čāuu. Šī ir mana pirmā diena spokos kā reģistrētam lietotājam. Tad nu arī pirmais rakstiņš. Nu žēlastību jau nelūgšu, bet neesiet dikti bargi! 
Rakstā nebūs par visu revolūcijas posmu, bet lielākoties par Luija XVI valdīšanas laiku un nedaudz arī pēc tā.
Revolūcija ilgst no 1789.gada līdz 1799.gadam. Tiek gāzta monarhija Francijā un ierobežotas Romas Katoļu baznīcas tiesības. Veidojas republika.
Par Lielo franču revolūciju ir sarakstīts daudz vēsturiskās literatūras, taču vēl līdz šai dienai nevienam vēsturniekam nav izdevies atrast viennozīmīgu, neapstrīdamu atbildi uz jautājumiem: kāpēc revolūcija notika un kāpēc tā notika tieši Francijā? Senāk vēsturnieki kā vienu no faktoriem izvirzīja Luija XVI nenoteikto un tuvredzīgo politiku, taču mūsdienās dominē viedoklis par vairāku cēloņu kompleksu un vēsturisko apstākļu sakritību.
Analizējot vēstures faktus no dažādām pusēm, ir secināts, ka 18.gadsimta otrajā pusē rodas sociāla plaisa starp dažādām sabiedrības kārtām un grupām, kas kļuvusi bīstami dziļa.Buržuāzijai, kura bijusi ekonomiski varena, jo tai piederējuši milzīgi kapitāli, Francijā nebija politisko tiesību. Tā nespēja ietekmēt politisku lēmumu virzību, kā arī virzīt valsts dzīvi sev vēlamā virzienā. Daži vēsturnieki šo revolūciju dēvē par Lielo franču buržuāzisko revolūciju, balstoties uz buržuāzijas atbalsta meklējumiem tautas vidū pēc tam, kad nebija sagaidījuši apgaismotību nedz Luija XV, nedz Luija XVI rīcībā. Šis varētu būt viens no revolūcijas cēloņiem – buržuāzijas neapmierinātība ar pastāvošo iekārtu.Aristokrāti, kuri, kā zināms, bija apveltīti ar privilēģijām, pretojās jebkādām reformām un modernizācijas centieniem, jo baidījās zaudēt savas priekšrocības, visvairāk tie nevēlējās zaudēt tiesības nemaksāt nodokļus.
Attēlā:Nacionālā sapulce, zvērests bumbotavā.
Francijas tā laika drausmīgā ekonomika ļāva „nobriest ” revolūcijai. Septiņus gadus ilgais karš un palīdzība Ziemeļamerikas kolonijām bija ievērojami iedragājusi Francijas finanses. Sākās inflācija. Maizes augstā cena dzen izmisumā trūcīgākos iedzīvotājus. Visu vēl trakāku padarīja 1775.,1785.un 1789.gada neraža, kuru izraisīja tāds karstums un sausums, kas vēl nebija pieredzēts. Pēc vēsturnieku aprēķiniem, vidusmēra franču ģimene 1788.gadā 50% savu ienākumu iztērējusi par maizi, bet jau nākamajā gadā – 80%! Gandrīz puse no pilsētu iedzīvotājiem kļuvuši par bezdarbniekiem, arī zemniecībā piepelnīšanās iespējas bija samazinājušās. Taču galma izdevumi pieaug…
Revolūcijas pirmajā gadā Francijā tiek realizētas radikālas reformas – atceļ desmito tiesu, ceļu klausās, likvidē aristokrātu medību privilēģijas, ikvienam valsts iedzīvotājam jāmaksā nodokļi un visi tiek pasludināti par vienlīdzīgiem likuma priekšā. Satversmes sapulce nacionalizē un ieķīlā baznīcas zemes, lai izkultos no ieilgušās ekonomiskās krīzes. Vēlāk tiek pieņemts likums, ka visus garīdzniekus vēlēs tauta un tiem jāpakļaujas nācijas varai. Garīdzniekiem bija jāzvēr uzticība valstij. Tie saņēma algu no valsts budžeta. Vairums mācītāju atteicās dot zvērestu valstij, taču daži ar prieku pievienojās revolucionāru nometnei. No 131 bīskapa zvērēja trīs, bet no visiem kopumā zvērēt atteicās 2/3. Sākās plašas garīdznieku vajāšanas un tās laikā apmēram 40 000 mācītāju nonāk cietumā.
Ans Robērs Žaks Tirgo
Šajā laikā Francijas ministrs Ans Robērs Žaks Tirgo(atsevišķos avotos saukts par Turgo) sāk pastāvēt par brīvu tirdzniecību, efektīvu un standartizētu visas Francijas pārvaldi, zemes racionālu izmantošanu, kārtu atšķirību mazināšanu un nodokļu politikas vienotību. Aristokrātu spiediena dēļ, Luijs XVI ir spiests atcelt Tirgo no amata.
Karalis Luijs XVI.
Luijs XVI bija vājas gribas cilvēks un slikts politiķis. Viņš aizrāvās ar galdniecību un savā darbnīcā centās „aizmukt” no nepatīkamās politikas un valsts lietām. Luijs XVI bija precējies ar Austrijas valdnieces Marijas Terēzijas meitu Mariju Antuaneti, kura laiku pavadīja priecājoties vien un tam, protams, tika iztērēti lieli līdzekļi. Valsts līdzekļi. Šo pāri aristokrāti necieta, jo tie neievēroja galma uzvedības standartus, bet parastā tauta Mariju Antuaneti drīz vien sāka pat ienīst. Par sievieti izplatījās baumas un dažādi izdomājumi, Marija tika uzskatīta par izklaidīgu sievieti, kas tērē tautai piederošās finanses.
Vēlāk ar vienas balss pārsvaru tiek nobalsots par nāvessoda piespriešanu Luijam Kapetam – bijušajam karalim Luijam XVI. 1793.gada janvārī viņam ar giljotīnu nocirta galvu. Giljotīna bija revolūcijas laikā speciāli radīta ierīce nāvessodu izpildīšanai. Vēlāk tas pats notika arī ar Mariju Antuaneti.
Ģenerālštati.
1789.gadā sapulcējās Ģenerālštati. Tie Francijā nebija rīkoti vairāk kā pusotru gadsimtu. Valdība aicina iesūtīt iesniegumus par visu kārtu stāvokli valstī. Uz Parīzi plūda desmitiem tūkstošu iesniegumu. Jau pirmajā sēdē manāms kļūst konflikts starp pirmās un otrās kārtas deputātiem. Trešās kārtas deputāti sāk sevi dēvēt par Nacionālo sapulci. Pēc karaļa pavēles slēgt viņu sēžu zāli, deputāti sapulcējās bumbotavā un deva zvērestu izstrādāt Francijas konstitūciju. Nacionālajai sapulcei, kas sevi pārdēvēja par Satversmes sapulci, pievienojās arī daļa garīdzniecības un aristokrātijas pārstāvju. Karalis Luijs XVI zaudēja kontroli par situāciju galvaspilsētā un valstī, tāpēc centās visiem izpatikt. Laikā, kad paziņo, ka atbalsta Satversmes sapulces tiesības un nēsā pie cepures piestiprinātu revolucionāru simbolu-trīskrāsainu kokardi-, viņš pieprasa lai tiktu palielināts uzticamā karaspēka vienību skaits Parīzē un Versaļā.
Bastīlijas ieņemšana.
Revolucionāri izveido Nacionālo gvardi, kuru komandē marķīzs un Neatkarības kara cīnītājs ASV-Lafajets. 1789.gadā notika vairākas sacelšanās. 14.jūlijā dumpinieki ieņem Bastīlijas cietoksni –cietumu, kurā tajā laikā tika turēti tikai pieci kriminālnoziedznieki un divi plānprātīgie. Bastīlija daudziem bija karaļa varas un tirānijas simbols. Jūlijā un augustā zemnieki sāk dedzināt muižas un klosterus. Oktobrī saceļas Parīzes sievietes, kas protestē pret maizes cenu paaugstināšanu.
Sievietes, kas protestē pret maizes cenas paaugstināšanu.
Valstī situācija kļūst nekontrolējama. Par noteicējiem kļūst pūlis, kura pārstāvji dēvē sankilotiem(no franču valodas. „ Sans ” – bez un „cullotes” – „īsas bikses”. Pretēji tā laika modei valkāja garas bikses.) Populārs kļūst lozungs „ Brīvība, vienaldzība, brālība”, kura iespaidā notika visu iedzīvotāju slāņu brāļošanās. Aristokrāti sāk bēgt uz ārzemēm. 1791.gadā arī Luijs XVI ar savu ģimeni mēģina aizbēgt uz ārzemēm, taču viņu notver un liek atgriezties Parīzē. Viņš bija kļuvis par parlamenta gūstekni. Francija tiek pasludināta par konstitucionālu monarhiju un karalim bija jāzvēr uzticība konstitūcijai. Pilnībā tiek atcelts iepriekšējais teritoriālais dalījums, tagad visa Francija ir sadalīta 83 vienlīdzīgos departamentos. Likvidē arī cunftes un ģildes, tā vietā ieviesta municipālā pārvalde. Visas amatpersonas ir vēlētas.
Tajā pašā laikā strauji popularizējas trešās kārtas politiskie līderi un deputāti. Galvenais strīda iemesls ir Francijas valsts iekārta. Vieni pastāv par ierobežotas monarhijas saglabāšanu, bet otri aicina Franciju pasludināt par republiku. Sāk veidoties politiski grupējumi, kas jau līdzinās vēlāko laiku politiskajām partijām. Republikas atbalstītāji pulcējās kādreizējā Jēkaba klostera telpās, tāpēc tos sāk dēvēt par jakobīņiem. Šeit dzimst ideja atcelt titulu lietošanu. Pieklājības uzrunu monsieur pirmo reizi aizstāj ar citoyen(pilsonis). Vēlāk to ieviesa visā Francijā.
Attēlā redzama karaliskās ģimenes atgriešanās pēc tam, kad viņus pārtvēra un lika atgriezties.
1791.gadā notiek jaunā parlamenta – Likumdošanas sapulces vēlēšanas. Tajā vairums deputātu bija republikāņi. Ekonomiskā krīze revolucionārajā valstī nemazinājās, politiskais populisms turpināja uzvaras gājienu, cenas kāpa un attiecības ar gandrīz visām Eiropas valstīm bija pasliktinājušās līdz kritiskai robežai. Likumdošanas sapulce pasludināja, ka Luijs XVI tiek gāzts no troņa un Francijai ir jākļūst par republiku.
1792.gadā tiek izsludinātas jauna parlamenta – Nacionālā konventa vēlēšanas. Vīriešiem no 21 gadu vecuma tiek piešķirtas tiesības vēlēt, īpašumam vairs nebija nozīmes.
Francijā notiekošais uztrauca Eiropas valstu monarhus un valdības. Daudzviet Eiropā, piemēram, Īrijā, Vācijā, Itālijā un Nīderlandē, veidojās franču revolūcijas atbalstītāju grupas. Taču no Francijas aizbēgušie aristokrāti noskaņoja monarhus pret revolucionāro valdību.
1792.gadā Francija piesaka karu Austrijai un Prūsijai. Nākamajā gadā pret Franciju jau karo gandrīz visas Eiropas valstis, tajā skaitā arī Lielbritānija. Karš izraisa jaunu patriotisma vilni Francijā. Pirmajās kara dienās tiek sacerēta patriotiska dziesma „Marseljēza”, kas vēlāk kļūst par Francijas himnu.
Luijs XV. Pēc viņa nāves pie varas nāk mazdēls Luijs XVI.
Esmu pārsteigts! Interesanti bija lasīt! Pirmais raksts un jau tāds. Vecajiem spokiem - sliņķiem ir no kā pamācīties.
Raksts ļoti labs, bet viena lieta petrūkst, patiesībā dažas. Viena no tām ir totāla slepjavošana. Revolūcijas rezultātā tika noslepkavoti desmitiem un desmitem tūkstošu cilvēku, tai skaitā vairums pašu revolūcijas organizētāju, nonāca uz ešafota. Daļai no šīs revolūcijas organizatriem izdevās izglābties, tikai atlikušo dzīvi viņi nodzīvoja emigrācijā. Lielākā daļa no tiem, kuri izglābās dzīvoja Anglijā. Otra lieta - pilsoņu karš. Par to vēsturnieki nevēlas runāt, bet Francijā pēc šīs revolūcijas notika pilsoņu karš, ku visi kāvās ar viesiem. Tie ir vēl desmtiem un desmitiem tūkstošu upuru. Reālo šīs revbolūcijas upuru skaitu nezin neviens. Revolūcijas rezultāti - sagrauta armija, tiesu sistēma, likumdošana, ekonomika. Tā visa rezultātā pazuda spēcīga valsts. Es zinu vēl vienu revolūciju, kura notika tādos pašos apstākļos un ar tādiem pašiem rezultātiem, tikai ar to starpību, ka šī otra valsts uzcēlās atpakaļ, kamēr Framcija vēl šodien bauda revolūcijas augļus.
Starp citu, Francijas ekonomika pirms revolūcijas nebūt nebija kritiskā stāvoklī. Arī pārtikas problēmas oficiālajā versijā ir pārspīlētas. Protams, šokolādi tauta gluži nevarēja atļauties ēst, bet pārtikas trūkums netika novērots. Bezdarbu radīja taisni direktorija, kura valdīja pēc valsts apvērsuma un visu citu manis minēto rezultātu autori arī ir šī pati direktorija. Varētu šīs abas revolūcijas salīdzināt, bet tas jau ir cits stāts un stāsta secinājumi mūsdienu liberālajiem dēmonkrātiem stipri nepatiks. vienuvaru pateikt tieši - šāda tipa revolūcijas nekad nenotiek pēc pašas tautas gribas. Tās ir mākslīgi veidotas un paši revolūcijas autori ir pavisam citas valsts pilsoņi un darbojas viņi savas valsts valdības interesēs....
