Latvijas un pasaules personības 30

Erasts Bite (1880-1942)

Sabiedrisks darbinieks un poltiķis, jurists. Dzimis Vidzemē Nītaures pagastā. Beidzis Tērbatas Universitāti. Advokāts Rīgā (1907-1911). No 1917. g. bija Demokrātiskās partijas biedrs. 1918. g. 17. novembrī viņu apstiprināja par Tautas padomes sekretāru. Bija Satversmes sapulces un 1. Saeimas deputāts. Tieslietu ministrs (1926-1927). 1941. g. deportēts uz Padomju Savienību. Miris gulaga nometnē.

Leonīds Brežņevs (1906-1982)

PSRS vadītājs. Dzimis Ukrainā. 1960. - 1964. g. bija PSRS Augstākās padomes priekšsēdētājs. Pēc N. Hruščova gāšanas (1964) līdz mūža beigām vienlaikus ieņēma arī PSKP ģenerālsekretāra amatu. Piešķirot dažādas privilēģijas, radīja ap sevi uzticamu ierēdņu loku. Astoņpadsmit gadus ilgo Brežņeva varas laiku PSRS dēvē par stagnācijas periodu valsts vēsturē. Ārpolitikā svarīgākais notikums bija viņa piedalīšanās Helsinku Drošības un sadarbības apspriedē par cilvēktiesībām 1975. g. Viņa darbības laikā (1979) PSRS karaspēks tika ievests Afganistānā.

Džordžs Bušs (juniors) (1946)

ASV prezidents no 1999. gada. Republikāņu partijs pārstāvis. Viņa prezidentūras laikā, 2001. g. 11. septembrī, teoristi iznīcināja Pasaules Tirdzniecības centra Dvīņu torņus (Ņujorkā), nogalinot aptuveni 3000 cilvēku no 90 valstīm. Bušs aicināja pasaules valstis vienoties cīņai pret globālo terorismu. 2003. gada 20. amrtā ASV sāka karu Irākā. Divas reizes bija Latvijā - 2005. g. maijā un NATO Rīgas sammita laikā 2006. g. novembrī.

Jūlijs Gājs Cēzars (102 vai 100-44 p. m. ē)

Senās Romas poltiķis, rakstnieks, valdnieks, diktators. 59. g. p. m. ē. kļuva par konsulu. Īstenoja konstruktīvas reformas. Vadīja militāru kampaņu, kuras gaitā iekaroja visu Galliju (58-50 p. m. ē.) un padarīja to par Romas provinci. Cēzars pieveica savus pretiniekus un 45. g. p. m. ē kļuva par diktator uz mūžu, kā arī visu romiešu iekaroto zemju valdnieku. Turpināja reformas, ieviesa jaunu kalendāru, pārveidoja Romas likumus. Nogalināts senatoru plānotā sazvērestībā.

Jānis Cimze (1814-1881)

Viens no pirmajiem latviešu nacionālās inteliģences pārstāvjiem. Pirmais latviešu tautasdziesmu melodiju krājējs un apdarimātājs. Valdīja Valkas skolotāju semināru. Apdarināja daudzas tautasdziesmu melodijas I Vispārējiem latviešu dziesmu svētkiem. Latviešu koru kultūras pamatlicējs.

Nikolaus Cincendorfs (1700-1760)

Hernhūtiešu jeb brāļu draudzes vadītājs Vidzemē. Ieradās ar nelienu pulciņu savu domubiedru no Hernhūtes pilsētas Saksijā. 1736. g. septembrī sprediķojis arī Jēkaba baznīcā Rīgā. Pēc viņa ierosinājuma 1738. g. Valmiermuizā nodibināja skolotāju semināru latviešu sludinātāju sagatavošanai. Mācīja latviešu zemniekiem lasīt un rakstīt, centās celt zemnieku pašapziņu, radīt kopības izjūtu. Šīs draudzes pastāvēja Vidzemē līdz 19. gs. vidum.

Ulrihs Cvinglijs (1484-1531)

Reformācijas aizsācējs Šveicē 16. gs. sākumā. Viņš uzskatīja, ka baznīcai jāatsakās no liekās greznības. Asāk nekā Luters vērsās pret katoliskā kulta rituāliem. 1523. g. viņa vadībā Cīrihē veica reformas. Slēdza klosterus, konfiscēja to īpašumus, baznīcu pakļāva varas iestādēm. Viņa mācība izplatījās pilsētās, bet vērsās pret zemniekiem.

Jānis Čakste (1859-1927)

Pirmais Latvijas Valsts prezidents (1922-1927). Dzimis Jelgava apriņķa Lielsesavas pagasta "Čakstēs". Beidzis Jelgavas ģimnāziju (1882), Maskavas Universitātes Juridisko fakultāti (1886). Bija advokāts, laikraksta redaktors, Krievijas Valsts domes deputāts. Pirmā pasaules kara laikā kļuva par vienu no Latviešu bēgļu agādāšanas centrālkomitejas vadītājiem. Latvijas Tautas padomes (1918-1920) un Satversmes sapulces priekšsēdētājs (1920-1922). Ievēlēts par Valsts prezidentu uz diviem termiņiem. Apbedīts Rīgā, Meža kapos, kur viņam uzcelts K. Jansona veidots piemineklis. 1998. g. Šveicē arklātajā Brīvības hallē Čakstes vārds minēts starp 100 ievērojamākajiem pasaules demokrātiem.