzvalkā ar vesti, apmeklētājus pieņem savā kabinetā, kurā var nokļūt pa atsevišķu ieeju no ielas. Telpā atrodas dīvāniņš un milzīgs rakstāmgalds. Viesiem tiek piedāvāts apsēsties turpat pie žurnālgaldiņa blakus logam, caur kuru var redzēt dārzu, kraujas malu un mežu. Sāka krēslot, un ir grūti saskatīt lielajā ādas klubkrēslā sēdošā sarunu biedra sejas vaibstus. Ričards runā lēni, rūpīgi izvēlēdamies vārdus, un auditorija aiztur elpu, klausīdamās stāstu par psilocibīnu, kas mainījis likteni tūkstošiem cilvēku un zinātnisko karjeru simtiem pētnieku.
Maģiskās sēnes. Vielas reabilitācija5
Šis stāsts sākās ar vēstījumu par kādu krievu tautības mājsaimnieci. 1927.gadā kāda sieviete, Valentīna Gerkena, kopā ar vīru, Ņujorkas baņķieri Robertu Gordonu Vassonu, devās savā kāzu ceļojumā uz Ketskila kalniem, un, ejot caur mežu, ieraudzīja augam sēnes. Viņa metās lasīt tās, bet vīru pārņēma šausmas; sieviete bija savākusi pilnu svārku stērbeli sēņu, taču vakariņas viņai nācās ēst vienatnē (“Es biju pārliecināts, ka no rīta pamodīšos kā atraitnis!” - vēlāk attaisnodamies teicis vīrs.) Tā arī tas būtu beidzies, ja vien nebūtu lemts notikt citādi. Vīram tik ļoti iepatikās sēņošana, ka viņš kļuva par mikologu-amatieri. Tāds it kā ikdienišķs notikums ar sēņošanu bija priekšvēstnesis svarīgam pavērsienam visā mūsu kultūrā.
Vassonu pāris sāka ceļot pa dažādām valstīm un vākt materiālus grāmatai divos sējumos par visā pasaulē atrodamajām sēnēm. 1950.gadā abi laulātie Meksikā (pirms psilocibīns tika ieviests praksē Rietumu pasaulē, psilocibīna sēnes jau ļoti ilgu laiku izmantoja Meksikas teritorijā dzīvojošie indiāņi izklaidējošiem un reliģiskiem mērķiem) apēda psilocibīna sēnes un satika Dievu - un uzrakstīja par to rakstu žurnālā “Life” (1957.gada 13.maijā). Rakstu izlasīja Hārvardas psihologs Timotijs Lirī. 1960.gadā viņš aizbrauca uz Meksiku, pagaršoja sēnes un nolēma tām veltīt visu savu atlikušo mūžu. Viņš nosūtīja sēnes uz Šveici farmokoloģijas kompānijas “Sandoz” ķīmiķim Albertam Hofmanam (LSD pirmatklājējam), kurš no sēnēm izgatavoja, izpētīja un sintezēja aktīvu vielu - psilocibīnu. Kompānijā “Sandoz” izveidoja ražotni un - eksperimentālās psihiatrijas jaunā ēra bija sākusies.
Psihiatrs Volters Panke kļuva slavens ar savu “eksperimentu Lielajā Piektdienā”, kad sadzina baznīcā desmitiem studentu un sabaroja viņus ar psilocibīnu. Studenti izdzīvoja dziļi reliģiozus pārdzīvojumus; kā noskaidrojās vēlāk, mistiskā apskaidrība iestājas no precīzi saplānotas un rūpīgi sagatavotas iedarbības uz psihi (Ričards saka: “Var divsimt reižu nomēģināt sēnes, un nebūs nekas, izņemot stulbu ķiķināšanos un jocīgas halucinācijas; visu nosaka tādas lietas, kā set and setting, ievirze un situācija”). Panke devās uz Vāciju, kur gados jaunais Ričards Heidelbergā akurāt pētīja psilocibīnu, - un tieši Ričards bija tas, no kura Panke saņēma savu pirmo devu psilocibīna.
Panke un Ričards kopā nostrādāja apmēram piecpadsmit gadus - un bija, droši vien, galvenie speciālisti psilocibīna pētījumu jomā.
Tev patiks šie raksti
