Latvija4

Livonijas konfederācijai sabrūkot, 16. gadsimta otrajā pusē Vidzeme un Latgale nonāca tiešā Polijas—Lietuvas ūnijas kontrolē kā Pārdaugavas hercogiste. Kurzeme un Zemgale kļuva par autonomu hercogisti Polijas—Lietuvas vasaļatkarībā. Kurzemes bīskapija nonāca Dānijas īpašumā (1560—1579), to pārvaldīja Dānijas karaļa brālis Magnuss, kas īsu laiku bija arī Livonijas karalis.

1621. gadā Poļu—zviedru kara laikā Zviedrija iekaroja Rīgu un Vidzemi, taču Lielā Ziemeļu kara laikā pēc astoņus mēnešus ilgā Rīgas aplenkuma Livonijas un Igaunijas provinces 1710. gadā padevās Krievijai, ko Zviedrija un Polija-Lietuva atzina Nīštates miera līgumā 1721. gadā. Pēc atkārtotām Polijas dalīšanām Krievija anektēja arī Latgali (1772) un Kurzemes un Zemgales hercogisti (1795). Pēc Krievijas novājināšanās Pirmajā pasaules karā un revolūcijas Padomju Krievija saskaņā ar Brestļitovskas miera līgumu 1918. gada 3. martā atteicās no tiesībām uz Latvijas teritoriju. Vācbaltieši šajā laikā atjaunoja Kurzemes hercogisti, bet vēlāk Latvijas un Igaunijas teritorijā mēģināja izveidot apvienoto Baltijas hercogisti Prūsijas vasaļatkarībā. Pēc Pirmā pasaules kara beigām un Vācijas kapitulācijas Latvija 1918. gada 18. novembrī pasludināja sevi par neatkarīgu republiku. Tika izveidota pagaidu valdība ar Kārli Ulmani priekšgalā. 1920. gada 1. maijā tika pieņemta Latvijas Satversme.

Pēc 1934. gada apvērsuma Latvija kļuva par autoritāru valsti. Pēc 1939. gada PSRS un Vācijas slepenās vienošanās Latvija nokļuva Padomju Savienības ietekmes sfērā. 1940. gada 17. jūnijā Padomju Savienība Latviju okupēja, bet 1940. gada 5. augustā to iekļāva PSRS sastāvā kā Latvijas PSR.
Atskaitot īsu vācu okupācijas periodu Otrā pasaules kara laikā, Latvija palika Padomju Savienības okupēta līdz Dziesmotās revolūcijas noslēgumam, kad 1990. gada 4. maijā tika pasludināta neatkarības atjaunošana, ko 1991. gada 6. septembrī atzina PSRS. Pēc PSRS sabrukuma Krievijas Federācija līdz 1994. gadam izveda no Latvijas savus bruņotos spēkus. Latvijas Republika atjaunoja politisko un ekonomisko sadarbību ar Rietumu valstīm un 2004. gadā kļuva par NATO un Eiropas Savienības dalībvalsti.​

Latvija atrodas Ziemeļeiropā (nereti uzskata, ka arī Austrumeiropā), Baltijas jūras austrumu krastā. Valsts platība ir 64 589 km2. Latvijas robežas kopējais garums ir 1836 km, no tiem 1382 km ir sauszemes robeža.[2] Tai ir sauszemes robežas ar Igauniju, Krieviju, Baltkrieviju un Lietuvu, kā arī jūras robeža ar Zviedriju, Lietuvu un Igauniju. Latvijas robežas garums ar Igauniju ir 343 km, ar Krieviju — 292 km, ar Baltkrieviju — 171 km, ar Lietuvu — 576 km, bet jūras robežas garums ir 498 km.[2] Latvijā ūdens klāj aptuveni 2340 km2 lielu platību,[2] kas ir 3,62% no visas valsts teritorijas. Latvijā ir vairāk kā 12 000 upju ar kopgarumu apmēram 38 000 km,[8] lielākās no tām ir Daugava, Lielupe, Gauja un Venta, kā arī ir 2256 ezeri, kas lielāki par 1 ha.[9] Latvijas lielākie ezeri ir Lubāns, Rāznas ezers, Engures ezers un Burtnieks.
Latvija ir tipiska līdzenumu valsts. Atrodas lielā Austrumeiropas līdzenuma rietumos pie Baltijas jūras. Latvijas teritorijas ģeoloģiskajā griezumā ir divi atšķirīgi stāvi: senā Baltikas kontinenta kristāliskais pamatklintājs un platformas sega, kas galvenokārt ietver ordovika, silūra, devona un kvartāra nogulumus. Latvijas reljefs veidojies ledus laikmetā, augstākais reljefa punkts ir 311,9 metrus augstais Gaiziņkalns.[10]​

Pēc Zemes virsas reljefa formu lieluma Latvijā izdala reljefa lielformas, vidējformas un mikroformas. Latvijas reljefa lielformas ir zemienes un augstienes, zemienes aizņem 60%, bet augstienes — 40% no valsts teritorijas. Galvenās augstienes ir Vidzemes augstiene, Alūksnes augstiene, Latgales augstiene, Augšzemes augstiene, Rietumkursas augstiene, Austrumkursas augstiene, Ziemeļkursas augstiene, Idumejas augstiene un Sakalas augstiene. Savukārt nozīmīgākās zemienes ir Piejūras zemiene, Kursas zemiene, Viduslatvijas zemiene (šajā zemienē ietilpst Zemgales līdzenums), Tālavas zemiene, Mudavas zemiene un Austrumlatvijas zemiene.
Klimats