"Līva"11

Iesākumā - atvainojos, ja kas tamlīdzīgs bijis iepriekš. Šeit esmu tikai trešo dienu. :)

Manuprāt, "Līva" ir vieta, kura pilnīgi un noteikti aprunāta dažādās interneta vietnēs. Pārsvarā visur uzrakstīti jau daudz maz zināmie fakti. Piemēram, tādi kā tas, ka sanatorijas celtniecība sākusies 1975. gadā un ilgusi 10 gadus; ka tā bijusi vislielākā sanatorija Ķemeros un ka deviņdesmito gadu sākumā tā tikusi slēgta kā nerentabla un privatizēta.

Šo rakstu veidoju nevis tāpēc, lai atkal un atkal uzskaitītu šos vēstures faktus, bet gan lai dalītos savā mazajā pieredzē, kura gūta "Līvu" apmeklējot divus gadus pēc kārtas - 2009. gada septembrī un 2010. gada augustā.

Pirmoreiz uz "Līvu" devāmies trīs meiteņu kompānijā. Kāpēc? Galvenokārt, jau interese par ēku, jo bija redzētas dažnedažādas bildes internetā un vēlējāmies arī savām acīm to redzēt.

Jau tad "Līvas" paskats bija gaužām bēdīgs, lai neteiktu vairāk. Neskaitāmi grafiti zīmējumi, bet lielākoties pavirši atstātas zīmes par to, ka kāds te jau bijis. Mūs pārņēma neliels satraukums par to, ka kaut kas jebkurā mirklī var jukt un brukt, tomēr pa galvenajām kāpnēm soli pa solim tikām līdz augšai, lai savām acīm redzētu skatu uz Ķemeriem no 11 stāvu augstuma.

Nākošreiz "Līvā" atgriezos šī gada augustā. Mūsu, trīs cilvēku kompāniju, acumirklī šokēja acīmredzamās pārmaiņas, kas tur bija notikušas nepilna gada laikā. Sākot jau ar to, ka visas iespējamās ieejas bija norobežotas ar žogu un visapkārt rēgojās brīdinājuma zīmes, tādas kā "Krītoši objekti!" un "Nepiederošām personām ieeja aizliegta!" Par spīti tam, nebija grūti tikt ēkā iekšā, jo kāds jau pirms mums bija pacenties tikt iekšā.

Nākamais pārsteiguma moments - kāpnes par kurām droši biju tikusi augšā iepriekšējā reizē, nu bija nojauktas. Tās nebija vienīgās pārmaiņas. Abās ēkās kāpņu vairs nebija, varēja manīt, ka tiešām nopietni veikti drošības darbi, proti, arī sienas un vairums citu nedrošo objektu, bija vienkārši nojaukti.

Tas netraucēja riskēt un tikt pašā augšā - vēl augstāk nekā 2009. gada apciemojuma reizē. Protams, sajūtas atrodoties pašā augšā, nav vārdos izsakāmas. Pārņēma patiesa brīvības sajūta. Skats uz visu no augšas, vējš matos, atrašanās augstāk par koku galotnēm.

Tomēr pārņēma arī neviltotas skumjas par to, ka šo ēku celtniecībā tika ieguldīts tāds darbs, ka šajā vietā atpūtās un ārstējās tik daudz cilvēku, bet nu viss atstāts laika rokās un nolemts sabrukšanai. Kaut kā jutu, ka šī bija pēdējā reize, kad atrados uz "Līvas" jumta, jo skatoties uz ēkas stāvokli, vairs negalvoju, ka nākošgad būs iespējams tikt līdz augšai - tik sabrucis un miris bija viss.

Kāpēc to visu rakstīju? Lai padalītos ar piedzīvoto, varbūt arī tāpēc, lai liktu padomāt par to, ka nekas nav mūžīgs un ka laiks sagrauj visu. Šajā gadījumā šo ēku, kurai vēl varēja būt nākotne.

Bet katrā ziņā varu teikt, ka "Līvā" ir kaut kas mistiski neizskaidrojams, kas pievelk un liek vēlēties turp doties vēl un vēl. Iespējams, tas vienkārši izskaidrojams ar to, ka mani piesaista vecas ēkas ar savu vēsturi un stāstu. Iespējams, tās ir interesantās sajūtas, kas pārņem staigājot pa klusajiem gaiteņiem, pa klusajām telpām, ielūkojoties liftu šahtās un pamestajās istabās, kur vēl saglabājušās piemiņas no laikiem, kad viss vēl bija tik dzīvs. Neapšaubāmi došos turp arī nākošgad neskatoties uz to, kāds ir ēkas bēdīgais stāvoklis.

Ceru, ka kādam bija interesanti palasīt. :)

Un dziesma noskaņai. Precīzāk - tā ir dziesma, kura saistās tikai un vienīgi ar "Līvu" un skan katrā reizē, kad turp dodos. :)