Latvijas dzelzceļa vēstures apskats.12

Pirmais pasaules karš (1914-918) ne tikai pārvilka svītru nākotnes plāniem, bet arī  nodarīja daudz postījumu. Kara gados tika nopostīi visi lielākie dzelzceļa tilti, sapostītas daudzas ēkas.  Īpaši cieta dzelzceļu līnijas frontes rajonā gar Daugavu. Dzelzceļa atjaunošana turpinājās līdz pat divdesmito gadu beigām.

Tomēr otrais pasaules karš Latvijas vēsturē iegājis arī ar jaunu dzelzceļu būvniecību. Ja pirms kara 1914. gadā Latvijas teritorijā bija tikai 1941 km  dzelzceļa līniju, tad, karam beidzoties dzelzceļu kopgarums Latvijā sasniedza 2763 km.

1919. gada 5. augustā juridiski tika nodibināta latvijas dzelzceļa virsvalde, tās vadībā nekavejoties tika uzsākta dzelzceļu ekspluatācija no kara darbības brīvajos rajonos. Par Latvijas dzelzceļa ekspluatācijas direktoru tika iecelts Gustavs Klaustiņš 1921. gadā viņa vietā stājās Kārlis Bļodnieks, kurš ar nelielu pārtraukumu sekmīgi vadīja dzelzceļa darbību līdz pat 1940. gadam.

Pēc kara postijumu likvidācijas, laika posmā no 1925. gada līdz 1940.gadam, tika uzbūvētas jaunas līnijas 839. km kopgarumā. Kā svarigākās būu minamas Glūda-Liepāja (1929. g.) un Rīga-Rūjiena(1937. g.). Tomēr līdz galam nerealizēti palika vairāki dzelzceļa būvju projekti, piemēram Rīgas-Ērgļu-Madonas-Kārsavas un Kuldīgas-Tukuma līnijas.

 Latvijas dzelzceļu darbību raksturo ne tikai jaunu līniju būve. Jau 1923. gadā sākās intensīva ritošā sastāva nomaiņa ar jaunu, Latvijas dzelzceļu vajadzībām atbilstošām  lokomotīvēm un vagoniem. Kopumā līdz 1940. gadam tika iegādātas 79 lokomotīves, 294 pasažieru un 560 preču vagoni. paralēli tika veidoti uzlabojumi jau esošajā ritošā inventāra parkā.

Sākot ar 1930. gadu, Latvijas dzelzceļi sāka iegādāties motorvagonus un sliežu autobusus, kuri sekmēja ekspluatācijas izdevumu samazināšanu pasažieru pāŗvadājumos maz noslogotās līnijās. 1940. gadā Latvijā tika ekspluatētas 8 platsliežu un 9 šaursliežu šāda tipa ritošā sastāva vienības. Ritošā inventāra remonts, vagonu un motorvagonu būvniecība noritēja dzelzceļu galvenajās darbīnās Liepājā un Daugavpilī, Rīga-Preču, šķirotavas un Daugavpils depo, kā arī a/s "Fēnikss" (vēlāk a/s "Vairogs") un Liepājas kara otas darbnīcās, kur uzbūvētas arī 15 tvaika lokomotīves.

Sakarā ar strauji pieaugušajiem ātrumiem (galvenajos iecirkņos 90-100km/h) daudz vērības tika veltīts ceļu uzturēšanas problemām. Tika ieviesti jauni sliežu standarttipi:

Platsliežu ceļiem LS (43.33 kg.m)

Šaursliežu ceļiem LP (18.88 kg/m)

Sakarā ar nepieciešamību mainīt daudzus novecojušu konstrukciju tiltus, kā arī būvēt jaunus, tika organizēta moderna tiltu bāzes darbnīca. Tās sastāvā darbojas viens  no pirmajiem Eiropā liežu metināšanas cehs.

Trīsdesmito gadu beigās tika ieviestas jaunas iekārtas signalizācijas un sakaru saimniecībā. Vairākas stacijas tika apgādātas ar elektriskās centralizācijas iekārtu. 1938. gadā tika uzstādīti pirmie gaismas signāli, bet 1939. gadā darbojās jau trīs automātiskās telefonu centrāles.

Lai nodrosinātu ērtu pasažieru satiksmi un palielinātu vietējo preču pārvadājumu apjomu, tika palielināts staciju skaits.  Ja 1925. gadā bija 232 stacijas, tad 1938. gadā staciju skaits bija pieaudzis līdz 348. Bez tam darbojās arī 149 pieturas punkti.

Sākot ar 1922. gadu, tika organizēta tiešā pasažieru satiksme ar Lietuvu, kas pavēra iespejas bezpārsēšanās vagonu kursēšanai uz Poliju, Vāciju, Franciju un citām valstīm. Sakarā ar to, ka Lietuvas un Polijas dzelzceļos par galveno tika pieņemts sliežu platums 1435mm, bet Igaunijā tas bija 1524mm, tika nolemts lielakajos dzelzceļa mezglos Rīgā, Daugavpilī un Liepajā nodrosināt abu platumu ritošā inventāra apkalpošanu. Latvijas valsts dzelzceļu tīkls 1940. gadā starp dazādiem ceļa platumiem sadalījās šādi:

1524mm-2048km

1435mm-306km

750mm-563km

600mm-549km

Rupējoties par kvalificēto personāla sagatavošanu, 1929. gadā Daugavpilī tika atvērta četrgadīga valsts dzelzceļa arodskola, kas 1936. gadā pārdēvēta par dzelzceļa tehnisko vidusskolu. Staciju priekšnieki un to palīgi kopš 1931. gada tiak pagatavoti Rīgas valsts tehnikuma ekspluatācijas nodaļā, bet augstāko izglītību varēja iegūt, mācoties Latvijas Universitātes mehānikas fakultātē.

Latvijas dzelzceļa attīstības tempus un virzienus pārtrauca Otrais pasaules karš (1939-1945). šajā laikā dzelzceļa funkcija pilnība tika pārkārtotas militārajām vajadzībām vairumā līniju atcēla pasažieru pārvadājumus, ekspluatēja Latvijas dzelzceļiem nepiemērotu ritošo sastāvu, vilcienu kustības intensivitāte pārsniedza pieļaujamo, kustību vadīja nespeciālisti.

Tas viss un smagās kara  tiešās sekas radīja lielas grūtības dzelzceļa atjaunošana pēckara periodā.  Pēc kara Latvijas dzelzceļu tīkls tika iekļauts vienotā PSRS dzelzceļu tīklā un līdz ar to mainijās pārvadājumu specifika.  Par galveno uzdevumu atkal kļuva preču nogādāšana uz neaizsalstošajām Baltijas jūras ostām. Savukārt vairākas vietējāš nozīmes līnijas, pamatā- šaursliežu, pakāpeniski tika slēgtas, līdz ar to nedaudz samazinājās dzelzceļa tīkla kopgarums.