Lisabonas zemestrīce3

Galvenā loma pilsētas atjaunošanā gan pienākas nevis karaliskajai ģimenei, bet gan premjerministram Sebastião de Melo jeb marķīzam Pombalam. Man nepatīk tulkot vārdus, tāpēc es nerakstu Sebastjans. Katrā ziņā visi parasti saka marķīzs Pombals. Kā man skaidroja, tad Pombal tulkojumā esot tā kā baložu mājiņa, nemāku īsti paskaidrot. Bet pombo portugāliski ir balodis. Bet tas arī nav svarīgi, jo marķīzs bija izcils tajā, ko viņš paveica.

Pilsēta tika atjaunota ātri. Pēc gada jau bija aizvāktas drupas. Nebija marķīzam viegls darbs, tika organizētas īpašas ugunsdzēsēju vienības, lai tiktu galā ar postošo ugunsgrēku. Pilsētā bija tik daudz mirušo, ka daudzus sakrāva laivās un tad aizdedzināja, kad laivas bija nolaistas Težu upē. Tāpat pilsētā izvietoja karātavas kā biedu marodieriem un citiem noziedzniekiem.

Pilsētas atjaunošanas plānu izstrādāja Manuels da Maia. Tika izskatīti vairāki varianti un izlemts nojaukt to, kas bija palicis pāri no pilsētas Baixa rajona un izvērst pilsētu plašumā no turienes. Portugāļi mācījās no kļūdām un tiek uzskatīts, ka ēkas, kas tika būvētas pēc zemestrīces bija pirmās seismiski drošās vai vismaz drošākas ēkas.

Kā jau minēts iepriekš, zemestrīcei bija liels iespaids sabiedrību un tā laika domāšanu. Daudzas diskusijas izcēlās teologu starpā, daudzi uzskatīja zemestrīci par Dieva zīmi. Kam interesē var paskatīties, kas ir judicium divinum. Tiek uzskatīts, ka šiem notikumiem bija liela ietekme uz Apgaismības laikmetu. Zemestrīci savos darbos pieminējuši Voltērs, Russo un Kants. Zemestrīce ietekmēja Portugāles politiku. Kaut gan de Melo bija karaļa favorīts, viņš nebija īpaši iecienīts politiskajās aprindās savas izcelšanās dēļ. Marķīza titulu viņam piešķīra tikai 1770. gadā. De Melo pats savukārt ne īpaši mīlēja veco aristokrātiju, kas viņa acīs bija korumpēta un nespējīga uz reālām praktiskām darbībām. Ar savām darbībām de Melo ieguva cieņu un atbalstu, bet ne pilnīgu, daudzi vecās aristokrātijas pārstāvji darbojās opozīcijā. Galu galā bija pat atentāta mēģinājums pret karali, bet tas jau ir stāsts citam rakstam.

Lisabonas zemestrīcei bija liels iespaids uz seismoloģijas attīstību. De Melo ne tikai praktiski pievērsās pilsētas atjaunošanai, bet attīstīja arī teoriju. Piemēram, visā valstī tika izsūtītas, ja tā var teikt, aptaujas, lai ievāktu pēc iespējas vairāk informāciju par zemestrīci. Iedzīvotājiem tika lūgts atbildēt uz jautājumiem, piemēram, vai ūdens okeānā pacēlās vai nosēdās un cik daudz, kad zemestrīce sākās, cik ilga tā bija utml.Šis pētījums joprojām glabājas Nacionālajā Vēstures arhīvā un ir vērtīga liecība un informācijas avots.

Runājot par atjaunoto Lisabonu, es gribu apskatīt divas vietas. Viena ir pilsētas centrā. Tas ir marķīza Pombala piemineklis, kura pakājē sākas Avenida da Liberdade jeb Brīvības avēnija. Paši portugāļi šo ielu nereti sauc par Lisabonas Elizejas laukiem. Iela ir gara, apmēram 1100 metri, platums 90 metri. Iela tipiski Lisabonai ir izlikta ar bruģīti, visā garumā aug koki, avēnijas malās ir veikali, protams, dārgākā gala. Iela beidzas laukumā, ko sauc Restauradores, turpat ir arī tāda paša nosaukuma metro, un tālāk jau aiziet tūristu iecienītais centrs un Baixa.

Otra vieta, kas vismaz uz amni atstāja lielu iespaidu, ir Karmo convents jeb Convento da Ordem do Carmo. Kā jau es pirms tam minēju, zemestrīce notika Visu Svēto dienu, daudz cilvēku atradās baznīcās brīdī, kad zemestrīce sākās. Arī karmo notika dievkalpojums, daudz cilvēku gāja bojā, brūkot baznīcai. Mūsdienās te ir muzejs, no pašas baznīcas ir saglabājušās sienas un jumtu arkas. Nekas nav atjaunots un tas ir kā sava veida piemineklis upuriem. Atrasties tur, zinot vēsturi un notikumus baznīcā, ir iespaidīgi. Tālāk muzejā ir arī eksponāti, piemēram, mūmijas. Jāsaka, kad es tur biju pirms vairākiem gadiem un vēl nepratu lasīt portugāliski, tāpēc neesmu droša vai mūmijas ir vai nav no zemestrīces laikiem.